Pentjuss Foto: Valdis Helmanis

2015. gada 7. septembrī daudzu garīgajam tēvam V. Pentjušam apritēja 100 gadi

Ticīgie visā Latvijā, kā arī daudzos Padomju Savienības rietumu reģionos priesteri Viktoru Pentjušu MIC sauca par tēvu. Un patiešām – gandrīz 65 gadus ilgās priesterības laikā viņš bija ticīgo ļaužu tēvs, veicot dvēseļu aprūpi atsevišķās draudzēs kā vikārs, citās kā prāvests. Dažiem viņš bija biktstēvs, garīgais vadītājs un sludinātājs. Citiem morālās un pastorālās teoloģijas profesors, arī askētikas un kanoniskā likuma pasniedzējs. Tajā pašā laikā viņš kalpoja kā garīgais tēvs Rīgas Garīgajā seminārā un rekolekciju vadītājs Latvijas priesteriem. Tēvs Pentjušs bija autoritāte garīgās dzīves un morāles lietās ne tikai katoļticīgo vidū – viņu pazina un augstu vērtēja arī Latvijas luterāņu un pareizticīgo garīdzniecība.

Tēvs Viktors nāca pasaulē Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas vigīlijā – 1915. gada 7. septembrī Rundēnu draudzes Meža Vepros. Tā ir neliela sādža Latvijas dienvidaustrumos, 50 km attālumā no Rēzeknes. Viņa vecāki – Ādams un Sofija jau bērnībā iemācīja viņam vērtības, kuras paši īstenoja savā dzīvē, t.i., ticību, Dieva laimi, noturīgu centību un darba mīlestību. Tam visam viņa turpmākajā dzīvē bija milzīga nozīme. Savā dzimtajā draudzē tēvs Viktors piekalpoja kā ministrants Svētajā Misē līdz pat 6. klases beigšanai un jau toreiz viņam radās doma par priesterības ceļa izvēli.

1931. gada 18. maijā tēvu Viktoru uzņēma Mariāņu kongregācijas noviciātā Viļānos. Pavadījis vienu gadu noviciātā priestera Staņislava Škutāna vadībā, viņš salika pirmos solījumus 1932. gada 26. maijā. Turpinot mācības no 1932. līdz 1937. gadam, viņš apmeklēja katoļu ģimnāziju Aglonā kā internists. Mūžīgos solījumus tēvs Viktors salika 1937. gada 5. septembrī.

Tajā pašā gadā viņš iestājās Rīgas Metropolijas seminārā, kas 1938. gadā kļuva par katoliskās teoloģijas nodaļu Latvijas Universitātē Rīgā līdztekus luterāņu teoloģijas nodaļai. Tur tēvs Viktors studēja trīs gadus (1937-1940) līdz pat brīdim, kad 1940. gadā padomju vara šīs abas nodaļas likvidēja. Pēdējos divus gadus pirms priestera ordinācijas saņemšanas (1940-1942) viņš mācījās neklātienē. Tāpat kā vairums no tēva Viktora kursa biedriem, viņš arī patstāvīgi sagatavojās eksāmeniem un tos nolika ar labiem rezultātiem, uzrādot plašu zināšanu apjomu. Šajā laikā viņa garīgais tēvs bija Dieva kalps bīskaps Boļeslavs Sloskāns.

1942. gada 9. martā pēc studiju beigām bīskaps Rancāns iesvētīja tēvu Viktoru par priesteri. Tā kā tas bija vācu okupācijas laiks, iesvētīšanas rituāls nenotika katedrālē, bet gan slepeni Rīgas Sv. Franciska baznīcas plebānijas kapelā. Tā paša gada 25. martā neopresbiters celebrēja primīcijas Svēto Misi mariāņu draudzē Viļānos. Primīcijas Svētā Misē bija klātesoši arī kongregācijas pārstāvji: tēvs Benedikts Skrinda, tēvs Antons Šķeļs un nākamais Rīgas semināra garīgais tēvs Pēteris Upenieks, kurš runāja sprediķi. Šajā draudzē pr. V. Pentjušs sāka darboties kā vikārs, bet, sākot ar 1943. gadu, četrus gadus kalpoja kā prāvests.

Lasīt tālāk: Priestera Viktora Pentjuša dzīvesstāsts

Fragments no tēva Toma Gumpenberga OFMCap vēstules māsai Venerandai 1961. gadā

Tas ir pirmais, galvenais, vissvarīgākais un visnepieciešamākais: Dieva darbs, Dieva „lai notiek”, Dieva mīlestības pilnā griba – mūsu Betlēmes zvaigzne, Dieva aicinājums, mūsu „Kunga eņģelis”. „Raug, es stāvu pie durvīm un klauvēju: kas saklausa manu balsi un atver vārtus, pie tā es ienākšu un noturēšu ar viņu vakariņas un viņš ar Mani.” (Atkl 2, 3) Mūžība būs par īsu, lai par to Dievam pateiktos!
Bet otrs ir šim pirmajam līdzīgs – tikpat svarīgs, tikpat nepieciešams, tikai nav iespējams bez tā pirmā –, tas ir mūsu darbs, mūsu „lai notiek”, mūsu „labā griba”, mūsu Dieva gribas un mīlestības pilnā griba, mūsu sekošana mūsu Betlēmes zvaigznei, mūsu „Raug, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda!”, mūsu Dieva balss saklausīšana un dvēseles durvju atvēršana, mūsu gatavība uz visu, uz ko Dieva mīlestības pilnā griba mūs sauc un ko tā mums piedāvā. Tad šai ziņā šis „otrais” ir vēl svarīgāks, vēl izšķirīgāks, jo Dievs jau ir uzticīgs, Dievs savu darbu dara vienmēr un neatstāj pusceļā. Tāpēc viss ir atkarīgs no tā, cik labi mēs savu darbu darām, cik lielā mērā savu gribu ar Viņa gribu vienojam un esam labas gribas cilvēki, t.i., Dieva gribas cilvēki. Betlēmes zvaigzne austrumzemēs nevarēja nespīdēt, bet ķēniņi varēja tai nesekot; Dieva eņģelis nevar mums neziņot Dieva piedāvājumu un aicinājumu, bet mēs varam neteikt savu „lai notiek pēc Tava vārda!”. Un bieži Dievs tikai vienu reizi klauvē pie mūsu dvēseles durvīm, un, ja neatņemam, aiziet garām, lai ar to pašu žēlastību vairs neatgrieztos (kaut Viņa mīlestība nevienu pirms nāves pilnīgi neatstāj).
Tas ir lielais mūsu brīvās gribas noslēpums, mūsu lielā privilēģija pret visu pārējo radību, mūsu satricinošā atbildība. Kaut mēs bez Dieva nekā nespējam, tomēr par labo vai ļauno, par Dieva dievišķīgās labpatikas un mīlestības vai dievišķīgā riebuma un naida cienīgo, par savām un citu debesīm vai elli Viņš pēdējo, izšķirīgo vārdu atstājis mums. Tādu risku vienīgi visulielais un varenais Dievs varēja uzņemties.

Lasīt tālāk: Par Dieva gribas izpildi un lielāko bausli

2015 10 9Pirmie iesvētītie brāļi kapucīni, t.Andrejs no kreisās.

Tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis, 1914 - 2000) ir dzimis Daugavpils rajona Višķu sādžā. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas Aglonā un pēc tam Daugavpilī viņš 1932. gadā iestājās Rīgas Garīgajā seminārā, kur ļoti labi apguva latīņu valodu. 1933. gadā kopā ar diviem citiem kandidātiem (Pēteri Kiseļevski un Pāvilu Savicki) viņš iestājās Kapucīnu ordenī un drīzumā aizbrauca uz klosteri Laufenā, Bavārijā, kur uzsāka formāciju un 1934. gada 4. jūlijā salika pirmos solījumus. Drīz vien pēc tam viņš atgriezās Latvijā.

Kāpēc vēl šodien tik daudzi cilvēki atceras tēvu Andreju? Kas ir šis tēva Andreja dzīves efekts? Kāpēc vēl šodien, 15 gadus pēc viņa nāves, mēs vēlamies tēvu atcerēties? Noteikti tādēļ, ka viņa dzīve saistās ar Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klātbūtnes pirmsākumiem Latvijā, tā uzplaukumu, ciešanām un vajāšanām, kā arī atjaunotni. Taču arī tādēļ, ka viņš bija misionārs daudzām tautām.

Latvijas valstī pirmajos gados pēc tās iz veidošanās bija nepieciešamas misijas – vajadzība uzmodināt ticību daudzos jo daudzos cilvēkos, tāpat kā to nepieciešams uzmodināt arī šodien. Uz šo aicinājumu atbildēja Mazāko brāļu kapucīnu ordenis, rūpes par Latviju uzticot Bavārijas kapucīnu provincei. Latvijā kā kapucīnu ārzemju misijas zemē no Vācijas ieradās vairāki brāļi – gan priesteri, gan nepriesteri. 1929. gadā tika nodibināts klosteris Skaistkalnē, 1933. gadā – Rīgā pie Sv. Alberta baznīcas un 1936. gadā – Viļakā. Un jau 1938. gadā tika nodibināta autonoma ordeņa pārvaldes vienība – Latvijas ģenerālais komisariāts. Vēl pēc diviem gadiem komisariātam tika                   pievienota arī Igaunija. Liels trieciens Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa klātbūtnei Latvijā bija Otrā pasaules kara sākums 1939. gada 1. septembrī. Šobrīd Mazāko brāļu kapucīnu brāļiem Latvijā vairs nav savas autonomas pārvaldes. Taču šādā gadījumā Marija, Serafiskā ordeņa Karaliene, savā zemē var brīvāk darboties caur kapucīniem.

Lasīt tālāk: Tēva Andreja – mūka, priestera un brāļa – dzīves efekts

T Toms 

Foto no Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas arhīva

Tēvs Toms Gumpenbergs OFMCap Kazahstānā 

1961. gadā māsa Veneranda uzrakstīja vēstuli kapucīnu tēvam Tomam Gumpenbergam un tajā uzdeva vienu jautājumu par mīlestību un padevību Dieva gribai. Atbildē viņa saņēma ļoti īpašu vēstuli. „Tēva Toma rakstītā vēstule man bija kā lūgšana. Kamēr dzīvoju Rīgā, es cīnījos kā Jēkabs Vecajā Derībā. Es raudāju, un visa vēstule man bija noraudāta, asarām notecējusi,” stāsta māsa Veneranda.

Māsa Veneranda no Nabadzīgā Bērna Jēzus PIJ ar kapucīnu tēviem iepazinās savā dzimtajā draudzē Atašienē. Kad viņa mācījās devītajā klasē, tur kalpoja kapucīnu tēvs Andrejs Pavlovskis, kas nupat bija atgriezies no izsūtījuma. „Tēvu Andreju mūsu ģimene iepazina padomju laikā, kad viņš mūs ievadīja ticībā un lūgšanās. Mans tēvs teica: „Kas kapucīnu tēviem par ticību un spēku, ka spēja visu izsūtījumu izturēt un atgriezās! Viņi ir visuzticīgākie no visiem priesteriem. Uz to draudzi, kur neviens cits priesteris negrib, sūta kapucīnu tēvus. Viņi vienmēr iet, kur bīskaps sūta.” Svētdienās mēs ar ģimeni gājām uz baznīcu un man ārkārtīgi iepatikās veids, kā viņi sprediķoja. To nevarēja neklausīties. Varbūt arī tāpēc, ka tajā laikā bija reliģiskas literatūras bads. Mums mājās praktiski bija tikai lūgšanu grāmata, un tas bija liels dārgums. Svēto Rakstu nebija. Tos es dzirdēju vienīgi no mammas vakaros, kad viņa mazākiem bērniem stāstīja notikumus no Vecās, Jaunās Derības. Pašu Bībeli maz pazinām, tikai no sprediķiem,” atceras māsa Veneranda.

Lasīt tālāk: Īpašā vēstule

 64bc47a6c731cefe28f9ebbe7c0170045798f8a0Pr. Staņislavs Kučinskis SJ

Pēc Kristus vārdiem būt par „zemes sāli” un „pasaules gaismu” ir aicināti visi kristieši. Tāpēc katrs no mums var starot un dalīties ar brāļiem un māsām Dieva pāri plūstošās mīlestības spožumā. Tas ir kristieša primārais aicinājums, ko mēs ikviens labi zinām un kas ir īstenojams par spīti visām mūsu vājībām un cilvēciskajām nepilnībām. Taču kristiešu vidē tikpat dziļi ir iesakņojusies pārliecība, ka pirmām kārtām labs piemērs Kristum sekošanā jārāda konsekrētajām personām. Pazīstam tik daudzus priesterus, mūkus, mūķenes, ubagotāju brāļus, „Dievam veltītās dzīves” personas dažādos sekulārinstitūtos. „Pontifikālais Anuārijs” uzrāda apbrīnojamu dažādību iespējās izvēlēties tieši savu īpašo aicinājumu, lai ar maksimālu atdevi varētu īstenot labo gribu Kristum sekošanā. Tieši no šīs ļaužu kategorijas gan kristieši, gan arī laicīgā sabiedrība, pāvesta Pāvila VI vārdiem runājot, sagaida pārliecinošu liecību nevis ar vārdiem, bet ar savas dzīves piemēru.

Pāvesta Franciska izsludinātajā „Dievam veltītās dzīves” ļaužu svētku gadā svētīgi ieskatīties pārliecinošākajos Kristum sekošanas piemēros, pateikties Svētā Gara darbam mūsu brāļu un māsu dzīvē un pateikties arī par savu aicinājumu. Tāpēc lai atļauts šodien ar šīm rindiņām padalīties par Jēzus Sadraudzības priestera Staņislava Kučinska dzīves liecību. Latvijas Baznīcas vēsturē šis trimdas latviešu priesteris pazīstams, pateicoties vairākām savas kalpošanas kvalitātēm - ar ilggadēju darbu Vatikāna Radio Latviešu raidījumu redakcijā, kā nenogurdināms vēstures pētnieks un publicists un kā trimdas zinātnisko vēstures konferenču rosinātājs, un turklāt arī kā pirmais latviešu jezuīts, kas izpelnījies Latvijas Valsts augstāko goda zīmi – Triju Zvaigžņu ordeni. Toties ārpus Latvijas vēstures hrestomātiskajām lappusēm parasti paliek viņa „Dievam veltītās dzīves” ikdienas varoņdarbs askēze, vienkāršība, pazemība, pieticība. Cilvēkam, kas pašam Romas pāvestam drīkstēja paust savus novērojumus un atziņas, ne vienmēr izdodas atstāt ierindas priestera atturīgo stāju. Protams, tieši tik savaldīgam un tālam no lepnības vai uzpūtības jābūt katram ignāciskā garīguma kopējam. Samērā bieži Lojolas dēliem tas arī izdevās un izdodas, vismaz pāvestam Franciskam un tēvam Kučinskim jau nu noteikti!

Lasīt tālāk: Staņislavs Kučinskis - pirmais latviešu jezuīts ar Triju Zvaigžņu ordeni