Šo pasauli apmeklēšu tikai

vienu reizi;

ja ir kas labs, ko varu paveikt,

ja ir kāda palīdzība, ko varu sniegt

manam līdzgaitniekam,

ļauj man to darīt tagad;

neļauj man to atlikt

vai neizdarīt,

jo šīs zemes ceļus

es nekad vairs nestaigāšu.

Šos skaistos Stefana Grilē (Stephen Grellet jeb Étienne de Grellet du Mabillier) XVIII gs. izcilā Ziemeļamerikas misionāra vārdus interneta sarakstē atsūta liels Latvijas un Baznīcas draugs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris par labdarību un sabiedrisko darbu Vilis Mileiko no Kanādas. Tie lieliski raksturo mūsu nesenās tikšanās Rīgā noskaņu. Pirms pašiem Jāņiem, agri, brokastu laikā, var teikt pēdējā brīdī – dažas stundas pirms garā atpakaļceļa lidojuma. Stefana Grilē dzīves gājumam ir vairākas kopīgas iezīmes ar Viļa Mileiko likteni. Slavenais kvakeru misionārs Amerikas kontinentā nonāca 22 gadu vecumā, bēgot no nāves soda, ko tam bija piesprieduši Francijas revolūcijas piekritēji par kalpošanu karalim. Nonācis Jaunajā pasaulē, viņš visus savus spēkus veltīja Kristus vēsts sludināšanai un labdarībai, apmeklēja slimnīcas un cietumus, iestājās par dzīves apstākļu uzlabošanu tajos, mudināja veikt daudzas reformas izglītības sistēmā.

Arī Viļa Mileiko aizbraukšanai uz Ziemeļamerikas kontinentu bija traģiski iemesli – Otrais pasaules karš un pavisam konkrēti izsūtīšanas uz Sibīriju draudi. Šis ceļojums uz Kanādu nebija nedz vienkārš, nedz īss. Viļa Mileiko tēvs Aloīzs vadīja savu saimniecību un bija veiksmīgs hipodroma zirgaudzētājs Andrupenē. Tēva brālis Jāzeps bija ilggadējs Latvijas dzelzceļa ierēdnis. 1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, Mileiko ģimenes mājās ieradās kāds cilvēks no netāla ciema un paziņoja, ka zina, kad ģimene tiks izsūtīta uz Sibīriju. Apmaiņai pret šo informāciju viņš vēlējas saņemt govi un zirgu, un kaut ko vēl… Mileiko ģimenei par laimi, sākās karš ar vāciešiem un izdevās izvairīties no izsūtīšanas. Taču, kad karš tuvojās beigām, bija skaidrs, ka nedrīkst palikt savā dzimtenē, kura pavisam noteikti atkal nonāks Padomju Savienības okupācijā. Visa ģimene steidzīgi pameta savu iedzīvi un devās vispirms uz Liepāju, tad Meklenburgu Vācijā. Kara laikā Viļa tēvs tika nodarbināts Latvijas dzelzceļa darbā. Nonākuši Rostokā, viņu ģimeni nometināja īpašā dzelzceļnieku nometnē. Kad fronte tuvojās, atkal bija jādodas tālāk. Ar lielu mānīšanos un latviešu jūrnieku atbalstu izdevās uzkāpt uz lazaretes kuģa „Fridrihs III”, kas patiesībā bija tā pārdēvēts latviešu kuģis „Gauja”. Īsi pirms došanās jūrā kuģa kapteini nošāva kāds fašistiskās varas iecelts pilsētas pārvaldes ierēdnis, kurš arī vēlējās bēgt, bet kapteinis savas antifašistiskās pārliecības dēļ to bija atteicies uzņemt uz klāja. Starmešu apgaismotā osta dega un vaidēja, tomēr kuģis veiksmīgi nonāca Dānijā. Te Mileiko ģimene nodzīvoja līdz pat 1950. gadam. Ārkārtas apstākļos Vilis pabeidza pamatskolu un vidusskolu. Taču Dānija toreiz mēģināja atbrīvoties no visiem iebraucējiem un palikt tur nebija iespējams.

14 15 Vilis Mileiko 10

Vilis Mileiko kopā ar ķīniešu meitenīti, ko adoptējis kāds katoļu  draudzes Toronto loceklis. „Putni un bērni man ir vienmēr patikuši," tā V. Mileiko par sevi.

Kanādā Vilis Mileiko ar savu teicamnieka atestātu devās uz Medicīnas fakultāti pie dekāna, lai lūgtu uzņemt augstskolā. Izrādījās, ka konkurss ir astoņi cilvēki uz vienu vietu, tādēļ nolēma studēt Humanitārajā fakultātē, kur galveno uzmanību pievērsa eksakto zinību priekšmetiem, lai nākotnē ar lielākām iespējām atkal mēģinātu kļūt par ārstu. Plāns bija darba un laika ietilpīgs, taču izrādījās efektīvs. Vēl pirms ārsta grāda saņemšanas viņam divas vasaras bija iespēja papildināt medicīnas zinības un praktizēt ASV slimnīcās, kur tolaik trūka dakteru. Vilis Mileiko izvēlējās ģimenes ārsta specializāciju. Stāstot to visu, viņš paskaidro, ka šī specializācija Kanādā atšķiras no tā, ko dara ģimenes ārsts Latvijā. Ģimenes ārsti Kanādā nodarbojas arī ar aprūpību, piemēram, ar grūtniecības aprūpi un dzemdību pieņemšanu. Reiz Vilim Mileiko mēnesī bija jāpieņem 28 dzemdības. Ģimenes ārsts Kanādā apmeklē savus pacientus slimnīcā, asistē pie operācijām, viņam jāmāk palīdzēt jebkurā situācijā. Ģimenes ārsta prakse Toronto veicināja arī svešvalodu talanta attīstīšanu, jo pacientu dēļ nācās apgūt gan itāļu, gan portugāļu mēli. Runājot par savu profesionālo un sabiedrisko darbu, Vilis Mileiko saka: „Savu dzīvi es patiesībā esmu veltījis kalpošanai.”

Kanādā Vilis Mileiko sastapa arī savu dzīves biedri Āriju, kura mūsu tikšanās laikā bija aizgājusi brokastot. Ārija nāk no luterāņu baznīcas, taču, apprecoties ar Vili, pieņēmusi katoļticību. Smejoties Vilis Mileiko stāsta, ka viņa ir dedzīgāka par viņu pašu, jo, piemēram, sarunas dienā jau ir paspējusi būt uz Svēto Misi katedrālē un katru vakaru pirms gulētiešanas lasa Bībeli. Savu sievu viņš mīļi dēvē par Pērlīti. Vilis Mileiko ar sievu Āriju dzīvo Toronto priekšpilsētā. Viņš, mazliet jokodams, saka, ka Eiropā visiem patīkot dzīvot tuvāk pilsētas centram, bet Amerikas kontinentā – tālāk, priekšpilsētās.

Vilis Mileiko ir Latviešu Katoļu apvienības Kanādā valdes priekšsēdētājs. Apvienība dibināta 1949. gadā, un kā jumta organizācija turpina pārstāvēt latviešu katoļticīgos Kanādā. Apvienība trīsreiz gadā izdod „Vēstis”, ar kuru pēdējo Lieldienām veltīto numuru varu iepazīties, jo Mileiko kungs tikšanās laikā to laipni prezentē. Te varam ieraudzīt, cik ļoti patiesībā ir sarucis attālums starp Latviju un Kanādu: ievadrakstu uzrakstījis pr. Romans Grantovskis, Labo Vēsti par tukšo Jēzus Kristus kapu sludina pr. Ilmārs Tolstovs, bet avīzes beigās atrodam Latvijas bīskapu ganu rakstu par „Terra Mariana” jubileju. Apvienība cenšas ne tikai uzturēt sakarus ar visiem apzinātajiem Kanādā dzīvojošiem latviešu katoļticīgajiem, bet arī kopt saikni ar dzimtenē un citviet pasaulē līdzīgi domājošiem tautiešiem. Šim nolūkam labi kalpo rakstītais vārds. „Vēstis” ir ziņu un draudzības tilts plašajā pasaulē. „Ja tā nebūtu, tad mēs viens par otru neko nezinātu,” saka Vilis Mileiko.

Latviešu katoļu centrs Kanādā ir Toronto. Kādreiz šī kopiena apvienoja 600 cilvēkus, bet tagad to skaits ir sarucis. Vislielāko problēmu sagādā lielie attālumi. Dievkalpojumi notiek reizi mēnesī jaunā, skaistā lietuviešu franciskāņu draudzes dievnamā. Pārējās svētdienās, kad nav dievkalpojuma latviešu valodā, draudzes locekļi apmeklē vietējās kanādiešu katoļu baznīcas, kur ir reģistrējušies kā pilntiesīgi draudzei piederīgie. Senāk Kanādā bija seši latviešu priesteri, bet tie ir jau aizgājuši mūžībā. Tagad dievkalpojumus svin divi lietuviešu franciskāņi, kuri ir iemācījušies labi lasīt latviski, homīliju viņi sludina angliski. Draudzē ir arī viens lietuviešu lajs diakons, pēc profesijas zobārsts, kurš gatavo skaistus sprediķus un ir ļoti izpalīdzīgs arī latviešiem. Dažreiz Euharistiju svin arī Lietuvas bīskapu delegāts Kanādā monsiņjors Edmundas Putrimas. Vilis Mileiko ļoti slavē tādu lietuviešu sadarbību ar latviešiem un saka: „Citādi jau mēs nevaram.” Viņš pats šajā latviešu kopienā pilda neoficiālu diakona darbu, jo nav tam iesvētīts. Esot aicināts iet uz semināru, lai šī kalpošana iegūtu pilnu dimensiju, tomēr izlēmis, ka mācīties jau ir par vēlu un tāpat pienākumu daudz. Pirms katra dievkalpojuma mājās viņš sagatavo nepieciešamos tekstu, kas visiem klātesošajiem ļauj aktīvi piedalīties kopējā lūgšanā.

Vilis Mileiko par sevi saka: „Es esmu tāds kā baznīcas žurka. Es katrā baznīcā jūtos kā mājās. Vēl Latvijā divus gadus kalpoju par ministrantu. Es nāku no dievticīgas ģimenes. Gājām uz baznīcu katru svētdienu. Kur es neesmu braucis pasaulē, vienmēr esmu vērsies baznīcā pie priesteriem, kad bija kādas problēmas, grūtības, un vienmēr esmu saņēmis palīdzību.” Turpinot Vilis Mileiko stāsta kādu konkrētu notikumu, kurā ar Baznīcas un priestera starpniecību pieredzēja palīdzību. Kad Dānijā bija kapitulācija, tika pieņemts lēmums nešķirojot visus emigrantus nosūtīt atpakaļ uz Vāciju. Tad tēvs kādu rītu esot lūdzis nometnes administrāciju palaist viņu uz pilsētu. Tomēr šāda atļauja netika saņemta. Tad tēvs lūdzis palaist savu dēlu pusaudzi, kurš aiziešot uz baznīcu. Tā Vilis aizgājis uz baznīcu pie priestera, kas bijis holandietis. Pastāstījis, ka ir latviešu bēglis, viņš lūdza atļauju piekalpot Svētajā Misē un arī iespēju sarunai pēc dievkalpojuma. Vēlāk priesteris uzcienājis viņu arī ar brokastīm. Vilis Mileiko saka, ka vēl šodien atceroties, kas toreiz bijis galdā, taču ēšana nebijusi viņa prātā. Zēns izstāstījis par nometni, sarežģīto situāciju, kur latvieši ir kopā ar vāciešiem. Priesteris apsolījis, ka nākamajā dienā atbraukšot ar riteni apskatīties, kas notiekot. Tik tiešām nākamajā dienā viņš atsūtījis kravas automašīnu ar dāņu brīvības cīnītājiem, kuri latviešus vienkārši aizveduši uz baznīcas dārzu. Vēlāk sameklējis iespēju apmesties kaut kādās vasarnīcās. Grūti gājis, bet pamazām, arī ar Sarkanā Krusta atbalstu tikuši ar visu galā.

Vilis Mileiko vēlreiz atkārto: „Vienkārši tāda sajūta, ka Baznīca ir mana vieta. Tas viss ir man asinīs.” Atceras mātes Annas ticības liecību. Kad māte redzēja Andrupenes baznīcas baltos torņus, kas no mājām bija vairāk nekā divus kilometrus, viņa vienmēr esot sākusi skaitīt lūgšanu, laikam „Kunga eņģeli”. Piemin arī kādas terciāres – franciskāņu trešā ordeņa locekles – kalpošanu Andrupenes baznīcā, kas mazgāja mazo ministrantu komžas, izkārtoja procesijas un bija ļoti sirsnīga.

„Manas mājas ir Kanādā, vismaz puse no manas sirds ir Latvijā, jo īpaši Andrupenē. Tā ir tā draudze, kurā dzimu, kurā tiku krustīts Pēterdienā. Iespēju robežās atbalstām gan draudzi, gan baznīcu, gan ar Andrupenes pagasta sociālās darbinieces starpniecību bāreņus, galvenokārt ar īpašām vajadzībām, un bērnus no trūcīgām ģimenēm,” stāsta mans sarunbiedrs. Kad jautāju, kas ļauj atvērties uz labdarības kalpošanu, cilvēkiem parasti grūto lēmumu dalīties ar savu īpašumu, Vilis Mileiko saka: „Dzīve ir īsa, dzīve ir viena. Neko līdzi nepaņemsi. Tāpēc, ja vari dalīties, tad jādalās.” Viņš uzsver, ka nav miljonārs, taču savam devumam var pievienot citu Kanādas latviešu ziedojumus.

Ar lielu sentimentu atceras Pirmo Vispasaules latviešu ārstu kngresu 1989. gadā Rīgā, kas arī bija iemesls pirmajai vizītei. Kopš minētā ārstu kongresa uz Latviju dodas ik vasaru, dažreiz atbrauc arī divreiz. Kārtējos Latvijas apmeklējumu gados ar savu darbību ir kļuvis atpazīstams ne tikai pēc uzvārda, bet arī sejas. Stāsta par kādu viņam pārsteidzošu notikumu šā gada 14. jūnijā. Kopā ar sievu bija uzaicināti uz izsūtīto piemiņai veltītu pasākumu. Pēc tā devās pie Brīvības pieminekļa un pēdīgi uz „Vērmanīti” pusdienās. Pa ceļam uzrunā kāda sieviete: „Jūs esat Mileiko kungs?” – „Jā, bet kā jūs mani pazīstat?” – „O! Es esmu andrupeniete, es jūs pazīstu.” Tā bija Ērika Andžāne, kas tagad dzīvo Krāslavā un vada tur Politiski represēto biedrību. Vilis Mileiko šo kundzi personīgi nepazina, taču labi zināja viņas vārdu un veikumu represēto labā. Savukārt kundze viņu atpazina pēc Rēzeknes-Aglonas diecēzes „Māras zemes kalendārā” un citviet publicētajām fotogrāfijām.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt