paris Foto no interneta resursiem.

Ikviens pāris savās attiecībās piedzīvo dažādus posmus. Saskaņa dod spēku, prieku, laimes izjūtu. Caur to tiek stiprināti, abi laulātie kļūt arvien vienotāki, nest mīlestību un drošības izjūtu saviem bērniem un apkārtējai videi. Tomēr pat visharmoniskākās attiecības kādu reizi piedzīvo grūtus brīžus, kuros laulātajiem nav viegli vienam otru saprast. Ja uz to visu raugāmies kā dabisku savstarpējo attiecību nobriešanas procesu, tas tikai stiprina pāri. Nesaskaņās jāspēj rast kompromisu, sadzirdēt otru cilvēku, akceptēt viņa atšķirīgo viedokli, to nenosodīt, piedot par viņa nepilnībām. Būtībā pat visas nesaskaņas vienā brīdī var kļūt par attiecību stiprinātajiem nākotnē, ja laulātie ar cieņu spēj tās risināt. Te nāk prātā teiciens: „Kas mīl Dievu, tam viss nāk par labu.”

Paskatīsimies, kas var kļūt par attiecību krīzes iemesliem un kā šādos brīžos rīkoties.

Pirmkārt, būtisks ir laulības pats sākuma periods, kurā veidojas jaunie attiecību ieradumi. Kā jau rakstījām citreiz, ieradumus lielā mērā veido vecāku mājās gūtā pieredze. Tomēr jaunajam pārim ir atbildība kopt savas attiecības. Lielāku krīžu iedīgļi nereti ir ikdienas sīkumos, kuri sākumā nešķiet uzmanības vērti. Piemēram, kā vīrs ar sievu sarunājās, kāds ir balss tonis – vai ir vajadzība otru mācīt un, ja ir, tad kā to darīt. Kā reaģē tad, ja otra sacītais atšķiras. Kurš uzņemas iniciatīvu, piemēram, plānot ģimenes brīvo laiku, kārtot māju, gatavot ēst. Kā otrs jūtas šajā situācijā?

Ja ir kaut kas, kas kaitina, skumdina, par to ir vērts runāt pēc iespējas ātrāk, kamēr nepatika nav izveidojusies spēcīga. Te atkal nozīmīgi sev atgādināt vienu no laulības zvērestā minētajiem darbības vārdiem: cienīšu. Papildinot varētu teikt: „Es tevi cienīšu par tavu atšķirīgo viedokli, es cienīšu mūsu attiecības, tāpēc tās kopšu un būšu gatavs ar tevi mīlestībā dalīties arī savās nepatīkamajās jūtās.” Un no otras puses: „Es būšu gatavs tevi uzklausīt, jo tas, kā tu jūties, man ir bezgala nozīmīgi.”

Lasīt tālāk: Laulība un krīzes

Kad izveidojas jauna ģimene, tas var kļūt par pārbaudījumu abām paaudzēm – jaunajam laulātajam pārim un viņu vecākiem. Kā pārkārtosies ierastās attiecības? Nereti svinībās kāds no pāra vecākiem uzsver, ka kļuvuši bagātāki – ieguvuši sev dēlu vai meitu, tādā veidā paužot gatavību uzņemt vedeklu vai znotu ar nedalītu mīlestību. Tomēr vai vienmēr tas notiek tik vienkārši?

Arī šajā ziņā ģimenēs valda dažādas pieredzes. Daudz vienkāršāk sava dēla vai meitas „atlaišana” notiek ģimenēs, kur vecākiem savā pārī ir cieša vienotība, dialogs, kopīgas intereses, kur bērni nav kļuvuši par savu vajadzību piepildītājiem. Savukārt jaunajam pārim jābūt gudrībai veidot attiecības ne tikai savā starpā, bet arī uz āru, pirmkārt, ar saviem vecākiem. Kādas būs jaunās ģimenes robežas, lai visi justos labi? Un vai šādas robežas nepieciešamas?

Atbilde ir saņemama Mateja evaņģēlijā (19,5-6), kur teikts: „Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Svētajos Rakstos mēs saņemam skaidru vēstījumu, cik ciešas ir divu cilvēku attiecības laulībā – viņi kļūst viena miesa. Vai var vēl būt kas vienotāks? Lai tas notiktu, cilvēkam ir jāatstāj tēvs un māte. Tas norāda, ka ir jāmaina attiecības ar vecākiem, vienlaicīgi atceroties 4. Dieva bausli: Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.

Vecāki ir tie, kuri vienmēr priecāsies un sāpēs līdzi saviem bērniem, viņi ir piedzīvojuši negulētas naktis, mīlējuši nesavtīgi un mīl, neskatoties uz bērnu vecumu. Tomēr arī vecāki var kļūdīties, vēloties pārmērīgi kontrolēt vai iesaistīties savu pieaugušo bērnu dzīvēs. Vecākiem tas ir izaicinājums saprast to, kas notiek viņu pašu attiecībās, kā arī savā ziņā nedaudz atraisīties no kādām sev ļoti tuvām attiecībām. Arī tas mums garīgi ir nepieciešams, jo katram pienāks brīdis, kad no pilnīgi visa šajā dzīvē būs jāatraisās un vienam jāstājas Debesu Tēva priekšā.

Lasīt tālāk: Laulāto attiecības ar vīra un sievas vecākiem

Mūsu personiskās vajadzības ir dzinējs un virzītājs ikdienas aktivitātēs jau no pašas dzimšanas. Kad bērniņš ienāk šajā pasaulē, ar raudāšanu viņš pauž savas pamatvajadzības – pēc siltuma, ēdiena utt. No pirmajām dzīves minūtēm cilvēku pavada vajadzība arī pēc drošības. Ar laiku vajadzību loks pieaug no vajadzības būt mīlētam un mīlēt līdz vajadzībai piederēt, būt patstāvīgam, sevi pierādīt u.c. Pamatā mēs izjūtam nepieciešamību piepildīt tikai tās vajadzības, kuras nav sasniegtas, pēc kurām tiecamies. Piemēram, ja vecāki mājās strīdas, ir konflikti vai pat runā par šķiršanos, tad bērna pamatvajadzība pēc drošas dzīves, vecāku mīlestības nav apmierināta. Un, ja šāds bērniņš sēž skolas solā, kur skolotāja ar visjaunākajām pedagoģiskajām metodēm māca matemātiku, viņš nespēj uz to koncentrēties. Bērna pamatvajadzības nav apmierinātas un nevar sākt darboties augstākās vajadzības – pēc izglītošanās, sevis pilnveidošanas.

Tomēr, ja vide ir harmoniska un pamatvajadzības ir apmierinātas, aktuālas kļūs tās vajadzības, kas cieši saistītas ar personas vērtību sistēmu. Tātad – vajadzības veidojas saistībā ar mūsu vērtībām. Piemēram, ja bērni jau no mazotnes svētdienas ir pavadījuši kopā ar vecākiem, kopīgi apmeklējuši Svētās Mises, ja ir redzējuši, ka tētis pieglauž mammu, noskūpsta, ja ir piedzīvojuši savstarpējas sarunas, uzklausīšanu, tad šī ikdienas pieredze kļūst par neatņemamām vajadzībām arī savā turpmākajā ģimenes dzīvē.

Lasīt tālāk: Laulāto vajadzības un ar to saistītās jūtas

Vecāku mājas ir vieta, kur mēs katrs augam, veidojamies, saņemam mīlestību, apzināmies kas ir labs, kas slikts. Vecāku mājas ir mūsu būtības, mūsu domu veidotājas. Vecāku mājas, kas ietver tēva un mātes personu, bērnības atmiņas, nav iespējams pārvērtēt pieaugušo dzīvē. Tā ir pieredze, kas mūs pavada visa mūža garumā. Tās ir mūsu jūtas, emocijas, pārdzīvojumi, domas, kas vai nu sniedz spēku un ļauj pacelties spārnos augstiem lidojumiem, vai liek atgriezties no jauna un jauna, lai izsāpētu kādas brūces.

Tieši tāpat kā vecāku mājās gūtā pieredze veido mūsu iekšējo – garīgo – pasauli, tā veido arī mūsu ieradumus – uzvedības veidus, kurus paši nemaz nepamanām, bet pārnesam savā laulībā, jaunajā ģimenē. Otru cilvēku tas var pārsteigt, iepriecināt, kaitināt utt. Kāda ģimene pastāstīja, ka sievai pēc laulībām lielu pārsteigumu sagādāja vīra rīcība, izejot no mājas, viņš ikreiz izrāva visas elektrības kontaktdakšas. Viņa to pieņēma, bet savās vecāku mājās neko tādu nebija redzējusi un arī vīra sniegtie argumenti viņai nešķita pārliecinoši. Ikdienas ieradumi var attiekties uz vismazākajiem sīkumiem, piemēram, vai zobu pastas tūbiņa tiek spiesta no vidus vai no beigām.

Ieradumi ne vienmēr ir racionāli izskaidrojami. Tas var attiekties arī uz darbu sadalījumu. Kā zinām, ikviens darbs ir vērtīgs ģimenes ikdienā. Tāpat nevar droši apgalvot, ka kāds darbs ir piedēvējams tikai sievietei vai tikai vīrietim. Arī te domstarpības laulībā var radīt vecāku mājās gūtā pieredze. Piemēram, ja runājam par ēst gatavošanu. Labi zinām, cik vīrieši var būt prasmīgi ēdiena gatavotāji, un zinām sievietes, kurām šis pienākums nav tas iemīļotākais. Šeit arī liela loma ir tam, kā pienākumus ģimenē dalīja laulāto vecāki. Ir brīnišķīgi, ja tas sakrīt, bet, ja nē, tad norāda uz nepieciešamību veidot par to dialogu.

Lasīt tālāk: Vecāku mājās gūtās pieredzes nozīme laulībā

Otrs cilvēks mūsu dzīvē ienāk kā dāvana, kuru iepazīstot mums atklājas dažādi pārsteigumi. Viens no šādiem pārsteigumiem ir mīļotā rakstura iezīmes un temperaments. Debesu Tēvs mūs katru ir radījis pēc sava tēla un līdzības, devis dzīvi, lai iepazītu, pirmkārt, sevi un laulāto draugu. Uzdevums nav viegls. Mēģināsim pamazām šķetināt šo personas un attiecību noslēpuma psiholoģisko pusi.

Raksturs

Raksturs ir mūsu personības īpašības, kas veidojās visas dzīves garumā. Tā veidošanos pamatā ietekmē audzināšana ģimenē un vide, kurā dzīvojam. Piemēram, dažas mūsu rakstura īpašības: drosme, elastīgums, godīgums, laipnība u.c. Turklāt mēs savas rakstura iezīmes dažādās vidēs varam izpaust atšķirīgi. Piemēram, darbā varam būt laipni, atsaucīgi vai skopi, bet mājās pārmērīgi nopietni, norobežojamies vai ļoti devīgi. Tomēr jaukākais rakstura būtībā ir tas, ka to var mainīt! Ar gribu, lielākiem vai mazākiem cilvēka centieniem, bērnībā vai citā laikā līdz laulībām iegūtās rakstura iezīmes var tikt pamainītas.

Kādas ģimenes sieva nāca no vides, kas bija izveidojusi viņā pedantismu līdz vismazākajiem sīkumiem. Katrai lietai bija sava vieta. Turklāt mājas kopšana prasīja daudz laika un veidoja viņā neapmierinātību par vīra un bērnu nespēju uzturēt vēlamo kārtību. Ģimenē bija strīdi par šo jautājumu. Kādā reizē vīrs atklāja, ka vēlas vairāk būt kopā ar viņu, ka jūtas tā, it kā viņu dzīve ir pakārtota putekļu krišanas ātrumam, un tas traucē būt kopā. Viņš vēlas mīlēt, smieties, nolikt drēbes arī citās vietās, gultu atstāt pussaklātu un justies vienkārši laimīgs savās mājās. Sievu tas spēcīgi uzrunāja, viņa atklāja, ka tuvo cilvēku mīlestība var izpausties arī citās rakstura iezīmēs. Un nedaudz nekārtīgāka māja nu ir viņas izaicinājums pieņemt savus mīļos, atsakoties no savas komforta daļas.

Nereti viscildinošākās rakstura iezīmes var būt izaicinājums laulības dzīvē. Piemēram, godīgums. Tas mums katram palīdz dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, būt tādiem, kādi esam, tādā veidā piedzīvot patiesas satikšanās ģimenē ar sev tuvajiem cilvēkiem. Godīgums cieši saistīts ar drosmes pilnveidošanu sevī. Tomēr ne vienmēr arī ar šādām laulātā rakstura iezīmēm ir viegli. Kādā ģimenē viens no laulātajiem bija drosmīgs un no visas sirds vēlējās godīgi sabiedrībā aizstāvēt savu patiesību, iekšējo pārliecību, vērtības. Zinām, ka otram laulātajam tas bija ne pārāk viegls uzdevumus akceptēt mīļotā cilvēka centienus atklāti un godīgi paust savu viedokli brīžos, kad, viņaprāt, būtu labāk paklusēt un savu godīgumu pieklusināt.

Lasīt tālāk: Temperaments un raksturs