Jau kopš seniem laikiem Ukrainas grieķu katoļu Baznīcā ir tradīcija, kas nosaka, ka par priesteri var kļūt gan precēts, gan neprecēts vīrietis. Mūsu Baznīcā tās daudzo uzticīgo un taisno garīdznieku vidū ir gan neprecēti, gan precēti priesteri, kas atdevuši savu dzīvi par Kungu. Viņu vidū ir arī svētīgie mocekļi, kurus par tādiem ir atzinis Svētais tēvs Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Ukrainā 2001. gadā. Uz priesterību var tikt aicināts ikviens neatkarīgi no statusa. Tādēļ, lai atpazītu konkrēto aicinājumu, kandidātam pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas jāvelta laiks lūgšanai, dialogam ar citiem un garīgām pārdomām. Protams, jāatceras, ka Kungs dod izvēles brīvību. Gan vienā, gan otrā gadījumā priesteris saņem žēlastību īstenot savu kristīgo aicinājumu, tomēr jāapzinās, ka pastāv draudi, kas var iznīcināt šo svēto aicinājumu. Jebkurā gadījumā gan precētie, gan neprecētie ir aicināti dzīvot kristīgi, materiālā vienkāršībā un paļāvībā uz Kungu.

Lasīt tālāk: Vai tā ir patiesība, ka ikviens grieķu katoļu priesteris neatkarīgi no savas hierarhijas pakāpes, ja to pats vēlās, drīkst dibināt ģimeni? Kā grieķu katoļu mācība definē attieksmi par celibāta lietderību vai nelietderību?

Vai kristietim ir atļauts skatīties „Ekstrasensu cīņas” pat, ja viņam nav nekādas domas tos apmeklēt un interesēties par tiem? Kādu ietekmi tas atstāj uz cilvēku? Paldies jau iepriekš!

Svētais Pāvils par kristīgo brīvību mācīja: „Viss man ir atļauts, bet ne viss ir derīgs.” (1 Kor 6, 12)Tātad kāda lieta var mums nekaitēt, bet jautājums, vai tā ir jādara? Raugoties no laika izmantošanas perspektīvas, jāizvērtē, kam to veltām. Ja cilvēks netic okultismam vai garu iespaidam caur ekstrasensu, tad kāda ir viņa motivācija skatīties šādu raidījumu? Kādu labumu tas viņam dod? Viss, ko skatāmies, taču ietekmē mūsu domāšanu, attieksmi pret lietām. Bet kādus uzvedības piemērus redzam šādā raidījumā? Mēs redzam cilvēkus, kuri dižojas par to, ka viņiem ir kaut kādas spējas, ko paši ir attīstījuši ar savu gudrību un veiklību. Viņi savā starpā cīnās, kurš stiprāks. Redzam augstprātību, uzpūtību par savām garīgajām spējām.

Lasīt tālāk: Vai drīkst skatīties „Ekstrasensu cīņas”?

Atbildes uz vairākiem lasītāja jautājumiem par to, kādai jābūt kristieša attieksmei pret psihoterapiju, sagatavoja dominikāņu tēvs Sergejs Ivanovs OP.

Vai iet pie psihoterapeita ir vājuma izpausme? Garīga vājuma izpausme?

Jūs taču neuzskatīsiet padoma meklēšanu pie garīgā tēva par vājuma izpausmi, drīzāk to uztversiet kā rūpes par garīgo izaugsmi. Līdzīgi ir ar konsultēšanos pie psihoterapeita. Cilvēks var nokļūt tādās dzīves situācijās (piemēram, vardarbība ģimenē, skolā vai darbā: šantāža, manipulēšana, fiziska ietekmēšana utml.), kurās izrādās, ka viņa psiholoģiskā izturība ir vāja un reakcijas neadekvātas. Šādos gadījumos palīdzības meklēšana pie psihologa vai psihoterapeita ir rūpes par savu psihisko veselību, lai „nesajuktu prātā” (piektā baušļa ievērošana!). Cilvēkam ir nepieciešams „skats no malas” un profesionāls jeb kompetents padoms kā iedrošinājums pārvarēt psiholoģiska rakstura grūtības. Manuprāt, tā nav vājuma izpausme.

Lasīt tālāk: Vai kristietim ir atļauts iet pie psihoterapeita?

Pēdējā laikā esmu dzirdējusi, ka daži katoļi pie grēksūdzes iet un konkrētu grēku uzskaitījuma vietā vien saka "Esmu sagrēkojis domās, vārdos, darbos un ar nolaidību" un priesteri tādu grēksūdzi pieņem. Kā argumentu šie cilvēki min to, ka nav ko daudz pļāpāt. Vai tiešām tas ir pietiekoši?

Lasīt tālāk: Cik daudz jāstāsta grēksūdzē?