15. maijā Marekam Odumiņam paliks tikai 25 gadi, bet pirms vairāk nekā diviem gadiem kāds negadījums viņu padarīja par invalīdu - var kustināt tikai kaklu un nedaudz plecu. Visu šo laiku viņš ir atkarīgs no apkārtējo cilvēku atbalsta un savu ikdienu visbiežāk pavada gultā, komunicējot sociālajos tīklos un skatoties filmas. Kad devos uz interviju, domāju, ka satikšu visdrīzāk nopietnu vai drūmu puisi, bet jau pirmie pārmītie vārdi patīkami pārsteidza. Neskatoties uz objektīvi neapskaužamo situāciju, Mareks uz dzīvi skatās pozitīvi, ir pieņēmis savu invaliditāti, ir komunikabls un gatavs kaut ko darīt, lai uzlabotu arī citu cilvēku ar invaliditāti stāvokli. „Draugs man saka, ka mani apbrīno, jo viņam nebūtu pacietības sēdēt, kā man. Ir tādi cilvēki. Dažreiz tiešām morāli var sabrukt, jo ir grūti, gribas paraudāt. Tad var paraudāt, bet jāsaņemas un jādzīvo tālāk,” saka Mareks.

Pastāsti, kas tevi piesaistīja gultai?

Ar kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju Rīgā slimnīcas uzņemšanas nodaļā, nolēmām noīrēt pirti. Aizbraucām, atpūtāmies un devāmies nopeldēties. Atceros tikai to, ka uzkāpu uz bērnu slidkalniņa, un neatceros, kas tālāk notika. Kolēģi teica, ka no slidkalniņa ielēcu ar galvu ūdenī. Viņi mani izvilka ārā, aizveda uz slimnīcu. Man bija lauzti trīs kakla skriemeļi. Tika uztaisīta operācija. Pusgadu nodzīvoju pa slimnīcu, bija problēmas ar sirdi un plaušām. Trīs mēnešus nogulēju pieslēgts pie elpošanas aparāta.

Kā reaģēji, kad uzzināji, ka vairs nevarēsi staigāt? Vai spēji šo realitāti pieņemt?

Es pats uzreiz to sapratu jau brīdī, kad mani izvilka no ūdens. Un pirmais, ko teicu, bija – tikai nesakiet mammai. Lai neuzrauktos. Draugi man jautāja, vai varu kustināt rokas un kājas. Teicu - nē. Bet es kaut kā nepārdzīvoju par to. Nedomāju par to vai negribēju domāt.

Dīvains laiks sākās pēc operācijas, kad pamodos pēc narkozes. Man sākās halucinācijas. Piemēram, pamostos un redzu, ka esmu lielā pļavā. Redzu kaimiņu gultā un saku - sauc policiju, jo esam kaut kādā pļavā. Bet viņš laikam bija komā. Man neatbildēja. Kad atnāca sanitāre, lai mierinātu, es sāku kliegt -  ej prom, sātan. Man likās, ka viņa apsēdās, ieslēdza zāģi un sāka zāģēt džemperi, un putekļi sāka iet pa gaisu. Tad man likās, ka smoku, un atslēdzos. Pirmo pusotru mēnesi gandrīz neko neatceros, jo mani midzināja ciet, jo brīžos, kad modos, man stājās sirds. Man ārsti pat teica, ka esmu piedzīvojis kādas desmit klīniskās nāves, bet tuneli gan neredzēju. Vienu reizi gan atceros, ka redzēju sevi guļam zem stikla galda, uz kura nezin kāpēc bira cukurs. Nevarēju atvērt acis, bet smaidīju, un kaut kas man pat jautāja, kāpēc tu smaidi.

Pēc traumas es pusgadu gulēju reanimācijā, kamēr situācija uzlabojās. Tad uz diviem ar pusi mēnešiem biju rehabilitācijā. Nedēļu nobiju mājās un saslimu ar plaušu karsoni. Tad atkal devos uz rehabilitāciju Vaivaros. Pēc tam atkal divas nedēļas mājās, un plaušu karsonis klāt. Mēnesi bija jāārstējas, pēc tam atkal jādodas uz rehabilitāciju. Pēc deviņiem mājās pavadītiem mēnešiem radās izgulējumi, kas bija jāoperē. Pēc tam biju rehabilitācijā Siguldā, vasarā 1. slimnīcā sociālajā gultā, tad atkal Vaivaros un tagad jau esmu atpakaļ Bauskā.

Tas ir liels pārbaudījums, bet tu par to stāsti ar smaidu. Kas tev palīdz uzturēt pozitīvu noskaņojumu?

Es nekad neesmu par dzīvi bēdājies, nu ir man tā trauma, bet ko tagad darīt? Nokārt degumu? No tā vieglāk nepaliks. Vienmēr biju optimistisks, pozitīvi noskaņots. Cenšos palīdzēt pats sev, palīdz citi cilvēki, draugi. Cenšos tikties ar draugiem, skatos pozitīvas filmas. Nevajag, lai kāds žēlotu, jo tad arī pats esi nošļucis. Žēlošana tiešām nepalīdz.

Kas pēc šī negadījuma ir mainījies tavā dzīvē?

Dzīve apgriezusies par 180 grādiem. Toreiz strādāju, bija doma kādreiz pat mēģināt mācīties par neiroķirurgu vai mikroķirurgu. Tagad ir cits skatiens uz dzīvi. Saprotu, ka ar katru kaut kas var notikt jebkurā brīdī. Ja zinātu, ka kaut kas atgadīsies, noliktu spilvenu priekšā, lai mīkstāks kritiens, bet katram savs krusts tomēr jānes. Tāpat šai laikā cilvēkus ieraudzīju citā gaismā. Pamanu citus invalīdus. Kādreiz viņus vienkārši neredzēju. Tad, kad biju uz kājām. Tagad viņus redzu rehabilitācijā, slimnīcās vai ārā, internetā. Manai labākajai draudzenei ir draugs Gatis, kas no sešu gadu vecuma ir bez rokām, jo bija ielīdis transformatora būdā. Kopā ar viņu komunicējam un domājam, kā varētu uzlabot dzīvi invalīdiem. Jo, piemēram, ar asistentiem ne viss ir sakārtots. Daudzi netiek ārā vai negrib doties ārā. Bieži esi redzējusi invalīdus uz ielām?

Laikam jau nē...

Jo visi slēpjas mājās. Reti ir vietas, kas piemērotas izbraukšanai ar ratiņiem. Viņi slēpjas mājās, nevar izbraukt.

Un tev ir iespēja doties ārā?

Jā. Iepriekš, kad dzīvojām piecstāvu mājā, tādas iespējas nebija, bet tagad mums piešķīra sociālo dzīvokli pirmajā stāvā. Mani iesēdina krēslā, un es braucu ārā. Tāpat arī draugi dažreiz atbrauc ar mašīnu un mēs dodamies izbraucienos. Tepat dārzā ar radiem šašliku cepām. Biju arī ratiņnieku sporta spēlēs. Nesen draugi mani izvizināja pa Bausku, jo ilgu laiku to nebiju redzējis. Kad vasarā dzīvoju 1. slimnīcā sociālajās gultās, tad kopā ar draugiem aizbraucām uz restorānu. Es ļoti labprāt kaut kur braucu.

Vai tev ir arī iespēja doties uz baznīcu?

Gribētos, bet īsti nesanāk un nezinu, vai Bauskas katoļu baznīcā tikšu ar saviem ratiem, arī Rīgā ne visur var iebraukt. Rati sver 70 kg un es vēl arī tikpat daudz. Ienest tāpēc ir grūti, jo ne visur ir atbilstoša uzbrauktuve. Draugi man teica, ka aizvedīs uz Jūrmalu, bet pagaidām vēl tas nav izdevies, vai arī uz Rīgu.

Vai Dievam ir vieta tavā dzīvē, kā tu uzturi attiecības ar Viņu?

Jā, Viņam ir vieta manā dzīvē. Es biju kristīts jau agrāk. Lai arī ticēju Dievam, bet tā pa īstam nebiju pievērsies. Kad slimnīcā kapelāne nāca un lasīja man Bībeli, psalmus, tad sāku vairāk domāt par garīgām vērtībām, Dievu, lūgšanu. Šīs tikšanās mani mudināja turpināt šo ceļu. Tāpēc es tagad no rītiem un vakaros cenšos palūgties. Tas man ir nepieciešams, jo dod spēku. Patiesībā var sacīt, ka Dieva meklējumi sākās tieši grūtību brīdī.

Ko tu dari pa dienu starplaikā starp rīta un vakara lūgšanu?

Man visu laiku līdzās ir asistente, bet tad, kad mammai brīvdiena slimnīcā, tad ir viņa, jo cilvēkiem jau vajag atpūsties no darba un arī vienam no otra. Praktiski es visu dienu esmu pie datora, un arī atsāku mācīties. Gribu pabeigt 12. klasi. Kad 17 gadu vecumā no Bauskas pārcēlos uz dzīvi Rīgā, lai nebūtu vecākiem uz kakla, sāku strādāt celtniecībā, un vakarskolā mācības pabeigt neizdevās. Arī, strādājot slimnīcā, neturpināju mācības. Tagad ir iespēja, laika man ir daudz, mācos Rīgas 1. tālmācības vidusskolā. Pagaidām mācībās iet labi. Gaidāmi eksāmeni un pēc tam, iespējams, varētu studēt Jūrmalā, kur ir speciāli invalīdiem pielāgota profesionālā skola.

Man ir arī doma uzrakstīt grāmatu, bet nezinu, ar ko sākt. Vēlos rakstīt par sevi, bet ne tikai.

Kāpēc grāmata?

Gribas kaut ko atstāt aiz sevis. Citi atstāj bērnus, cits vēl kaut ko. Manā vecumā cilvēki jau parasti ir atraduši savas otras pusītes. Domā par ģimeni. Es nezinu, vai man būs iespēja atstāt pēcnācējus, tāpēc es varētu atstāt grāmatu. Bet tā vēl jāuzraksta. Un jāizdomā žanrs.

Kādu tu sagaidi attieksmi pret sevi un kādai vispār, tavuprāt, būtu jābūt attieksmei pret cilvēkiem ar invaliditāti?

Esi tāds, kā esi. Jāizturas dabiski. Ir cilvēki ratiņkrēslos, ir garīga rakstura invaliditāte. Cilvēki ir tik dažādi. Tai pat laikā viņi arī ir cilvēki. Tāpēc nav jāskatās kā uz pasaules brīnumu.

Nr.8(468) 2014. gada 17. aprīlis

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt