Fotoattēls0477

Aizvadītā gada rudenī Rīgas Garīgā semināra audzēknis Jānis Grīgs devās uz Itālijas pilsētu Brešu, kur iepazina organizācijas „Caritas Brescia” darbību un pats iesaistījās brīvprātīgo darbā. Šīs vasaras sākumā Jānis atgriezās Latvijā, vēlreiz pārdomājot Itālijā pavadītos astoņu mēnešus, uzsver, ka pieredze bija vērtīga, lai turpinātu iesāktos un sāktu jaunus projektus Latvijā, gan arī tāpēc, ka bija iespēja pilnveidot valodas zināšanas, iepazīt citu kultūru un organizāciju ar 40 gadu pieredzi.

„Ceļš uz Itāliju sākās pērn, kad arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs piedāvāja doties praksē uz Itāliju. Es biju pārsteigts, bet piekritu. Sapratu, ka jāriskē, nav jālaiž garām šis vilciens. Viens no personīgiem iemesliem piekrist bija arī iespēja apgūt valodu, iepazīt kultūru, attīstīties, augt, mainīties, formēties,” par iespēju doties uz Brešu stāsta Jānis.

Brešā pavadītajā laikā viņš piedalījās piecos organizācijas „Caritas” projektos, kuru mērķis ir sniegt palīdzību dažāda veida grūtībās nonākušajiem. „Viens no projektiem bija ēdnīcā „Māte Eugēnija Menni”. Uz ēdnīcu bija jāiet divas reizes nedēļā. Tur ēdienu saņēma tie, kas bija palikuši bez darba vai nonākuši cita veida grūtībās. Reizēm bija jāapkalpo pat ap 200 cilvēkiem vienā reizē. Divi projekti bija saistīti ar konsultāciju centriem „Atvērtās durvis” un „Rietumbreša”, kur cilvēki varēja saņemt dažāda veida materiālu palīdzību. Piemēram, pēc sarunas ar konsultantu cilvēki varēja saņemt finansiālu palīdzību īres maksas segšanai, biļetes, pārtikas pakas.” Tāpat Jānis palīdzēja naktsmājās bez pajumtes palikušiem vīriešiem, kur viņa pienākumos ietilpa galda saklāšana vakarā un brokastu gatavošana, un darbs noliktavā, kur tika sagatavotas pārtikas un palīdzības pakas.

„Sākumā bija grūti pierast pie mentalitātes, vides, bet pamazām pielāgojos. Tāpat nezināju, kas būs jādara, bet iesaistījos piedāvātajās aktivitātēs kopā ar citiem brīvprātīgajiem – aptuveni 30 jauniešiem, no kuriem tikai daži bija ārzemnieki,” stāsta Jānis. Paralēli praktiskajam darbam viņš iedziļinājās „Caritas Brescia” darbībā, aprakstīja organizācijas un projektu mērķus. Viņaprāt, tas būs vērtīgi, iesaistoties žēlsirdīgajā darbā Latvijā.

Jānis uzsver, ka Brešā saticis daudzus pensijas vecuma brīvprātīgos, kas strādā, piemēram, ēdnīcā, kur bija jāizsniedz ēdiens: „Apbrīnojami, ar cik lielu mīlestību un atdevi viņi darbojās.” Arī jaunieši bija ļoti atsaucīgi brīvprātīgie. Cilvēki aizpilda laiku ar brīvprātīgo darbu. Tur brīvprātīgie saņem nelielu mēneša maksu, iespējams, tāpēc motivācija ir lielāka, uzskata Jānis. Katrā ziņā viņu atdeve ir uzrunājoša.

Katra jauna pieredze bagātina, palīdz attīstīties un veido augsni jaunām idejām. „Pēc pavadītā laika Itālijā, kur darbā bija jātiekas arī ar imigrantiem, jūtu, ka esmu kļuvis iecietīgāks. Agrāk bija grūti viņus pieņemt. Pēc tam spēju no jauna pieņemt cilvēku, kāds viņš ir. Mācījos pazemīgi darīt to, ko liek citi. Tāpat mainījās domāšana par dzīvi un kalpošanu. Piedzīvoju lielu cilvēcību no tiem cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Vienīgi nedaudz žēl, ka pirms tam minimāli biju darbojies „Caritas Latvija”. Līdz ar to nebija īsti iespējas salīdzināt. Tai pat laikā ieguvu plašu skatījumu par to, kas ir „Caritas”. Un tagad ir vēlme kaut ko darīt.”

Domājot par to, ko varētu realizēt nākotnē arī Latvijā, Jānis uzsver, ka jau tagad „Caritas Latvija” aktīvi un veiksmīgi darbojas, palīdzot cilvēkiem dažāda veida grūtībās. Viņš ir gatavs aktīvi iesaistīties „Caritas Latvija” darbībā un uzskata, ka nākotnē būtu labi Latvijas apstākļiem pielāgot divas Itālijā redzētās iniciatīvas. Viena no tām ir noliktava un otra – konsultāciju centru izveide. Protams, tam nepieciešams laiks un līdzekļi, jāveido kontakti, tomēr Jānis ir pārliecināts, ka to paveikt ir iespējams. Turklāt noteikti jādomā par iespējām piesaistīt jaunus brīvprātīgos, kas būtu gatavi kalpot otram: „Ja mēs kā kristieši iesaistīsimies un palīdzēsim, tad kaut kas notiks, mainīsimies paši un palīdzēsim mainīties tiem, kuriem cerība it kā jau zudusi. Es tiešām tam ticu! Tagadējā „Caritas” struktūra un darbība ir labas, bet jāturpina attīstīties un jāmeklē jaunas iespējas. Jādara šī aktivitāšu niša redzamāka sabiedrībā!”

Ilze Mežniece

1. visi brīvprātīgie,

2., 3. mūsu vadītājs Diego - brīvprātīgo vadītājs „Caritas” un vēl socioloģijas pasniedzējs  katoļu universitātē,

4. - ēdnīcā „Madre Eugenia Menni”.

Nr.17(497) 2014. gada 13. septembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt