Vēlos izmantot iespēju un pajautāt priesterim to, par ko neesmu dzirdējis runājam no savas draudzes prāvesta sprediķos. Es atbalstu katoļu Baznīcas nostāju, aizstāvot dzīvību no ieņemšanas brīža, bet man līdz galam nav saprotama prezervatīvu lietošanas aizliegšana. 

Lietojot prezervatīvu, jauna dzīvība nerodas un tā netiek nogalināta. Esmu neformālās sarunās jautājis vairākiem laulātiem katoļu pāriem par šo jautājumu un saņēmis atbildes, ka daudzi šo Baznīcas attieksmi pret prezervatīviem ignorē un uzskata par vecmodīgu, nepiemin grēksūdzē, jo neizjūt nekādu nožēlu un „par tādām lietām taču ar priesteri nerunā”. Es zinu, ka katoļu Baznīca atbalsta auglības atpazīšanas metodi. Rīgā tā ir apgūstama, bet kā ir pārējā Latvijas reģionā?

Lasīt tālāk: Lasītājs jautā - priesteris atbild

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Drīzumā sāksies aktīvā pludmales sezona, tāpēc vēlos uzzināt Baznīcas nostāju pret nūdismu. Svešvārdu vārdnīcā nūdisms skaidrots kā „virziens, kas sludina kaila ķermeņa kultu”, nūdists – tā piekritējs. Neesmu šī „kulta” piekritējs, tomēr: vai, vienkārši runājot, sauļoties un peldēties „pa pliko” ir pret kristīgo morāli?

Kāda kristīgajā (katoliskajā) kultūrā ir attieksme pret ķermeni un tā kailumu?

Lasīt tālāk: Lasītājs jautā - priesteris atbild

Liels paldies par jautājumu! Vēl šeit varētu uzdot papildu jautājumus – vai var mīlēt par daudz? Un vēl – vai sarunāties ar otru cilvēku var par daudz? Kāds ir visu šo lietu mērs? Lūgšanas definīcija, kā to ir noformulējusi svētā Terēze no Bērna Jēzus un kā to citē katehisms, ir šāda: „Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz debesīm, pateicības un mīlestības sauciens – kā pārbaudījumos, tā arī prieka brīžos.” (KBK 2558) Lūgšana ir dialogs. Dialogs starp mīlošām personām. Starp Personu – Dievu un personu – cilvēku. Bet vai šis dialogs var būt apgrūtinošs un kaitinošs? Jā, ja tas pārvēršas par monologu. Jo cik tad ilgi var sarunāties tikai ar sevi pašu? Bieži vien lūgšana nogurdina tad, ja tā ir vērsta tikai uz sevi pašu; kad tā kļūst egoistiska. Nevis dodoša, bet ņemoša. Līdzīgi kā „Mērnieku laikos” minētās dažādu cilvēku lūgšanu „parodijas”, arī mūsu lūgšanas var kļūt par kaitinošām tad, kad nemeklējam Dievu, bet paši sevi. Gandrīz kā Ķenča „lūgšana”.

Lasīt tālāk: Vai var lūgties par daudz?