5886585
Dievs neslēpjas, Viņš ir visur, tikai ikdienā mūsu sirdis ne vienmēr ir pietiekami atvērtas, lai spētu Viņu saskatīt, saklausīt, sajust, tāpēc mēs lūkojam pēc Viņa izpausmēm vispirms jau tur, kur kādi ārējie apstākļi mums palīdz kļūt atvērtākiem, piemēram, Svētajā Misē, svētceļojumā, svētkos, rekolekcijās. Tagad radusies vēl viena iespēja – klusuma dienas Aglonā.

Pa laikam mēdzu ieskatīties vietnes www.katolis.lv jaunumu sadaļā. Tur arī pamanīju dominikāņu māsu aicinājumu uz klusuma dienām Aglonā pagājušā gada pēdējā nedēļas nogalē, pieteicos un tagad vēlos pastāstīt par šo svētīgo laiku, lai citām māsām, kam ir interese, nepaslīd garām nākamais aicinājums.

Pirmā atziņa ir tā, ka ziemas gaisotne Aglonā ļoti atšķiras no vasarā iepazītās. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, tik daudzu ticības māsu un brāļu vidū esot, guvu brīnišķīgu stiprinājumu savai ticībai, vienlaikus arī atgādinājumu un apliecinājumu tam, ka „mans Dievs ir varens Dievs”. Tas pildīja ar svētsvinīgu bijību, tāpat arī ar gaišu prieku un pacilātību – Dievs bija tuvu klāt.

Arī decembra Kluso dienu Aglonā Dievs bija tuvu klāt, bet pavisam citādi, jo pēc četrām stundām, ko piektdienas vakarā pavadīju satiksmes autobusā Rīga – Aglona, tam līkumojot pa man nepazīstamu apkārtni arvien dziļākā un melnākā tumsā, sajūta, ka esmu citā pasaulē, kā jau to patiesībā arī vēlējos, prom no ierastās apkārtnes, ikdienas gaitām un pienākumiem, arī cilvēkiem bija pavisam reāla.

Ne transporta, ne cilvēku, pat ne suņu reju... Bet šis klusums nerada ne mazāko neomulības izjūtu, pat ne pilnīgā tumsā gar kapiem ejot.
Ar māsu Nelliju satiekamies pie dominikāņu māsu īrētās mājiņas pretī bazilikai – kaut arī biju solījusies atrast ceļu pati, tomēr māsa Nellija tumšajā laikā ir gājusi man pretī uz autobusa pieturu, bet, man ne pa taisnāko ceļu nākot, esam izmainījušās.
Agrāk tikušās neesam, bet uzreiz sajūtos brīvi un labi, kā savās mājās pārbraukusi. Šo māju sajūtu vēl pavairo ar malku kurinātās krāsns un plīts siltums.
Nesteidzīgi virtuvē tēju dzerot, īsi iepazīstamies.

Tad laiks vesperēm. Būtu jau gribējies, lai mūsu divu balsīm pievienojas vēl kādas, jo mājiņa var uzņemt vairāk māsu, bet šoreiz, iespējams, tuvā Vecgada vakara dēļ esmu vienīgā atbraucēja.

Vēl pārrunājam nākošajā dienā ieplānoto. Sestdiena sāksies astoņos ar Laudēm un māsas Nellijas nelielu ievadkonferenci dienai. Pēc brokastīm došos uz lūgšanām un Misi bazilikā, tad gatavosim pusdienas. Pēcpusdienai padomā kādi darbiņi rokām, tad kopā iesim uz Rožukroni bazilikā, bet dienu, kā jau šajās mājās ierasts, noslēgs Vesperes, Svēto Rakstu lasījumi no „Mieram Tuvu” un nelielas pārrunas par izlasīto.
Pulksten desmitos dodamies pie miera. Kad esam katra savā istabā, pulkstenis rāda desmit vakarā. Vēl ieskatos Bībelē, bet ne ilgi, jo mani pārsteidz, pārņem tāds klusums, kādu neatceros piedzīvojusi – tas ir visaptverošs, bez tā nekā vairāk nav, pat liekas, ka no tā dziļuma iesāpas ausīs un... pāriet. Nav nekā, it neviena doma neprasās šķetināma. Klusums un miers. Vai „Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni un pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Tes 4:7)?
Pēdējā 2013. gada decembra sestdienā arī bazilika ir it kā cita – cilvēku tikpat kā nav. Varu pirmoreiz tā īsti izstaigāt un apskatīt milzīgo dievnamu, lūkoties uz Dievmāti no lejas un pabūt augšā viņas priekšā, cik vien ilgi gribas. Te laiks rit lēni...

Bez steigas pusdienojam un runājamies – vairāk jau es, jo māsa Nellija prot klausīties un šķiet pilnībā seko vārdiem, ko māte Terēze teikusi savas kongregācijas māsām: „Ļaujiet, lai cilvēki jūs izlieto!” Un arī es līdz ar pusdienām, mātes Terēzes vārdiem runājot, „pa kumosam vien notiesāju māsas Nellijas smaidu un laiku” un turpinu to darīt arī tad, kad rokas ar baudu dara sen nedarītu tik vienkāršo darbiņu – tin dziju no šķeteres kamolos kā sen bērnībā.

Ne reizi vien esmu lūgusi – Kungs, dari, lai mana dzīve būtu Tev patīkama! Tāpēc lielākais ieguvums, šīs dažas dienas ar māsu Nelliju kopā vadot un zināmā mērā piedaloties viņas dzīvē, ir atziņa, jo vienkāršāku, lēnāku un apzinātāku dzīvi mēs dzīvosim, jo patiesāka un Dievam tīkamāka tā būs. Censties pēc tādas nav vienkārši, bet nav arī neiespējami.

Cilvēks ir garīga būtne, tāpēc viņš meklē Dievu. Tomēr arī tad, kad Dievs ticībā atrasts, vajadzība un ilgas būt Viņa tuvumā, sastapties ar Viņa izpausmēm neizzūd, varbūt pat pieaug.

Nr.24(504) 2014. gada 20. decembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt