Turpinot pirms gada iesākto iniciatīvu, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta pasniedzēji un studenti šopavasar atkal devās uz Rīgas vispārizglītojošām skolām, lai ar dažāda vecuma bērniem runātu par ikviena cilvēka unikalitāti, vērtību un cieņu, akcentējot ticības, cerības un mīlestības lomu ģimenes un sabiedrības saliedēšanā.

 Bērniem ģimene ir pirmajā vietā

4. – 6. klasēs lektori ar bērniem diskutēja par to, kādas ir mūsu iespējas un izaicinājumi, kas ir ģimene – dāvana vai pienākums un kā mēs varam veidot šo pasauli labāku. RARZI maģistrantūras studente Lāsma Aleksandrova, kas vadīja nodarbības 5. klases skolēniem, atzina, ka sākumā piedzīvojusi nelielu šoku, jo izrādījās, ka nodarbībās nedrīkst pieminēt vārdu "Dievs" un atsaukties uz Svētajiem Rakstiem. „Es biju ļoti nobijusies. Tas bija izaicinājums. Bet tiku tam pāri. Iegāju klasē, skolotāja bija ļoti atsaucīga, un viss bija labi. Es runāju ar bērniem par mūsu izaicinājumiem, par to, kas mēs esam, un vispār nepieskāros garīgām tēmām un vērtībām. Vienā no nodarbībām bērniem stāstīju par klusumu. Aicināju atrast klusu vietiņu un veltīt laiku, lai saprastu sevi. Stāstīju, ka pasaule nav tikai tā, kas ir ārpusē, bet arī tas, kas ir mūsos. 5. klasē bērni to jau saprot.”

Skolēni ļoti rūpīgi klausījušies un labprāt iesaistījušies dialogā. Īpaši veiksmīga bijusi nodarbība, kurā noskatījās filmiņu par dzīvības sākšanos. Pēc tās viņi kopīgi pārrunāja, kas ir ģimene, un bērni atzina, ka tā viņiem ir pirmajā vietā, tikai tad seko draugi un skola. Ģimene viņiem ir patvērums, kur viņi jūtas droši un aizsargāti.

Gan L. Aleksandrova, gan RARZI students Egīls Purviņš, kas projekta ietvaros apmeklē šī paša vecuma bērnus, atzina, ka nodarbībās sastapa bērnus, kuri cieš no problēmām ģimenēs – vecāki ir šķīrušies, nedzīvo kopā, ģimenē nav vienprātības vai arī pret bērnu izvirzītas pārāk augstas prasības. Negatīvās emocijas, ko viņi nes no ģimenes, ienāk arī skolas vidē un atspoguļojas šo bērnu reakcijās.

L. Aleksandrova priecīgi padalījās, kā darbojas Svētais Gars – pēc vienas no nodarbībām viņa ārpus skolas nejauši satika skolnieci, kas nodarbības laikā bija pateikusi kaut ko negatīvu. Viņas sirsnīgi aprunājušās. Izrādījās, meiteni nospieda situācija mājās. Tā Lāsmai bija iespēja uzklausīt meiteni un iedrošināt izlīgt ar māmiņu.

E. Purviņš ļoti atzinīgi novērtēja klases audzinātāju ieguldīto darbu, vairākas klases viņu pārsteidza ar savu labestību, dzīvesprieku un savstarpēju vienotību. Viņš arī piebilda, ka bērni visās skolās meklē garīgas vērtības un ir atvērti izzināt transcendento. Drīzāk vecāki ir tie, kas baidās no kristīgām vērtībām un sarunām par Dievu – daži bija parakstījušies pret kristīga satura nodarbībām.

Vērtībizglītībai jābūt sistemātiskai

7. – 9. klasē pirmās divas nodarbības bija veltītas cilvēka identitātes, cieņas un brīvības jautājumiem, kā arī draudzības, iemīlēšanās, mīlestības un spējas uzņemties atbildību par savu rīcību tēmai. Pie šīs vecuma grupas jauniešiem devās psiholoģe, kustības „Par dzīvību” aktīviste Diāna Staņko un ziņu portāla „DELFI” redaktors, auglības atpazīšanas metodes konsultants Marks Jermaks. Viņi projektā iesaistās jau otro gadu un atzīst, ka nekas nav mainījies – tēma ir tikpat aktuāla: „Jauniešiem šīs tēmas ir interesantas un sāpīgas, tāpēc projekts ir ļoti apsveicams. Taču ir vajadzīga sistēmiska pieeja, jo nav iespējams četru stundu laikā mainīt vērtību sistēmu. Dodam nelielu ieguldījumu, radām pozitīvu motivāciju, veicam mazu profilaksi. Bet tas būtu jānostiprina visu laiku. Jaunieši dzīvo „inficētā” telpā, kur eksistē nepatiesi priekšstati par dzimumu identitāti, līdztiesību, laulāto attiecībām. Mēs mudinām viņus šo informāciju uztvert kritiski un pašiem domāt, vērtēt.”

M. Jermaks skolās pamanījis, ka jaunieši ļoti neviennozīmīgi uztver laulību. „Varbūt tam iemesls ir negatīva personīgā pieredze, daži ir piedzīvojuši vecāku šķiršanos. Tā ir ļoti smaga tēma. Protams, laulība pati par sevi neko negarantē. Šim solim jābūt saistītam ar gatavību uzņemties atbildību un palikt kopā arī tad, kad ir grūti. Redzam arī to, ka jauniešos ir slāpes pēc normālas, pilnvērtīgas dzīves, pēc mīlestības, kas nepāriet mēneša laikā. Tikai to īstenot ir grūti, un ir ļoti maz atbalsta. Visur apkārt ir tādi saukļi: „Izbaudi dzīvi!”, „Nedomā par sekām!” Ar tādu pieeju nevar īstenot laimīgas laulāto attiecības,” saka M. Jermaks.

Jautāts, kā jauniešiem varētu palīdzēt sasniegt laimīgas laulāto attiecības, M. Jermaks piemin Polijas profilaktisko programmu „Dārgumu arhipelāgs”, kurā piedalījās kā novērotājs. „Šai programmā jauniešiem piedāvā daudzus pozitīvus piemērus no atpazīstamu cilvēku dzīves. Sabiedrībā ir cilvēki, kas cīnās par laulību, kas cenšas būt uzticīgi, nelieto narkotikas, atsakās no alkohola. Šo cilvēku dzīve parāda, ka tas ir iespējams. Arī mūsu Latvijas sabiedrībā ir šādi cilvēki.”

Kā otru būtisku aspektu viņš min to, ka vērtībizglītībai jābūt sistemātiskai. „Jauniešiem jāpalīdz veidot vērtību sistēmu, kas neved strupceļā. Tajā ir jāiegulda resursi no valsts, pašvaldības puses. Pēdējā laikā daudzas skolas mūs ielūdz pie sevis ārpus projekta. Tas nozīmē, ka ir pieprasījums pēc izglītības programmas, kas nav vērsta uz kontracepcijas popularizēšanu, bet uz profilaksi, lai jauniešiem dotu pozitīvu motivāciju, lai nebūtu šīs problēmas vai arī lai tās sāktos vēlāk. Viņi saka: mēs vēlamies tādu programmu, kas balstās uz vērtībām.”

M. Jermaks piekrīt, ka ir dažādas vērtības, taču piebilst, ka skolā necenšas neko uzspiest, bet mudina jauniešus domāt, piedāvā tādus argumentus, faktus, kas ļauj pārskatīt savus uzskatus par attiecību tēmu. Turklāt ir daudzas tādas vērtības, par kurām nav jādiskutē. Kā piemēru viņš min to, ka neviena sieviete nevēlas piedzīvot abortu, un par to nediskutē arī tie, kas abortu kā tādu atbalsta. Līdz ar to nodarbībās viņi mudina gan meitenes, gan zēnus domāt par to, kā nenonākt situācijā, kurā jāpieņem šāds lēmums. Bet, ja jaunietis ir nonācis, tad padomāt par nedzimušā bērna dzīvību un par partneres vai partnera jūtām.

Vēl viena tēma, par kuru neviens nediskutē, ir seksuālā vardarbība un vardarbība attiecībās. „Viens no aspektiem, par ko runājam ar jauniešiem, ir pašvērtējums, cik svarīgi ir apzināties gan savu, gan otra cilvēka vērtību un cieņu. Nevar ar otru cilvēku darīt to, kas viņu pazemo. Arī veidojot seksuālas attiecības, nepieciešams rūpēties gan par otra cilvēka, gan arī savu cieņu. Visi teorētiski to saprot, bet mēs zinām, ka ir tādas ģimenes, kur notiek vardarbība. Diemžēl dažas sievietes domā, ka tur neko nevar mainīt. Bet to var mainīt, ja cilvēkam ir motivācija, ja viņš neļauj sevi pazemot.

Tāpat arī par narkotikām – visiem skaidrs, ka tas ir ļaunums, no tā vajadzētu izvairīties. Problēmas cēlonis ir meklējams ģimenē, tā ir uzmanības un mīlestības trūkuma sekas, arī tāpēc, ka pusaudzis netiek uzklausīts. Pusaudža vecums ir diezgan sarežģīts, saistās ar hormonālām izmaiņām, emocijām, kad cilvēkam grūti pašam sevi saprast. Mēs ar jauniešiem runājam par svarīgo šajā dzīves posmā būt uzklausītam un citus uzklausīt.”

Jauniešus uzrunā radoši cilvēki, kas sniedz dzīvu liecību

Vidusskolas klasēs RARZI studenti diskutēja par to, vai viegli būt cilvēkam un ko nozīmē ģimene kā sabiedrības un valsts pamats. Pie vidusskolēniem dodas plaša komanda. Tās vadītājs RARZI students Edgars Svētiņš saka, ka jaunieši labprāt klausās un diskutē par ticības, cerības un mīlestības – augstāko tikumu – lomu sabiedrībā, jo tā viņiem pietrūkst ikdienā, kurā dominē naudas pelnīšanas, materiālu vērtību iegūšanas jautājumu aktualitāte. Taču svarīgs ir pasniegšanas veids – tas ir jāpielāgo tam, ko jaunieši redz, dzird un pieņem.

Jautāts, kā viņi to pielāgo, E. Svētiņš norāda uz savu „Sapņu komandu” – cilvēkiem, ar kuriem kopā projekta ietvaros iet pie vidusskolēniem: „Visi viņi ir radoši, muzikāli. Viņi to nedara pienākuma dēļ, bet ar prieku. Viņi sniedz dzīvu liecību tam, ko saka. Jaunieši ir kritiska auditorija, kas nepieļauj divkosību un liekulību. Ja priekšā kāds stāsta kaut ko tādu, ko pats nav piedzīvojis, bet tikai teorētiski apguvis, tad viņi netic. Tāpēc svarīga ir personīgā liecība un radoša pieeja. Manā komandā ir tādi radoši cilvēki kā Jānis Kurševs, Mareks Savickis, Madara Jauģiete. Arī žurnāliste Žanna Helmane dažas reizes bija kopā ar mums. Kad šādi cilvēki apvienojas, tad jauniešiem ir interesanti.”

Nodarbības pie vidusskolēniem sākas ar nelielu ievadu tēmā, tad ir dziesma, kāda liecība no RARZI studentiem par konkrētās nodarbības tēmu, video, un, ja ir laiks, tad ar jauniešiem tiek veidots dialogs. Ko jaunieši saka? „Visu jau viņiem nav laika pateikt. Katrā ziņā viņiem ir izpratne par to, kas ir labs, kas slikts. Viņiem ir nojauta, jo mūsu sabiedrība ir veidojusies uz kristīgām vērtībām, taču trūkst kopēju nostādņu. Sabiedrībā valda relatīvisms, cilvēks tiek uztverts tikai kā bioloģiska būtne. Kad ir runa par absolūto, tad rodas jautājums – kāpēc domājam, ka tāds reāli ir? Katrā ziņa „bilde” ir daudz labāka, nekā es domāju pirms tam. Jauniešos ir daudz ideālisma, viņi nav dzīves sagrauti un vēl tic labajam.”

Nodarbību vadītāji atzīst, ka paši šajās stundās ļoti daudz iegūst, un pauž cerību, ka arī jaunieši iegūst: „Mēs ejam kā draugi, necenšamies moralizēt vai teikt augstās gudrības. Dodam pamatu, dalāmies pieredzē, parādām, ka dzīvot var dažādi. (..) Pie mums skolā neviens nenāca. Tajā vecumā ir ļoti svarīgi iekļauties. Lai citi tevi pieņemtu, izdari daudzas muļķības. Un gribas jauniešiem pateikt: nedariet tās muļķības! Bet vispār man šķiet, ka viņi ir daudz saprātīgāki par mums un ļoti domājoši," saka M. Jauģiete.

Projekts „Es ģimenē un sabiedrībā: ticības, cerības un mīlestības loma cilvēka, ģimenes un sabiedrības saliedēšanā un valstiskās piederības stiprināšanā” tiek īstenots ar Rīgas domes Labklājības departamenta finansiālu atbalstu, un tā ietvaros RARZI pasniedzēji un studenti ar nodarbībām apmeklē septiņas Rīgas skolas.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt