delbrel

Madlēna Delbrela ir dzimusi Francijā 1904. gada 24. oktobrī. Viņas vecāki nāk no dažādām sociālajām aprindām – māte no bērnības bija pieradusi pie buržuāzijas sabiedrības, taču tēvs bija ekscentrisks dzelzstrādnieks. Madlēna dedzīgi pieņēma Pirmo Svēto Komūniju divpadsmit gadu vecumā, taču ātri vien šī liesma noplaka. Viņu stipri ietekmēja daudzo tuvinieku aiziešana mūžībā un bailes no kara. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa sevi pasludināja par ateisti, rakstot: „Dievs ir miris. Lai dzīvo nāve!”
1923. gadā viņa gatavojās laulībām ar savu draugu Žanu Majdjē, taču negaidīti viņš attiecības pārtrauca, lai iestātos dominikāņu noviciātā. Šī šķiršanās dziļi iespaidoja Madlēnu: viņa saslima. Nākamajos mēnešos viņa nevilšus iepazina arvien vairāk kristīgus studentus, kuri, kā rakstīja Madlēna, „runā par visu, un sevišķi  par Dievu, kurš, izskatās, viņiem ir nepieciešams kā gaiss”. Viņa nolēma apdomāt Dievu.
1924. gadā Madlēna Viņu atrada, izlasījusi vienu no svētās Avilas Terēzes grāmatām. Nedaudz vēlāk viņa labāk iepazina Jēzu, un vēl mazliet vēlāk – Baznīcu.
Kāds uzticams priesteris no Ivrī, Parīzes priekšpilsētas, Madlēnai piedāvāja iesaistīties skautu kustībā, kur viņa ātri vien kļuva par aktīvu dalībnieci.

Kopš 1930. gada, sava skauta aicinājuma ietvaros, viņa sapņoja par dzīvi kopienā, kas strādātu ar nabagajiem. Tā nu viņa noorganizēja nelielu lūgšanu grupiņu, kurā kopīgi lasīja un pārdomāja Evaņģēliju. Madlēna vēlāk rakstīja, ka viņai „šī vairs nav tikai Grāmata par dzīvo Dievu, bet Dieva Grāmata, ko (iz)dzīvot”. Vairākas no lūgšanu grupiņas sievietēm juta aicinājumu uz kontemplatīvu dzīvi ārpus klostera mūriem. 1933. gadā, Parīzes arhibīskapa iedrošināta, viņa ar divām draudzenēm ievācas strādnieku un komunistu rajonā. Šī maziņā kopiena nemēģināja cilvēkus ne konvertēt, ne nosodīt. Viņas dzīvoja vienkārši un draudzīgi, iepazīstot savus tuvākos un tālākos kaimiņus.
Madlēna un viņas biedrenes tik labi rūpējās par cilvēkiem, ka viņu mājā ceļus šķērsoja visdažādākie ļaudis no visām pasaules malām, un pār visiem nāca tā pati sirsnīgā gādība. Viņu stils bija ļoti franciskānisks - kopienā valdīja vienkāršība un prieks.
Ivrī mērs, komunistu partijas galva, piedāvāja Madlēnai savu draudzību un palīdzību. Tā kā Madlēna bija izgājusi sociālā palīga un aprūpētāja formāciju, viņa izmantoja iespēju un sāka darbu pašvaldības sociālajā dienestā. Savā dienasgrāmatā jaunā sieviete atklāja, ka kādu brīdi juta kārdinājumu kļūt par komunisti, taču pēc Ļeņina darbu izlasīšanas viņu pārņēma bailes par savu dvēseli. Ar laiku Madlēna atklāja postu un netaisnību, kas valda šajā sabiedrībā. Tomēr viņa nenobijās – nolēma šo ateismu padarīt par pestīšanas lauku.
Madlēna turpināja sadarboties ar komunistu partijas biedriem un vienlaikus publiski apliecināja savu ticību gan darbos, gan vārdos.
Madlēna Delbrela mācīja runāt otra cilvēka valodā, atvērties tam, kas ir svešs, iziet tam pretī. Savas dzīves laikā viņa allaž centās aust kopā ticīgos un neticīgos, attīstīt šo plecu pie pleca metodi, lai kopā labāk palīdzētu cilvēcei. Viņa katrā cīņā iestājās par nabagajiem un par taisnīgumu. Madlēnas un viņas sabiedroto acīs Baznīcai bija jāiziet no zakristijām, lai runātu ar cilvēkiem viņu valodā, lai viņiem pievienotos.
Dāvana, ko saņemam no Madlēnas, ir ticība, pazemība un lielais piedzīvojums, kas ir dzīve kopienā. Šo kopienas dzīvi vēl aizvien var izdzīvot, jo viņas dibinātā „lūgšanu grupiņa” Francijā pastāv arī šodien, turklāt daudz lielākos apmēros.
Madlēnas ideāls bija izdzīvot Evaņģēliju pasaulē, cik vien lielā mērā tas iespējams. Paturot šo mērķi savu acu priekšā, viņa nekad nepagura iet un izcīnīt savas cīņas.
1964. gada 13. oktobrī Madlēna piedzima debesīm. Kopš tās dienas viņas garīgā pieredze, izdzīvota cilvēku vidū, daudziem kļuva par dzīvu ticības avotu. Madlēnai mīlēt nebija ne pienākums, ne tikums, bet gan gara nabadzība (Mt 5,2-3).
Ciešanās un slimībā, kas īpaši spēcīgi uzliesmoja pēdējos dzīves gados, viņa kā visi lielie Baznīcas mistiķi teica: „Kristietis ir veltīts cīņai. Tai viņam ir viens vienīgs ierocis – viņa ticība […], kas šķīsta slikto un dāvā labo, ja vien viņš pats pieņem savas ciešanas, upurējot tās pasaules pestīšanai.” Madlēnai ciešanas ir „viss negatīvais, kas padara cilvēku brīvu mīlestībai”. Tāda bija viņa – brīva Mīlestībai.

Nr.24(504) 2014. gada 20. decembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt