Ja līdz skolas vecumam izziņas procesi vairāk attīstījās dabiski, t.i., spontāni, tad šajā vecumā pamazām piemērojas sociālajām normām, ievirzēm.

Atmiņa

arfdawaa

Sākumskolas vecuma bērnam pamatā dominē tā saucamā mehāniskā atmiņa. Jo vairāk bērns atkārto iegaumējamo materiālu, jo labāk atceras. Šajā vecumā atceroties, bērns maz balstās uz loģisko sakarību apzināšanu. Tomēr vecākiem ieteicams mācīt saviem bērniem atcerēties informāciju, savelkot kopā loģiskas sakarības, veidojot asociācijas. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā labāk mācīties. Protams, sākumskolā vēl pietiks ar to informāciju, ko bērns apgūs mehāniski atceroties. Tomēr, tā, kā mēs dzīvojam informācijas laikmetā, informācijas daudzums ir ļoti liels. Pieaugušie ir iemācījušies atcerēties, savelkot sakarības, veidojot asociācijas. Lielākajās klasēs apgūstamās vielas daudzums strauji pieaugs, tāpēc iemaņām atcerēties arī būs liela nozīme. Savukārt, pirmajās klasēs atmiņa ir viena no vadošajiem intelektuālajiem procesiem tādā nozīmē, ka tas, kas nav bērna atmiņā, nav viņa domāšanā. Bērns spēj operēt ar to, ko atceras. Viņš spēj izdomāt, domāt par to, ko atceras. Tieši tagad atmiņai ir liela nozīme. Piemēram, mācoties jaunos vārdiņus svešvalodā, bērnu var mudināt zīmēt katru vārdu, apakšā uzrakstīt tā nozīmi. Tad vecāki salīmē viņa zīmējumus istabā visdažādākajās vietās. Skolā, bērns atceroties zīmējumus, to atrašanās vietas, spēs daudz labāk atcerēties vārdu, kas tam apakšā. Tāpat šinī vecumā bērnam nepieciešams piedzīvot, eksperimentēt, sataustīt visu jauno. Sasaistīt akadēmiskās zināšanas ar reālo dzīvi. Zīmējumā varam redzēt darbību un tās rezultātā atcerētās informācijas daudzumu. Tas gan attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem. 10% atceramies no lasītā, 20% no tā, ko esam dzirdējuši, 30% no tā, ko esam redzējuši, 50% no tā, ko esam dzirdējuši un redzējuši, 70% no tā, ko paši esam pateikuši, 90% no tā, ko esam darījuši. Tāpēc būtsiki lūgt bērnam skaļi stāstīt, kopā veidot, līmēt, zīmēt, piemēram, teksta uzdevuma saturu.

Uzmanība

Arī uzmanība pamazām no netīšās, spontānās, kura piesaistās tam, kas interesē, kas ir krāsaināks, pāriet uz tīšo. Uzmanība sāk veidoties noturīgāka, vieglāk kļūst koncentrēties. Pirmajās klasēs bērns ļoti ātri pārslēdzas no viena uzmanības objekta uz citu. Uzmanības noturība nereti cieši saistīta ar gribu un tehnoloģiju ietekmi. Ja bērns daudz laika pavada tehnoloģijās, viņš pierod saņemt ātru, krāsainu, daudzveidīgu, tieši viņam interesējošu informāciju.

Izklaidi. Skolā jaunā viela tiek pasniegta lēnāk, akadēmiskāk, informācijas vizuālais noformējums nav tik krāšņš. Tieši tāpēc prasmīgi pedagogi īpašu nozīmi piešķir eksperimentiem, bērnu aktīvai darbībai stundās. Lai bērns būtu daļēji noteicējs jaunās vielas apguves procesā. Mājās ieteicams darboties līdzīgi. Skolā sanāk vienā klasē liels bērnu skaits, katram spējas apgūt jauno ir dažādas, ir arī citas personības izpausmes un vajadzības, kuru apmierinšānai skolotājai jāveltī daudz laika. Tāpēc mājās papildus radošs darbs (izmantojot spēļu elementus) ar vecākiem jaunās vielas nostiprināšanai ikvienam skolēnam nāks tikai par labu. Tomēr mājas darbu veikšana nevar būt pārmērīga slodze mazajam cilvēciņam.

Domāšana

Strauja domāšanu procesa attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Šajā vecumā būtiski parādīt loģiskās kopsakarības, mācīt salīdzināt, atrast atšķirīgo, klasificēt lietas, nosaukt jēdzienus. Lai izprastu lietu būtību, vajadzīgi uzskates materiāli (aptaustīt, redzēt, sadzirdēt, nogaršot). Vēlāk palielināsies spējas visu jauno saprast abstrakti – ar prātu. Pašreiz, mācoties tikai loģiski, bērnam neveidojas mācību vielas sasaiste ar dziļākām personiskām sistēmām. Tāpēc būtiska radošās domāšanas attīstīšana – iztēle, asociācijas, fantāzijas mijiedarbība. Tieši iztēle šajā vecumā veicina domāšanas attīstību, kā arī emocionālas attieksmes veidošanu pret jauno vielu. Paralēli svarīgi iemācīt bērnam plānot savu laiku. Piemēram, dienas režīma izstrāde vai veicamo darbiņu saplānošana. Tika veikts eksperiments par laika plānošanas ietekmi uz skolēnu panākumiem mācībās. Eksperimentā piedalījās sākumskolas bērni, kuriem bija grūtības matemātikā. Bērniem mācīja saplānot savus darbiņus tā, lai matemātikas apguve notiktu regulāri un laicīgi. Daļa bērnu saplānoja ilglaicīgi – vairākus mēnešus vai pusgadu uz priekšu. Daļai bērnu bija ļoti grūti iemācīt plānot savu laiku. Bet daļa bērnu sāka plānot īstermiņā – dažas dienas uz priekšu, ilgākais nedēļu. Un izrādās, tieši šie bērni uzrādīja stabilu izaugsmi matemātikas apguvē. Viņi atzina, ka matemātika ir iepatikusies. Šis eksperiments un pedagoģiskā prakse pierāda, ka bērni spēj sasniegt labākus rezultātus, ja mēs iemācām viņiem plānot savu laiku, bez tam īstermiņā. Jo mazāks bērns, jo laika ziņā tālāks mērķis viņam ir tik tāls un šķiet nereāls, ka nespēj rast spēkus, lai piespiestu rīkoties. Piemēram, vidusskolas diploms pirmo klašu skolēnam ir tikai abstrakts jēdziens, bet skolotājas smaids vai māmiņas glāsts dod spēku piespiesties izlasīt papildus rindkopu.

Runa

Šajā vecumā bērniem patīk vairāk runāt, kā rakstīt. To vecākiem ieteicams izmantot, jo strauji tuvojas pusaudžu vecums, kurā liela daļa bērnu izvēlēsies paklusēt vai savus dvēseles pārdzīvojumus uzticēt draugiem un dienasgrāmatai. Ir bērni, kuriem runāt, skaļi domāt līdzi ir pamatnoteikums, lai viņš saprastu jauno vielu. Ja vecāki novēro savam bērnam šādu vajadzību, tad ieteicams informēt par to skolotāju. Tāpat sarunas jāizmanto, lai bērns arvien vairāk atklātos saviem vecākiem. Šis ir laiks, kad bērns ir ļoti atvērts morāli ētiskiem jautājumiem. Pieaugušie, īpaši tuvākie, veido viņa vērtības, uzskatus. Pusaudžu vecumā, savā ziņā, vecāki varēs “plūkt savus darba augļus”, kas ieguldīti bērnos šajā laikā.

Nelielai atkāpei par Dieva radīto skaistumu mūsu bērnu attīstībā atgriezīsimies pie vecākiem. Vecāki ir Dieva tiešie vietnieki saviem bērniem uz zemes. Viņu laulāto mīlestība ir Dieva Mīlestības liecība. Tāpēc vecāku lūgšanas bruģē bērnu ticības un dzīves ceļu kopumā. No seniem laikiem bijusi nozīmīga vecāku svētība bērnu dzīves ceļā. Nereti to modernajā dzīves ritmā piemirstam. Kad mūsu bērni dodas uz skolu, pārkrustīsim viņu galviņas, pavadīsim ar svētības vārdiem. Lai viņi iziet dzīves ceļos, ietīti Dieva žēlastības apmetnī, ar mieru sirdīs, vecāku mīlestībā un ticībā. 

Nr. 18 (522) 2015. gada 26. septembris