marianna Biernacka

Svētīgā Marianna Biernacka (1888-1943)

Visiem ir zināmi traģikomiski vai pat šausminoši stāsti par vīramātēm un sievasmātēm. Tiem pretī Svētie Raksti liek pavisam citu piemēru par attiecībām starp vīramāti un dēla sievu. Rutes grāmatā atrodam neparastu aprakstu par draudzību starp Noemi un Ruti. Redzam, kā šīs divas sievietes – vīramāte un dēla sieva – atbalsta viena otru grūtajos ciešanu laikos. Tāpat Evaņģēlijs ar pāris īsiem teikumiem atklāj mums apustuļa Pētera mīlestību pret savu smagi slimo sievasmāti, atvedot pie viņas Jēzu, kurš viņu dziedina (Mk 1,29-31). Nereāls un nesasniedzams ideāls? Izrādās, ka nē!

Polijā augusta sākumā 98 gadu vecumā mūžībā aizgāja Anna Biernacka. Bēru ceremoniju vietējos Lipskas draudzes kapos vadīja Elkas diecēzes palīgbīskaps Romualds Kaminskis. Kūrijas interneta mājas lapā varam izlasīt: „Mūžībā aizgājusī Anna ar savu dzīvi sniedza piemēru, ka katrs mir­ klis, kas izdzīvots kopā ar Dievu, ir svarīgs un laimīgs. Mūsu sirdīs viņa bija ne tikai svētīgās Mariannas Biernackas dēla sieva, bet arī Anna, kas uzņēmās īstenot Dieva plānu smagajos okupācijas laikos, komunisma un atbrīvošanās gados, līdz pat šai dienai.” Lipskas draudzes prāvests pr. Ježi Lubaks par aizgājēju saka tā: „Ļoti labi pazinu Annu Biernacku. Viņa bija patiesa mīlestības un ticības lieciniece. Annas kundze man atmiņā ir palikusi kā ļoti pazemīga, vienkārša un priecīga persona. Vienlaikus viņai bija raksturīga dedzīga un dziļa ticība. Šis prieks, dievbijība un vienkāršība bija redzama viņas sejā. Katrs, kas ar viņu tikās, uzreiz sajuta, cik brīnišķīga katrā nozīmē bija šī persona.”

ilustracija raksta par Mariannu Biernacku

Svētīgā Marianna Biernacka nacistu okupācijas laikā Polijā savu dzīvību atdeva par vedeklu, kas tobrīd gaidīja bērnu

 

Otrā pasaules kara laikā Annu Biernacku no nāves izglāba vīramāte. 1943. gada jūnijā un jūlijā Lipskas pie Biebžas, kas atrodas netālu no Augustovas, apkaimē notika plašas soda ekspedīcijas, atriebjoties par partizānu nogalināto vācu policistu. Arestējamo personu sarakstā bija arī Anna Biernacka un viņas vīrs. Marianna Biernacka lūdza, lai arestē viņu nevis vedeklu, kas gaidīja bērnu. Pēc divām, Grodņas cietumā pavadītām nedēļām Mariannu kopā ar citiem 48 Lipskas iedzīvotājiem 1943. gada 13. jūlijā nošāva netālajā soda izpildes vietā Naumovičos. Visi tika apglabāti nezināmā vietā, visticamāk kopkapā. 1999. gada 13. jūnijā Varšavā svētais Jānis Pāvils II par svētīgiem pasludināja 108 otrā pasaules kara mocekļus, kuru vidū ir arī Marianna Biernacka.
Nav saglabājušies dokumenti, kas mums varētu daudz pastāstīt par svētīgo Mariannu Biernacku. Zināms, ka viņa ir dzimusi 1888. gadā Lipskā Čokala ģimenē, kas visticamāk piederēja grieķu-katoļu Baznīcas kopienai. Vēl zīdaiņa vecumā viņa zaudēja māti, bet dažus gadus vēlāk arī tēvu. 20 gadu vecumā Marianna apprecējās. Kopā ar vīru Ludviku Biernacki viņiem piedzima seši bērni, taču četri no tiem nomira vēl zīdaiņa vecumā. Palika tikai meita Leokādija un dēls Staņislavs. Pēc vīra nāves 1925. gadā un meitas precībām viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš 1939. gadā par sievu apņēma Annu Šimčaku. Jaunā pāra pirmā meitiņa nomira drīz pēc piedzimšanas, bet 1941. gadā pasaulē nāca Eugēnija. Aresta brīdī Staņislavs un Anna gaidīja trešo bērnu. Šī bērna un jaunās māmiņas dēļ 55 gadus vecā Marianna upurēja savu dzīvību. Viņas kā patiesas kristietes varonība atklājas faktā, ka pat vajāšanu un briesmīgas varmācības haosā sieviete spēja domāt par nepieciešamību sargāt to dzīvību, kas pati nevar sevi aizstāvēt, kā arī tajā, ka pat tiešā konfrontācijā ar kara nežēlību viņa nepazaudēja uzticību Dievam.
Lūk, kā Anna liecināja par notikušo: „Bija smagi. Atnāca, pieklauvēja, atvēra... Ak, Dievs, mūs ņem prom!... Māja aplenkta; pie mājas jau savākto cilvēku pulciņš. Teica: „Ģērbties!” ... Vīrs piecēlās... Ak, Dievs, mūs ņem prom! Un es jau eju ārā un viņš iet ... Vīramāte atver durvis un saka: „Kungi, neņemiet viņu! Es iešu, es iešu ar jums ... Lai viņa paliek, viņai tikai divas nedēļas palicis līdz dzemdībām!” ... Ciema vecākais to pārtulkoja policistam ... Un policists mani atstāja (...).” Tā tika izglābta Anna. Viņas dēlu Staņislavu, kurš drīzumā piedzima, Dievs tomēr aicināja pie sevis – pēc gada viņš nomira ar plaušu karsoni. Anna uzaudzināja meitu Eugēniju, sagaidīja mazbērnus un mazmazbērnus.
Svētīgā Marianna pavisam noteikti bija lūgšanu cilvēks. Aresta laikā viņa lūdza meitu un dēla sievu, lai atnes rožukroni. Kādā no intervijām Anna Biernacka pastāstīja, ka vīramāte viņu iemācīja lūgties dziedot. Jau no agra rīta abas kopīgi dziedājušas Stundu dziesmas par godu Marijai. Mūžībā aizgājusī Anna mēdza stāstīt: „Vīramāte bija ļoti laba. Kad šeit atnācu, vēl nebiju saimniece, ne visu mācēju izdarīt. Kā senāk mēs kopā vārījām ēst, kopā ēdām. Vīramāte man palīdzēja pieskatīt bērnu.” Savukārt Lipskas iedzīvotāji liecināja, ka Marianna izcēlās ar pieticību, vienkāršību un sirds mieru; uzsvēra viņas rīcības varonību un pielīdzināja to tēva Maksimiliāna Kolbes mocekļa nāvei.
Mariannas Biernackas mazmazmeita un Annas Biernackas mazmeita Gražina Serafina atzīst, ka vecvecmāmiņas neparastumu sapratusi tikai beatifikācijas dienā. Ģimenē viņu nav glorificējuši, lai gan katru gadu 13. jūlijā visi viņas nodomā piedalījās Euharistijā, tāpat arī tika stāstīts par vecvecmāmiņas uzupurēšanos vecmāmiņas dēļ. Taču reiz gadījies redzēt neparastu vecmāmiņas Annas žestu. Kad jaunā meitene skapī bija atradusi un skatījās senas fotogrāfijas, pienāca Anna un uzmanīgi no viņas rokām izņēma Mariannas attēlu, noskūpstīja to un piespieda pie savas sirds. Vecmāmiņa Anna, stāstot par savu vīramāti, vienmēr bijusi ļoti aizkustināta, nekad viņu neuzrunāja citādāk kā vien - māmiņa. Anna lielā saskaņā dzīvojusi arī ar sava vīra māsu Leokādiju, kura nekad neesot viņai pārmetusi mātes zaudējumu. Taču vecmāmiņa Anna nekad nav centusies popularizēt savas vīramātes varonību.

anna biernacka 1

Vīramātes izglābtā Anna Biernacka
Pēc Mariannas Biernackas beatifikācijas viņas dzimtā Lipska kļuva par īpašu kulta vietu. Svētīgās aizbildniecību šeit lūdz ne tikai vīramātes un sievasmātes, bet arī sievietes stāvoklī, atraitnes un laulātie, kas nevar sagaidīt bērniņu. Vairākus gadus 2. augustā, Dievmātes eņģeļu Karalienes svētkos te pulcējas vīramātes un sievasmātes uz kopīgu lūgšanu par saviem ģimenes locekļiem un harmoniskām attiecībām starp visām paaudzēm. Taču jau otro gadu šādas tikšanās vēl plašākā mērogā notiek 13. jūlijā, kad svētīgo Mariannu piemin Baznīca Sņiadovā, Lomžas diecēzē. Šogad Elkas diecēzes „Caritas” laida klajā lūgšanu grāmatu „Es iešu viņas vietā. Paldies, māmiņ”, veltītu svētīgās Marianna garīgumam. Tas nav garīgs atbalsts tikai vīramātēm un sievasmātēm, bet visiem, kam svarīgs miers un saticība ģimenē. Grāmatas pārdošanas ienākumi ir paredzēti svētīgās Mariannas Biernackas vārdā nosauktā Elkas pilsētas vientuļo māmiņu nama uzturēšanai.
Svētīgās Mariannas Biernackas nāves septiņdesmitajā gadskārtā, 2013. gadā Elkas bīskaps Ježi Mazurs īpašā gana rakstā norādīja uz viņas moceklības sniegtā vēstījuma diviem galvenajiem aspektiem: cieņu pret ieņemto dzīvību un vīramātes piemēru. Dokumentā bīskaps raksta: „Redzam viņu arī kā atraitņu, dēlu sievu un ģimeņu aizbildni. Viņa vienmēr aizstāvēja veselīgas laulības un ģimenes attiecības. Tas ir īpaši svarīgi šodien, kad laulība un ģimene pieredz smagu krīzi, kad notiek uzbrukumi pašam laulības kā sievietes un vīrieša savienības jēdzienam, laulības vienotībai, nešķiramībai un mērķiem. Piesauksim viņas aizbildniecību, lai attiecības ģimenēs starp gados vecākajiem un jaunajiem, starp dēlu sievām un mātēm kļūst skaistas un draudzīgas. Piesauciet viņas palīdzību labu starppaaudžu attiecību veidošanā (...).”
Nr.16 (496) 2014. gada 23. augusts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt