san camilo de lelis

14. jūlijā Baznīca svin svētā Kamila piemiņas dienu. Svētais dzīvoja 16. gadsimtā un, pats būdams nedziedināmi slims, kalpoja Sv. Jēkaba slimnīcā. Pret katru no slimniekiem viņš izturējās tāpat, kā izturētos pret Jēzu Kristu. Kopā ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem viņš nodibināja Slimnieku kalpotāju kopienu, ko mūsdienās dēvē par kamiliešu tēviem. Jau vairākus gadus Latvijā darbojas jauniešu grupa, kuras aizbildnis ir šis svētais. Jaunieši regulāri dodas uz slimnīcu, kur sasirgušajiem līdzcilvēkiem atgādina par Dieva mīlestību un žēlsirdību. Šogad Laulības sakramentu saņēma divi jaunieši – Marita no Līvānu novada un Jānis no Aglonas stacijas, kas iepazinās un sadraudzējās, kopīgi veicot šo kalpojumu. Lūk, viņu stāsts!

Marita

Es, lai gan esmu katoliete no bērnības, kā Latgalē ierasts, ticību ar izpratni sāku praktizēt tikai studiju gados Rīgā. Dievs caur citiem cilvēkiem, arī nekristiešiem deva norādes, ka maz zinu par to, kam ticu, tāpēc gribējās vairāk uzzināt, saprast, lai arī pēc tam citiem varētu paskaidrot, kam ticu. Piedalījos dažādās kristīgās aktivitātēs, sākumā vairāk pat citu konfesiju organizētās. Studēju bioloģiju un strādāju zinātniskajā institūtā, bija iespējas piedalīties zinātniskos semināros, konferencēs, starptautiskos projektos, būt apmaiņas programmās citās valstīs, gūt pieredzi gan zinātniskajā jomā, gan praktizēt angļu valodu, par ko Dievam esmu ļoti pateicīga. Bet sirdī no tā visa neguvu īstu gandarījumu, kaut kā pietrūka. Jau Zviedrijas apmeklējuma laikā, kur bija iespēja praktiski darboties zinātniskā laboratorijā, kā arī vēlāk, pārbraucot mājās, sapratu, ka ir dotas tik daudzas iespējas profesionālajai izaugsmei, bet nespēju šīs iespējas līdz galam izmantot, jo nejūtu gandarījumu. Sapratu, ka ir jāmeklē veids, kā es citiem varu praktiski palīdzēt.

Tā ik pa laikam baznīcās uz ziņojuma stendiem lasīju par dažādām jauniešu aktivitātēm. Uzrunāja divas no tām – „Caritas” un jauniešu darbošanās slimnīcās. Par „Caritas” es jau biju nedaudz dzirdējusi, tāpēc vairāk ieinteresējos par iespēju kalpot slimnīcā, jo pirms studijām bioloģijā domāju arī par medicīnu.

 

maritajanis Foto no perosnīgā arhīva.

Tā kā uz ziņojuma dēļa sīkāka informācija par kalpošanu slimnīcā nebija, tad nodomāju, ka slimniekiem tur būs jāpalīdz praktiski: apģērbties, paēst, mazgāties u.tml. Kad sazinājos ar jauniešiem un pirmo reizi aizgāju paskatīties, kā viss notiek, sapratu, ka būs citādi, nekā biju iedomājusies. Būs jārunā, jāaicina uz Svēto Misi un savā veidā jāevaņģelizē, no kā iepriekš, cik vien varēju, izvairījos. Šajā kalpošanā cilvēki iet pa divi palātās pie slimniekiem, viens aicina uz Svēto Misi, otrs tikmēr klusībā lūdzas, lai cilvēku sirdis būtu atvērtas, lai viņi sadzirdētu Dieva balsi, kas aicina, nevis piespiež. Sākumā jauniņajam, kurš tikko pievienojies kalpošanā, runāt ar slimniekiem nevajag, ir jālūdzas, un tikai tad, kad iekšēji jūt, ka ir aicināts runāt, var to droši darīt. Nodomāju, ka tas laikam man īsti nebūs piemērots, jo, kā jau iepriekš minēju, nebiju radusi runāt un ar citiem dalīties savā ticības pieredzē, it sevišķi, kad jutu, ka būs noraidoša attieksme. Tomēr, parunājusi ar Ilzi, kura ar mani gāja pirmajā reizē, sapratu, ka neviens mani nesteidzina, mierīgi varu paskatīties, kā viss notiek, nebaidīties un ļauties. Laikam jau tas, ka tā bija slimnīca un Ilze tik mierīgi, nosvērti gāja palātās un uzrunāja pacientus gan latviski, gan krieviski, man iedvesa pārliecību, ka varu mēģināt. Tā pamazām sāku regulāri kalpot. Divas reizes mēnesī Gaiļezera slimnīcā un vienu reizi Onkoloģijas centrā. Ar laiku priesteris Ilmārs Tolstovs pulcināja vairāk jauniešu, un drīz vien viņš mūsu grupiņai deva aizbildni un nosauca mūs par Svētā Kamila grupu, kas divreiz mēnesī tiekas arī uz kopīgu lūgšanu.

Pagāja aptuveni divi gadi, un mūsu grupiņas vadītāja Anna devās studēt uz Poliju. Viņa savus pienākumus uzticēja man – sazvanīt jauniešus pirms katras kalpošanas un organizēties uz kopīgu lūgšanu. Nāca vasara, un tad, kad parasti visiem ir brīvlaiks, atvaļinājumi, mums trūka kalpotāju. Vienā no reizēm Vineta no mūsu grupiņas ieminējās, ka ir satikusi vienu puisi, kurš interesējies par mūsu kalpošanu. Pēc kāda mēneša Dainis piezvanīja un minēja, ka varētu pamēģināt. Es biju ļoti priecīga, jo vasaras mēnešos mums vēl viens kalpotājs bija ļoti vajadzīgs. 2013. gada 6. augustā mēs ar Daini sarunājām iet uz slimnīcu vienā pārī. Ierastajā vietā pirms došanās uz palātām gaidu un redzu: nāk Dainis un vēl viens puisis, viņa brālis Jānis.

Jānis

Kādu vakaru ar brāli Daini no Svētās Mises Jēkaba katedrālē gājām uz mājām. Nezin kāpēc negājām pa ierasto maršrutu, bet izvēlējāmies citu ceļu. Ejot garām autobusa pieturai 13. janvāra ielā, satikām Vinetu. Viņa stāvēja ar ģitāru un gaidīja autobusu uz mājām. Kā jau puiši, nevarējām paiet garām, nepavelkot meiteni uz zoba. Vēl arī iedvesmoti no diakona Gunāra sprediķiem, jautājām viņai, kāpēc nebija Svētajā Misē. Viņa atbildēja, ka spēlēja Svētajā Misē Gaiļezera slimnīcā, un aicināja arī mūs kādu reizi atnākt un paskatīties, kā notiek Svētā Kamila grupas kalpošana slimnīcā. Tajā brīdī es domāju, ka kalpošana slimniekiem nav man domāta, ka tik smagu, atbildīgu darbu nevarētu darīt, un vispār tajā brīdī mani tas neinteresēja. Noklausījāmies Vinetas stāstīto līdz galam un devāmies mājās, vēl kādu brīdi pārrunādami dzirdēto.

Pēc pāris mēnešiem otrdienas vakarā atnāk brālis uz kopīgi īrēto dzīvokli Rīgā un atklāj, ka bijis kalpošanā Gaiļezera slimnīcā. Viņš bija patīkami pārsteigts un dalījās izjūtās, ko bija guvis slimnīcā kalpošanas laikā. Brālis stāstīja par ļoti pozitīviem jauniešiem un došanos pie slimniekiem. Stāstījums bija ļoti emocionāls un rosināja uz pārdomām. Tomēr arī pēc stāstītā nešķita, ka es kādreiz varētu piedalīties šajā kalpošanā.

Pēc kāda laika brālis palūdza aiziet viņa vietā uz kalpošanu, jo bija apsolījis, ka atnāks, bet gadījās negaidīts darbs (kaut arī vēlāk tomēr viņš paspēja atnākt). Satikāmies ar brāli tieši pretī Gaiļezera slimnīcai un kopīgi devāmies iekšā. Manī bija satraukums, jo līdz galam nezināju, kā notiek kalpošana. Devāmies iekšā, un tur ieraudzīju smaidīgu, dzīvespriecīgu, enerģisku, optimisma pilnu meiteni. Marita ar smaidu mūs uzrunāja latviski, bet es atbildēju latgaliski (jo brālis kaut ko bija minējis par to, ka meitenes ir no Latgales). Tā kā mēs ar brāli nedaudz kavējām, tad daudz laika sarunām nebija. Kā kamiliešiem ierasts, palūdzāmies īsu lūgšanu un devāmies pa palātām aicināt slimniekus uz Svēto Misi.

Nācu arī nākamās kalpošanas reizes, kaut katru reizi bija ļoti grūti atnākt, likās, ka man tas nav jādara, un vispār, kāpēc es eju uz slimnīcu, jo reizēm attieksme no slimniekiem nebija diez ko atsaucīga. Tomēr izjūtas pēc kalpošanas, gandarījums par padarīto un prieks par Dieva bezgalīgo mīlestību – tik liels! Kalpošanā parasti gāju kopā ar Maritu. Vienā reizē ievēroju, ar kādu sirsnību Marita uzrunā slimniekus, cik uzmanīga viņa ir. Nodomāju – forša meitene! Pēc kādas otrdienas kalpošanas un Svētās Mises Gaiļezera slimnīcā jokodami un smiedamies devāmies uz mājām, jo izrādījās – dzīvojām netālu viens no otra. Ar to arī pietika, lai rastos vēlēšanās viņu uzaicināt uz jauniešu lūgšanu vakaru Aglonas bazilikā.

Lai kaut kā sāktu sarunu, īsi pirms došanās uz laukiem piektdienas vakarā uzrakstīju draugiem.lv ziņu „Moš itymos breivdīnos iz sātu brauc? Voi kartupeļi vāļ nav sõkušīs?” Domāju, ka atbildi vajadzēs gaidīt ilgi, jo zināju, ka Marita draugiem.lv portālu bieži neapmeklē, taču biju patīkami pārsteigts, ka atbildi saņēmu pavisam drīz. „Jā, braucu! Vēl nē! Steidzos, tāpēc nav laika domāt par latgalisku, pareizu izteiksmi, cerams – pārtulkosi!” Nopriecājos par atbildi un atrakstīju: “Nu, saprast ir kai ir, gondreiž, ka nasaprotu! Ir varbyut plānõts iz kõdu balu braukt?” Un pēc kādas stundas sekoja zvans no Maritas! Tad arī es viņu ielūdzu uz drauga organizēto lūgšanu vakaru Aglonas bazilikā un vēlāk uz balli.

Esmu Dievam neskaitāmās lūgšanās lūdzis, lai dāvā meiteni – mīļu, labsirdīgu, gādīgu, mīlošu, saprotošu, ticīgu. Dievs ir uzklausījis manas lūgšanas un devis pat vēl vairāk nekā biju gaidījis!

Kad vēlāk kopīgi pārrunājām, izrādījās, ka pirms tam viens otru pazinām, katrs atsevišķi lūdzāmies par dzīves aicinājumu ar nodomu vērstu tikai uz ģimeni, izslēdzot konsekrēto dzīvi un nedodot iespēju izpausties Dieva gribai, kas ir ļoti svarīgi. Kad satikāmies, lūgšanās jau bijām atvērti uz visiem aicinājumiem.

Marita

Pēc balles sekoja neatlaidīgas īsziņas, telefonsarunas. Tās manī raisīja pozitīvas emocijas, jutu, ka mums ir kaut kas kopīgs, viens skatījums uz dzīvi. Nākamajā nedēļā pēc balles tikāmies gandrīz katru vakaru un katru tikšanās reizi pabeidzām ar kopīgu lūgšanu. Kad Jānis pirmo reizi piedāvāja lūgties, es nevarēju noticēt, vai tiešām var būt tik skaisti?! Tā bija īsa, kopīga lūgšana, kura ir saglabājusies arī līdz šim! Un kā vēlāk Jānis teica, šis kopīgais lūgšanā pavadītais laiks viņam palīdzējis gan kārdinājumu un šaubu brīžos, kuru nebija maz, gan bijis ļoti noderīgs mūsu savstarpējā dialoga veicināšanai. Jo kopīga lūgšana iedrošina uz sarunām, izlīgšanu, piekāpšanos, ieklausīšanos un piešķir attiecībām sevišķu nozīmi. Sevišķi palīdz izprast otra cilvēka vajadzības, vājības un, kas ir ļoti svarīgi, nebūt egoistiskam un nedomāt vairāk par sevi, bet gan par otru gan garīgā, gan fiziskā ziņā. Īpaši svarīgi bija saprast robežas pieskārienos, skūpstos draudzības, saderināšanās posmā un arī pēc laulībām. Tās mēs nolēmām risināt kopā ar priesteriem, kuri bija un vēl arvien ir ļoti pretimnākoši. Ne vienmēr ir gribējies lūgties, lai arī lūgšana aizņem tikai piecas minūtes. Bet tieši tad, kad visvairāk negribējās, tas bija visvairāk nepieciešams, un pēc lūgšanas bija vissirsnīgākās un atklātākās sarunas.

Tā mēs tikāmies pāris mēnešus, turpinot kalpošanu. Pēc pusgada Jānis joka pēc ierunājās, ka Aglonas draudzē tiek rīkoti kursi saderinātajiem, un jautāja, ko es par to domāju. Es, brīdi padomājusi, smaidot atbildēju: „Kāpēc gan ne?!” Bija ļoti forši, jo mēs vēl nebijām saderinājušies un varējām brīvi iepazīt viens otru, nedomājot par to, ka izvēle ir jau izdarīta un kāzu datums tuvojas. Iemīlējušos un saderināto kursi bija ļoti noderīgi, visas deviņas tikšanās reizes bija secīgas, iekļaujot laulības dzīvei būtiskas tēmas. Ar nepacietību gaidījām katru nākamo.

Kursi beidzās aprīļa sākumā, pēc pāris nedēļām Jānis ierosināja doties svētceļojumā no Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles uz Skaistkalni, kur ir Dievmātes – Latvijas ģimeņu aizbildnes – baznīca. Nenojautu, ka tas izvērsīsies tik skaists – protams, Jānis bija ļoti uzmanīgs, visā atbalstīja, nesa gan fizisko, gan emocionālo smagumu, palīdzēdams man un arī citiem svētceļniekiem, kas manī raisīja tikai vēl pozitīvāku priekšstatu par manu Jāni. Pēdējā diena man bija diezgan grūta, jo kājas vairs neklausīja, katrs kilometrs likās divas reizes garāks nekā ierasts. Bet Jānis ar savu pozitīvismu palīdzēja izturēt. Nonācām baznīcā uz galveno Misi ar pāris minūšu nokavēšanos, un mūsu grupiņa tika sagaidīta ļoti emocionāli. Svēto Misi celebrēja Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis. Viņš sprediķī daudz runāja arī par ģimeni, tās vērtībām.

Noslēdzās Mise, visi sāka izklīst. Jānis ierosināja palūgties pie Skaistkalnes Dievmātes altāra. Kādu brīdi, uz ceļiem nometušies, palikām lūgšanā, gribēju jau sevi pārkrustīt ar krusta zīmi. Skatos Jānis pret mani pagriežas, rokā kaut ko turot. Mani pārņēma mulsums, viss notika tik ātri, pirmo teikumu, ko Jānis teica, pat neatceros. Tad viņš man dod tumši sarkanu kārbiņu. Es (kā man likās) kādas pāris sekundes ieturēju pauzi (Jānim tā likās mūžība) un teicu: „Jā!” Par atbildi „jā” man nebija šaubu, jo jau iepriekš māsa bija jautājusi, ko es darītu, ja Jānis mani bildinātu. Bet par to, ka biju samulsusi tajā brīdī, liecina arī tas, ka Jānim jautāju: „Vai tagad vilkt gredzenu, vai arī tad, kad iziesim ārā?” Paldies Dievam un paldies Jānim par šo neaizmirstamo brīdi!

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt