IMG 2445 1Foto: Rovers Staņislavs Prikulis

Rovers Pēteris godasardzē skautu solījumos

Vai Eiropas skauts ir šeit?” - tradicionālais skautu sveiciens arī šovasar skaļi un pārliecinoši izskanēja gadskārtējās Latvijas Skautu dienās. Tā kā atbilstoši mūsu skautu tradīcijām šeit, Latvijā, katru gadu ir jāizvēlas cita vieta salidojumu rīkošanai, tad šoreiz no visiem piedāvātajiem Latvijas mežiem izvēlējāmies pulcēties īpaši eksotiskā mūsu dzimtenes novadā, kas atrodas triju valstu - Latvijas, Krievijas un Igaunijas, kā arī četru diecēžu krustcelēs. Kāpēc rovera Mārtiņa draugu piedāvātā meža lokalizācijai drīkst lietot apzīmējumu „eksotiska vieta”? Šīgada salidojuma vietai pāris kilometrus atstatais, mežu un ezeru ielokā gulošais Igaunijas novads kartēs ierakstīts ar noslēpumainu nosaukumu Paganamaa, tulkojumā – „pagānu zeme”. Vietējie iedzīvotāji šo nosaukumu no igauņu valodas tulko vēl drastiskāk, bet kaimiņi igauņi savukārt to attiecina arī uz Latvijas pierobežu. Bet kas būtu skauti bez radošiem izaicinājumiem? Kā senie ēģiptiešu mūki kristietības rītausmā, kuriem gandarījumu sagādāja Kristus krustu pacelt visdziļāk pagānisma tradīcijām apvītās Ēģiptes svētvietās, tā arī mūsu jaunieši nebēdāja par New Age gaumes tūristu pievilināšanai uzturētām atrakcijām un priesteru pārsvētītajā apmetnes vietā jau pirmajā dienā uzslēja savu altārīti.

Kā ik gadus aktīvāko Latvijas skautu patruļu biedri, ierodoties mežā, saglabāja savu patruļu individuālu dzīves veidu, katra ierīkojot savu apmetnes vietu. Jaunie skauti tur trīsreiz dienā uz ugunskura gatavoja maltītes un izvērsa sacensības par labākajām konstrukcijām. Būvējot konstrukcijas, gadījās dažādi kuriozi: „Mežakuiļa” platforma nolīgojās vien, kad vakarēšanas laikā uz tās ērti iekārtojās roveri, vēlēdamies komfortablos apstākļos pamieloties ar gaļas zupu, savukārt „Piekūns” sev izbūvēja trešo stāvu jeb itāļu „bellvedere” panorāmiskai vakara tējas dzeršanai.

Dienas kārtība šogad neatšķīrās no parastās – pēc līnijas, Latvijas himnas un rīta lūgšanas visas patruļas pulcējās vienkopus uz Svēto Misi. Šogad Euharistiju svinējām Svētā Meinarda patruļas apmetnē, jo viņi pirmie pacentās ierīkot savu altārīti. Nākošajās dienās Balvu patruļas gan centās viņus apsteigt ar efektīgi noformētiem lūgšanu stūrīšiem, kur zem rotaļīgi iekārta krusta iekombinēja pat mūžīgo uguntiņu.
Kā ik reizes, tā arī šovasar patruļas cildināja savus izvēlētos svētos aizbildņus. Patronu konkursā šoreiz par labāko vēsturiskā un reliģiskā sižeta atveidi sacentās svētā Jāņa Evaņģēlista, svētā Jura un svētīgā Bertolda draugi, bet Žanna d’Arka un Meinards palika rezervē. Īpaši izvērstu epizodi no Cēzarejas Eusēbija „Baznīcas Vēstures” prezentēja „Piekūns”. Tās līderis Harijs Ločmelis iejutās Jēzus uzticīgā mācekļa lomā, kurš dodas sameklēt laupītāju bandā ieklīdušu kristiešu neofītu. Savukārt „Vilki” mēģināja aktualizēt svētā Jura cīņu ar pūķi, mazliet didaktiski pūķa atribūtus identificējot ar apreibinošām vielām.
Skautu dienu kulminācija mēdz būt Lielā spēle, bet šogad tā izvērtās par iesildīšanos „Atklāšanai” jeb pārgājienam. Lielajā spēlē pie Palpiera Naudas akmens rekonstruējām vēsturisku epizodi par zviedru un krievu karaspēka sadursmi pie Palpiera ezera, par ko tur liecina attiecīgo armiju senkapi. Tūristiem paredzētā informācija reklamē leģendu, ka zviedri paguvuši aprakt savu naudaslādi zem dižakmens, tāpēc akmens apkārtne joprojām ir mantas tīkotāju izrakņāta. Taču skauti atturējās no arheoloģijas pieminekļa tālākas „zinātniskās izpētes” un tai vietā izspēlēja sižetu – cara Pētera Lielā, Kārļa XII un Ernesta Glika sacensības par latviešu Bībeles tulkojumam paredzēto finansējumu Ziemeļu kara laikā. Lielās spēles tēma izcēlās ar aktualitāti, jo latviešu katoļiem Bībeles tulkojums salīdzinājumā ar Glika laikiem aizkavējies teju nedaudz ilgāk par trīs gadsimtiem.
Ekspedīcijas laikā patruļas sacentās par maksimālo apskatāmo (un estētiski izbaudāmo) objektu skaitu. Viena no patruļām, ieraudzījusi uz aizdomīgas taciņas starp diviem ezeriem ūdens peļķē iesprausto Latvijas un Igaunijas robežstabu, patriotiskā sašutumā griezās atpakaļ uz Naudas akmeni un tālāk devās pa braucamo ceļu. Pārējās patruļas noāva apavus un burtiski aizbrida līdz mūsu kaimiņvalsts robežai, aiz kuras negaidīti parādījās labiekārtotas laipas, „Paganamaa” atribūtika un tūrisma ceļazīmes. Tas atviegloja skautu uzdevumu noskaidrot visu četru robežezeru nosaukumus abās valodās un vārdu iespējamo etimoloģiju. Pēc ceturtā ezera apiešanas patīkama bija atgriešanās Latvijā, lai pārvarētās Igaunijas augstienes aplūkotu no Vizlas kalna un kāptu Dieva kalnā meklēt Māras pēdas akmeņus. Visgrūtākais izskatījās uzdevums atrast taisnāko ceļu uz Pilskalna ezeru. Roveris Staņislavs pat bija gatavs to atvieglot un sauca, lai skauti kāpj lejup sēsties namatēva Jura laipni aizdotajā laivā. Taču no galvu reibinošā krasta augstumiem atskanēja ar latgalisku apņēmību sacīts „nē”, jo tobrīd puiši ceļvedī vēl nebija izlasījuši, ka Pilskalna ezera krasti uzskatāmi par stāvākajiem Latvijā. Ja arī būtu izlasījuši, tad laikam vēl jo vairāk iedegtos pieņemt šādu izaicinājumu.
Pārgājiena laikā atkāpi no ierastā mežu dzīves skarbuma piedāvāja Juris Kursītis. Viņš ar ģimeni ir iemīļojis novada panorāmiskos skatus un skautiem piedāvāja pārnakšņot telpās, taču balvēnieši izvēlējās palikt siena vālā. Sportiskais namatēvs pārgājiena laikā integrēja divas Skautu vasaras olimpiādes disciplīnas - airēšanu un peldēšanu Pilskalna ezerā. Grūti spriest, vai teiksmainā ezera krāšņie skati veicināja sportistu degsmi ātrāk sasniegt finišu, bet vienu laivas airi gan izdevās ātri izsist no ierindas. Mūsu namatēvs Juris un namamāte Svetlana iepriekšējās dienās piedalījās arī skautu kulinārijas konkursa žūrijas darbā, piešķirot veicināšanas balvas. Tāpēc viņu mājās servētās ēdienreizes - siera zupa ar skraukšķīgām maizītēm vakariņās un svaiga zivju zupa brokastīs – izskatījās pēc viņu personīgās meistarklases. Kad ar karstām pankūkām ezermalas lapenē ieradās namamāte Svetlana, „Piekūna” līderis Harijs šo idillisko ainu salīdzināja ar kūrortu, bet dienas svētrunas teicējs - ar paradīzi.
Paradīzes apcere gan drīz beidzās, tiesa, ne ar biblisko Ādama izraidīšanu. Rovera Roberta ziņā bija olimpiādes dalībniekus dabūt augšā uz uzvarētāju pjedestālā. Laikam jālieto klasiskā metafora, ka Skautu vasaras olimpiādes otrajā dienā uzvarēja draudzība, virves vilkšanā pat spontāni izveidotā roveru komanda neizcīnīja absolūtas pirmās vietas.
Atvadījušās no Jura un Svetlanas ģimenes, visas patruļas šoreiz kopīgi turpināja atklājumiem pilno „explo”. Pa ceļam - kalni, pakalni, pauguri. Leģeņu kalnā vietējās novadpētnieces Ārijas kundzes piedāvāto spirdzinošo dzērienu malkodami, mēģinājām noteikt, kura virsotne uz ziemeļiem ir Munameģis. Atklājām avotiņu Saules kalna pakājē, bet Opekalnā kāpām baznīcas tornī, kas lepojas ar to, ka atrodas visaugstāk no visām Latvijas baznīcām. Opekalna ērģeles prasīt prasījās, lai tās ieskandina meistarīgas rokas, un tā kā liela daļa mūsu skautu un roveru ir ar muzikālo izglītību, ērģeļmūzikas koncerts ievilkās uz vairāk nekā stundu.
Skautu dienas tradicionāli noslēdzas ar jauno līdzbrāļu svinīgo solījumu ceremoniju, kā arī labāko patruļu apbalvošanu dažādās nominācijās. Šogad svinīgo solījumu vietas izvēle izskatījās pēc „Vilku” patruļas sazvērestības, jo ar karogiem bija rotāta baronu Volfu (Vilku) privātās kapelas fasāde. Šķiršanās skumjas kliedēja klasiskā skautu berešu un rovera Staņislava sviešana gaisā – beretes sviedām trīs reizes, bet roveri – veselas 33 reizes. Bez tam neviena šķiršanās nav definitīva - visi atgriezāmies mājās, lai drīz pēc tam atkal varētu satikties savu draudžu svētceļojumos un gadskārtējās brīvprātīgo dežūrās Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā.
Nr.16 (496) 2014. gada 23. augusts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt