Vai pasaulē bez šiem diviem katolicisma virzieniem (Romas katoļi un Ukrainas grieķu katoļi) ir vēl kādi atsevišķi katolicisma virzieni? Un ja tas tā ir, tad lūdzu pastāstīt detalizēti arī par tiem!

(sākums 22.03. KBV numurā)

Konstantinopoles jeb Bizantiešu rits

Turpinot ieskatu Austrumu un Rietumu autokefālo Baznīcu daudzveidībā, pievērsīsim uzmanību Romas imperatoru pēdējās galvaspilsētas Konstantinopoles rita Baznīcām. Starp baznīcas vēsturniekiem nepastāv vienprātība par to, vai apzīmējumu Bizantiešu rits lietot vienskaitlī vai daudzskaitlī. Šādu diskusiju pamatotību var izskaidrot ar piemēru, ka nezinātājs, kaut vai tepat Latvijā iegriežoties vecticībnieku un ukraiņu dievkalpojumā, nez vai tik drīz atskārstu, ka abi pieder bizantiešu ritam, tas ir, abi ievēro tās pašas "publiskās lūgšanas kārtības normas". Atšķiras gan liturģisko tērpu piegriezums un kulta piederumu dizains, gan dziedāto tekstu melodijas un valodas. Tāpēc baznīcas vēstures grāmatās mēdz konkretizēt katras vietējās Baznīcas dievkalpojumu kārtību - "sinodālais rits" attiecībā uz Maskavas patriarhātu, "bizantiešu - rutēņu" attiecībā uz Aizkarpatu Ukrainas, "grieķu - melkītu" attiecībā uz Antiohijas vai Aleksandrijas bizantiešiem un tā joprojām, neatkarīgi no ticīgo jurisdiskās piederības pareizticībai vai katolicismam.

Vēsturiski bizantiešu rits attīstījās uz grieķu valodas bāzes jaunajā Romas galvaspilsētā Konstantinopolē. Rita saknes meklējamas uz Antiohijas un Kapadoķijas rituālās tradīcijas pamatiem. No minētajiem novadiem nāca izcili Konstantinopoles patriarhi, piemēram, Jānis Zeltamute jeb Hrizostoms, kura vārdā nosaukta viena no bizantiešu četrām dievišķajām liturģijām. Otra biežāk lietotā - Bazīlija Lielā liturģija tāpat nosaukta Kapadoķijas tēva Cēzarejas metropolīta vārdā. Vēsturnieki, protams, neidentificē katru dievkalpojuma teksta vārdu ar minēto IV/V gs. mijas baznīctēvu iedvesmotu dzejas rindu, taču nevar noliegt tūkstošgadīgu tradīciju pārmantotību, tieši tāpat kā to sastopam latīņu rita Pētera jeb Gregora Lielā liturģijā.

Bizantiešu rita ceremoniālās krāšņums ar neskaitāmām apkūpināšanas un paklanīšanās reizēm, ar īstā zeltā mirdzošiem svētnīcas kupoliem un daudzstāvu ikonostasiem, dārgakmeņiem rotātām protoprezbiteru mitrām un krūšu krustiem ir Konstantinopoles imperiālā galma krāšņuma tiešs atspulgs - vispirms galvaspilsētas dievnamos un dievkalpojumos, bet pēc tam vistālākajā Aļaskas aleutu sādžā vai pie Vidzemes latviešu zemniekiem pareizticīgo konvertītiem. Ne velti senkrievu Nestora hronikā ir atrodama šāda liecība par Kijevas kņaza Vladimira sūtņiem Konstantinopolē vēl pirms Krievzemes kristīšanās: atgriezušies Kijevā viņi kņazam par saviem iespaidiem dievkalpojumā atteica - nezinām, vai bijām jau debesīs vai arī vēl virs zemes. Hronists gan taisnojas, ka Bizantijas imperators, uzzinājis par krievu delegācijas ierašanos, uz Sv. Sofijas katedrāli bija aizsūtījis pašu patriarhu un vislabāko kori. Taču imperatora centība attaisnojās - kņazs Vladimirs atteicās pieņemt piedāvāto islāmu vai jūdaismu un no kristietības izvēlējās nevis hronista kā nepievilcīgu raksturoto Romas, bet gan imperiālo ritu, un kristījās Dņeprā 988. gadā. Turklāt atšķirībā no pārējo Austrumu ritu piederīgajiem bizantiešiem tai līdz 1453. gadam nebija jābīstas izaicināt arābu vai turku musulmaņu kakla kungus, tāpēc grieķu kultūras pašapziņa varēja netraucēti izpausties dievkalpojumu arvien pieaugošajā krāšņumā.

Pēc Konstantinopoles krišanas turku varā bizantiešu kultūras stafeti pārņēma krievu kņazi, kas sāka sevi dēvēt par cariem, Cēzara jeb ķeizara vārda lokalizētā formā. Augot Krievzemes pašapziņai, arvien vairāk stāvu parādījās Krievzemes baznīcu ikonostasā, arvien augstākas un pēc bajāru tērpa piegriezuma modelētas - garīdznieku galvassegas kamelavkas un feloni. Patriarha Nikona liturģiskā reforma pēc 1666. gada Maskavas koncila Krievzemes ticīgos sašķēla divās daļās - jaunā un vecā rita piekritējos. Vecticības jeb precīzāk "vecrita" ticīgie ar neskaitāmiem mocekļiem apliecināja pirmskoncila liturģisko formu neaizskaramību, ko divus gadsimtus vēlāk bija spiesta atzīt arī Maskava, legalizējot senkrievu ritu. Šādas "Vienticībnieku" draudzes pareizticīgo misionāri 19. gs. vidū piedāvāja arī Latvijas vecticībniekiem. Viņa Eminence Rīgas metropolīts Aleksandrs kā ievērojams liturģiskā mantojuma pazinējs ar lielu cieņu izturas pret senkrievu ritu un savu dzimto Grāveru baznīcu ir atjaunojis, izmantojot vecā rita ikonu klāstu.

Visu Bizantiešu rita pareizticīgo priekšgalā ir Viņa Vissvētība Konstantinopoles Jaunās Romas arhibīskaps Ekumēnes patriarhs. Taču viņa reālā vara ir ierobežota, jo pat Grieķijā ir sava autokefāla baznīca ar Atēnu un Visas Grieķijas arhibīskapu priekšgalā. Bizantiešu rita pareizticīgo patriarhi ir vēl Antiohijā, Aleksandrijā, Jeruzalemē, Gruzijā, Serbijā, Rumānijā u.c. Tās pareizticīgo baznīcas, kas nevar lepoties ar apustulisku izcelsmi, spiestas aprobežoties ar autokefāliem vai autonomiem metropolītiem vai arhibīskapiem. Savukārt Bizantiešu rita katoļiem patriarhu ir ļoti maz - tikai Antiohijas melkītu patriarhs Damaskā. Bizantiešu - ukraiņu rita katoļiem kopš 1963. gada un bizantiešu rita rumāņiem kopš 2005. gada kopienas vada lielarhibīskaps. Pārējās vietās bizantiešu rita katoļi izlīdzas ar zemāka ranga ordinariātiem, visbiežāk eksarhātiem (Grieķijā, Ungārijā, Čehijā, Maķedonijā, Turcijā u.c.). Diasporā bizantiešu rita katoļiem var būt savas metropolijas, kas pastāv paralēli latīņu rita metropolijām, piemēram, Pitsburgas bizantiešu - rutēņu metropolija ASV vai Vinipegas ukraiņu metropolija Kanādā. Atsevišķos gadījumos kopienas ticīgo niecīgā skaita vai labu ekumenisko attiecību vārdā Roma gadu desmitiem nenozīmē savu ordināriju, piemēram, Krievijas vai Harbinas apustuliskajā eksarhātā. Latvijā visiem bizantiešu rita katoļiem Viņa Eminence Jānis Pujats izveidoja protoprezbiterātu jeb dekanātu, ko vada Valērijs Svilsts, bet daļa etnisko ukraiņu pēdējā gada laikā nodalījusies atsevišķā kopienā ar savu priesteri Romānu Sapužaku.

Armēņu rits

Baznīcas vēsturē atsevišķi izdala armēņu rita Baznīcas. Armēnija lepojas, ka ir pirmā valsts pasaulē, kas oficiāli pieņēma kristietību - 301. gadā, apsteidzot Romas impēriju, kas kristietību legalizēja 10 gadus vēlāk. Antiohijas, Kapadoķijas un Bizantijas liturģisko tradīciju iespaidam armēņu draudzēs Krusta karu gados uzslāņojās latīņu rita elementi. Tāpēc Armēņi ir vienīgā Austrumu baznīca, kur dievnamos dziedājumus var pavadīt ērģeles, Euharistijā lieto neraudzētu maizi un lasa Jāņa evaņģēlija prologu dievkalpojuma izskaņā. Dievkalpojumos lieto senarmēņu valodu grabar. Monofizītiskas doktrinālas izvēles dēļ politiski konfliktējot ar Bizantiju, armēņu tirgotāji vienlaikus sasniedza vistālākos zemes stūrus un centās uzturēt labas attiecības ar citu konfesiju kristiešu tirdzniecības partneriem. Līdz ar to sastapsim senas armēņu baznīcas diasporā ar drīzāk neskaidru administratīvo piederību. Tādi piemēri sastopami Ļvovas armēņu katoļu arhibīskapijā Galīcijā. Pareizticīgo armēņu vadošais patriarhs katolikoss rezidē Ečmiadzinā Armēnijā, viņam seko Cilīcijas patriarhs katolikoss ar rezidenci Libānā, kā arī Konstantinopoles un Jeruzālemes "Sv. Jēkaba apustuliskā troņa" patriarhi. Konstantinopoles patriarhāts smagas vajāšanas piedzīvoja 1915. gada armēņu genocīda laikā Otomaņu impērijā, kad bojā gāja apmēram 1 miljons armēņu kristiešu. Viņu vidū cieta arī armēņu rita katoļi, kam kopš 1742. gada ir savs armēņu katoļu patriarhs. Rīgas armēņu baznīca pieder Ečmiadzinas pareizticīgo patriarha jurisdikcijai, tuvākais armēņu katoļu priesteris rezidē Stokholmā vai Gēteborgā Zviedrijā.

 

Vārdnīca

 

Felons. Felone. Grieķu vārda etimoloģija nozīmē visu pārklājošs jeb apklājošs. Felons ir bizantiešu rita priestera virsējais tērps bez piedurknēm, ko velk virs sutanas un stihara. Priekšpusē felons ir īstāks, lai atvieglotu pārvietošanos pa baznīcu. Audums rotāts ar daudziem krustiem un citiem bibliskas simbolikas izšuvumiem. Felona ekvivalents latīņu ritā ir ornāts, ko uzvelk uz euharistiskajiem dievkalpojumiem. Felons (tāpat kā ornāts) simbolizē tērpu, kurā romiešu karavīri ietērpa Jēzu Kristu, ar to atgādinot, ka priesterim jābūt līdzīgam Kristum, kas sevi ziedojis cilvēkiem, un tādēļ priesterim jātērpjas taisnībā.

Kamelavka. Kamilavka. Grieķu vārda "kamēlos" etimoloģija norāda uz kamieli, no kura vilnas darināja audumu galvassegas izgatavošanai Tuvajos Austrumos. Tuksnešainā vidē pirmkārt aizsargāja no tiešas saules staru iedarbības, tāpēc sākotnēji varēja būt dažādas formas līdzīgi beduīnu galvassegām, bet laika gaitā pārvērtās par klēra tērpa sastāvdaļu. Bizantiešu rita mūki valkā melnas kamelavkas, bet precētā garīdzniecība saņem kamelavku kā goda zīmi pārsvarā violetā krāsā. Simbolizē miesas mērdēšanu (Gal 6;14).

Ikonostass. Svētbilžu siena, kas bizantiešu rita baznīcās nošķir altāri - nedaudz paaugstināto un uz Austrumiem vērsto dievnama daļu no dievlūdzējiem paredzētās vidusdaļas un katehumeniem rezervētā priekšnama. Altārdaļa simbolizē debesis, kurās Dievs mājo, vai arī apsolīto zemi, kurā Jēzus sludināja, tāpēc aiz svētbilžu sienas normālos apstākļos uzturas tikai svētkalpotāji. Ikonostasu noteiktā secībā rotā svētbildes, kas nav reliģiska satura gleznas, bet neredzamās pasaules redzams attēls, kas līdzīgi Kristus cilvēciskajai dabai dod iespēju cilvēkiem "pieskarties" citādi netveramajai garīgajai pasaulei. Ikonostasa dažādas formas sastopamas visos ritos, latīņu ritā no ikonostasa atteicās pēc Tridentas koncila, tāpēc Rietumos altāra daļu norobežojošā siena biežāk sastopama tajās katoļu baznīcās, ko pārmantoja anglikāņu vai luterāņu draudzes. Kā sava veida kuriozs minama šī siena Siksta kapelā Vatikānā.

Protoprebiteris. Protopresviters. Bizantiešu rita precētās garīdzniecības augstākā pakāpe, var būt apveltīts ar mitras nēsāšanas tiesībām. Latīņu rita ekvivalents ir prelāts infulāts.

Jaunā Roma. Lai optimizētu Romas impērijas pārvaldi, imperators Konstantīns Lielais (306 - 337) pārcēla imperatora rezidenci no Romas uz blīvāk apdzīvotajiem Austrumiem, kur pie Bosfora jūras šauruma uz senās grieķu kolonijas Bizantijas bāzes savā vārdā nodibināja jaunu galvaspilsētu Konstantinopoli. Tā kā jaunā galvaspilsēta ar savu senātu kopēja veco Romu Itālijā, tad otrs oficiālais nosaukums ir "Nea Romē" - Jaunā Roma, ko līdz šai dienai lieto Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs, neraugoties, ka kopš 1453. gada pilsētas nosaukums tulkots turku valodā kā Konstantinopole.

Liturģiskā reforma. Jebkura rita Baznīcas regulāri pārskata savus liturģiskos tekstus, lai pārbaudītu, vai tur nav laika gaitā ieviesušās drukas kļūdas, un lai tulkojumus salīdzinātu ar oriģināliem. Krievijas Pareizticīgās Baznīcas radikālākā liturģiskā reforma saistāma ar patriarha Nikona laika mērķtiecīgu tendenci atjaunot vai no jauna ieviest grieķu dievkalpojuma kārtību, ko sankcionēja Maskavas koncils 1666. gadā, atsakoties no daudzām lokālajām liturģiskajām un devocionālajām tradīcijām. Piemēram, krusta zīmei ar diviem pirkstiem, krusta gājiena virzienam vai Jēzus vārda rakstībai ar vienu "I". Pretestība administratīvā veidā ieviestajām reformām radīja vecticību, kas sazarojās daudzos novirzienos, no kuriem radikālākie jauno kārtību identificēja ar Antikrista valdīšanu. Latvijā pazīstamākā ir Pomoras "bezpopovcu" vecticība.

Vienticība. Kopš XVII gs. beigām Krievijas cara valdība un Maskavas patriarhāts konstatēja, ka vecticības morālā autoritāte un liturģiskā pievilcība nav izravējama no sabiedrības apziņas tikai ar administratīvajiem līdzekļiem - izsūtīšanu, spaidu darbiem vai protopopa Avakuma un bajārienes Morozovas gadījumā ar nāves sodiem. Tāpēc sākotnēji Krievijas impērijas nomalēs vai pievienotajās teritorijās sāka īstenot faktisku vecticības toleranci (apmaiņā pret augstākiem nodokļiem), bet XIX gs. piedāvāja iespēju saglabāt uzticību pirmsnikona liturģiskajām un sadzīves formām, vienlaikus pieņemot oficiālās pareizticības klēra pakalpojumus un iekļaujot lūgšanas par caru. Latvijā vienticībniekiem uz valsts rēķina būvēja baznīcas blakus vecticībnnieku lūgšanu namiem, lai veicinātu ticības vienību.

Monofizīti. Vārda etimolģija grieķu valodā - "viena daba", respektīvi, Austrumu Baznīcas, kas nepieņem Halkēdonas koncila (451) lēmumu par Kristu - vienu personu un divām dabām.

V/VI gs. gaitā monofizītu doktrīnu izvēlējās lielākā daļa Aleksandrijas un Antiohijas patriarhātu ticīgo, kā arī etiopiešu un armēņu baznīcas. Bizantijas imperatori izvērsa gan sistemātiskas monofizītu vajāšanas, gan izdarīja diplomātisku spiedienu uz lokālo klēru, mēģinot atjaunot ticības vienību blīvi apdzīvotajās Austrumu provincēs, taču bez vērā ņemamiem panākumiem. Pēc arābu invāzijas VII gs. vidū lielākā daļa monofizītu sākotnēji sveica musulmaņus kā savus atbrīvotājus. Dialogs ar monofizītu baznīcām atjaunojās XV gs. ar Florences koncila ticības vienības aktiem, kas lika pamatus koptu, sīriešu, armēņu un etiopiešu ritu katoļu baznīcām.

Melkīti. Vārda etimoloģija saistāma ar semītu vārdu "melek" - valdnieks. Par melkītiem pēc Halkēdonas koncila 451. gadā sāka saukt duofizītus jeb doktrīnas par Kristus divām dabām piekritējus pārsvarā monofizītu apdzīvotajās teritorijās Ēģiptē un Sīrijā, jo viņi saņēma valdnieka, Bizantijas imperatora atbalstu un vajadzības gadījumā - militāru aizstāvību. Pēc arābu okupācijas VII gs. melkīti bieži vien nonāca vajāto pozīcijās, savukārt Krusta karu periodā pakāpeniski atteicās no vietējā rita par labu bizantiešu ritam.

Sagatavoja: pr. Andris Priede, diak. Kārlis Miķelsons, kā arī no Lijas Ivaskas bakalaura darba Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, 1996

Nr.9(469) 2014. gada 10. maijs

 

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt