Parents Piggyback Foto no interneta resursiem

Turpinājumā par bērna attīstības vecumposmiem un aktuālo katrā no tiem. Vēlamies piebilst, ka bērna veselīgā attīstībā nepārvērtējama loma ir vecākiem. Pirmkārt, vecāku attiecībām savā starpā, attieksmei vienam pret otru. Tāpēc paralēli bērna attīstības raksturojumam rakstīsim par vecāku savstarpējo attiecību ietekmi uz bērna personības veidošanos konkrētajā vecumā. Bērna attīstībā vienlaicīgi aktuāli ir iekšējie procesi un vides ietekme. Ir grūti viennozīmīgi pateikt, kas ir nozīmīgāks iedzimtība vai vide. Abi ir nozīmīgi bērna attīstībā, viņa garīgās, emocionālās un uzvedības būtības veidošanā.
Rakstā izmantosim E. Ēriksona personības attīstības sistēmu, kurā viņš uzsver ģimenes, sabiedrības, vērtību, kultūras ietekmi uz bērnu. Katrā noteiktā attīstības posmā cilvēks pārdzīvo kādu krīzi (izaicinājumu, ko risināt). Ja krīze tiek veiksmīgi pārdzīvota, bērns viegli pāriet nākamajā attīstības posmā un veiksmīgi risina sarežģījumus. Ja krīze netiek atrisināta, tās negatīvās sekas pāriet nākamajā attīstības posmā. Tas, kā katrā vecumposmā tiek risināts jaunais izaicinājums, veido personas identitāti, un jaunieša vecumā atklājas, vai tā ir veiksmīga vai ne tik veiksmīga atkarībā no bērnībā piedzīvotā.

Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no dzimšanas līdz gada vecumam
Šajā dzīves posmā mazajam cilvēciņam pamatuzdevums ir uzticēties apkārtējai videi. Labvēlīga iznākuma gadījumā bērns sāk uzticēties apkārtējiem un ir mierīgs par savu dzīvi un nākotni. Nelabvēlīga iznākuma gadījumā ir bailes no nākotnes, neuzticēšanās, veidojas aizdomīgums. E. Ēriksons raksta, ka šī dzīves posma atslēgas vārds ir cerība.
Pamatā uzticēšanos vai neuzticēšanos veido bērna tuvākie cilvēki – vecāki. Šajā vecumā bērnam būtībā ir mazsvarīgi, kas notiek aiz viņa loga – ir karš vai miers, ziema vai vasara, vētra vai spīd saule. Bērnam svarīgi, kādu vidi rada vecāki, pirmkārt, mamma. Mātes pazušana zīdainim spēj radīt spēcīgu baiļu izjūtu, ko viņš no sešu mēnešu vecuma nepārprotami ataino savās emocijās. Mammas aiziešana uz kādu brīdi bērna emocionālajā apziņā var atstāt neatgriezeniskas sekas. Bērns līdz 2-3 gadu vecumam mammu emocionāli neatdala no sevis. Mamma sniedz glāstus, baro, veido ciešu acu kontaktu. Mamma ir tā, kura spēj visjūtīgāk saprast viņu. Mamma ir viss. Mamma veido viņa pasauli.

Kad zīdainītis izsalcis vai ir pilnas autiņbiksītes, viņš par to signalizē ar raudāšanu. Viņa izjūtas var būt pat galēji satraucošas – līdz pārdzīvojumam, ka ar viņu notiks kas ļoti slikts. Bet tad pienāk māmiņa, noglāsta savu mazulīti, uzsmaida viņa raudošajai sejiņai, nomaina autiņbiksītes, pabaro. Mazulis sajūt mātes siltumu, mieru, glāstus. Ar katru šādu pieredzi viņš saprot, ka viss būs kārtībā, ka viņš nemirs, ja arī sajutīs izsalkumu vai citu diskomfortu.
Caur šo pieredzi veidojas uzticēšanās apkārējai vide, kā arī spēja līdzpārdzīvot cita cilvēka emocijas, iejusties tajās. Šī spēja kļūst nozīmīgs saskarsmes virzītājs ar citiem cilvēkiem. Kaut bērniem līdz septiņu gadu vecumam dominē egocentrisms – spēja paskatīties uz lietām, situācijām tikai no viena – sava – redzes leņķa, tomēr emocionāli tuvas attiecības ar māti veiksmīgāk attīsta spēju iejusties citu cilvēku pārdzīvojumos.
Turpretī mazulīši, kuriem nākas piedzīvot ilgstošu atstātību vienatnē, izsalkumu, netīrību, vecāku strīdus, var atsvešināties, norobežoties no vides. Viņi ārēji nereti var būt mierīgi, klusi, spēlēties līdzīgi citiem bērniem, bet iekšēji kļūt distancētāki, nejūtīgāki. Tā veidojas neuzticēšanās apkārtējai pasaulei. Šāda bērna izvēle var kļūt par visas viņa dzīves pamatvirzītāju un noteicēju. Tas var ietekmēt gan attiecības ar citiem cilvēkiem, gan savas vērtības apziņu, laimes izjūtu utt.
Interesanti, ka tieši pirmie dzīves gadi ir bezgala nozīmīgi. Lai cik vēlāk piedzīvotais būtu drošs un uzticams, šajā periodā iegūtā pieredze ir ļoti grūti maināma. Tā ienāk bērna būtības dziļumos. Tomēr esam pārliecināti, ka Dieva žēlastība spēj visu darīt jaunu. Arī to, ko kādreiz cilvēks ir sabojājis.
Var rasties priekšstats, ka šajā vecumā bērnam nozīmīga ir tikai mamma, tomēr tā nav pat tuvu patiesība. Tēva nozīme ir neatsverama. Kaut tieša tēva ietekme uz bērnu tikai ar katru gadu pieaugs un pusaudžu vecumā kļūs pat nozīmīgāka nekā mammas, tomēr tētis ir tas, kurš pamatā rada drošību ģimenē. Kad mazulis pirmajā dzīves gadā no savas māmiņas prasa tik daudz, kas kopā rada rūpes 24 stundas diennaktī, sievietes spēki var būt galā. Šajā laikā sievai īpaši jājūtas sava vīra mīlētai. Viņas ķermenī notikušas pārmaiņas, kas pašai, iespējams, nešķiet tās jaukākās, tāpēc vīra mīlestības apliecinājums ir tik nozīmīgs.
Vienlaicīgi vīru un jauno tēti var pārsteigt sievas bezgalīgās rūpes un uzmanība par mazuli. Viņš var sākt justies lieks šajās mātes – bērna attiecībās. Turklāt sievietes nereti stāsta, ka viņu ķermeņa izjūta ir krasi mainījusies. Vīra pieskārieni vairs nešķiet tik patīkami, tieši pretēji – pēc tiem neilgojas. Ir radusies lielāka vēlēšanās būt kopā ar savu bērnu. Iepriekšējā vēlme pēc fiziskas tuvības ar laulāto atgriezīsies. Tas viss ir dabiski, tomēr laulāto attiecības arī šajā laikā jāturpina kopt. Vīram caur pacietību, uzmanību pret savu sievu. Radot viņai drošu vidi ar savu delikāto mīlestību, palīdzot aprūpēt zīdainīti un samazinot sievas negulētās nakts stundas. Sievai daloties par saviem jaunajiem pārdzīvojumiem, bažām, vienlaicīgi „ielaižot” savu mīļoto bērna kopšanā, liekot justies nozīmīgam tēva lomas veikšanā.
Kad nāk klāt tik daudzas rūpes, nereti kļūst sarežģīti kopā apmeklēt Svēto Misi, veltīt laiku lūgšanai. Gan paši esam piedzīvojuši, gan citas ģimenes stāstījušas, cik liela laime ir atrast kaut nelielu brīdi klusumam un lūgšanai. Mēs – ģimenes – esam bezgala pateicīgas tiem labajiem Baznīcas ļaudīm, kas saprot, ka mazi bērni ir kustīgi (viņu būšana Baznīcā var būt neērta apkārtējiem), bet pieņem to ar mīlestību un atbalstu.

Bērna saskarsmes un emocionālā attīstība no viena līdz trīs gadu vecumam
Šis ir viens no būtiskākajiem attīstības posmiem, kurā vecākiem jāveltī īpaša uzmanība savam bērnam. Tieši tagad aktīvi veidojas bērna pašvērtējums, saskarsmes prasmes, sociālo lomu apzināšanās un atdarināšana. Intelektuālā attīstība caur priekšmetu pielietojumu, runas apguve. Sociālo lomu apzināšana un atdarināšana veiksmīgāk notiek, ja pirmajā dzīves gadā bērnam ir bijušas emocionāli tuvas attiecības ar mammu, viņa ir bijusi atsaucīga un bērns sācis mācīties līdzpārdzīvot citu cilvēku emocijas. Šajā vecumā izveidojas vai nu autonomija (iekšēja patstāvība, neatkarība), vai šaubas un kauns.
E. Ēriksons uzsver, ka šī perioda atslēgas vārds ir griba. Ja attīstība notiek bērnam labvēlīgā vidē, bērns iemācās sevi ierobežot, izdarīt izvēles, veidojas paškontroles iemaņas. Veidojas pašcieņa, kas veicina gribu un vēlēšanos turpināt visu veikt tikpat labi kā līdz šim. Ja attīstība notiek nelabvēlīgi, tad veidojas paškontroles trūkums, kauns un šaubas par sevi (vai vēlējos to, ko izdarīju, vai izdarīju to, ko vēlējos), bērns klausa tikai ārējām norādēm.
Šajā vecumposmā bērns aktīvi caur rotaļām iztēlojas, izzina, konstruē, atdarina pieaugušos, izspēlē dzīvē redzētās lomas, situācijas, atspoguļo savas vajadzības vai jūtas. Ar spēlēm risina savus iekšējos konfliktus – sāpes par pāridarījumu, vajadzību pēc mīlestības, glāstiem utt. Piemēram, ar lellēm spēlē dakteros, atdarina tēti un mammu, viņu attiecības. Samīļo lelli pirms gulēt likšanas vai to soda.
Kā jau rakstījām, katra perioda noslēgumā ir iegūts kāds jaunveidojums, kas liecina par krīzes izdzīvošanu. Tas atspoguļojas arī bērna uzvedībā. Ja pirmā gada beigās nereti tiek novērota bērna nepaklausība, spītība un ietiepība, tad līdzīgi arī trešā gada beigās bērns kļūst ietiepīgs, nepaklausīgs, dara tieši pretēji tam, ko vecāki liek. To saista ar sevis apzināšanos, savas autonomijas apziņas izveidi. Es esmu pats, atšķirīgs no citiem. Bērns iemācās pateikt „nē”. Tā ir viena no nozīmīgām izvēlēm, kuru var izdarīt pats. Par to ir jāpriecājas un jābūt gudriem, kaut ko savam mazulim piedāvājot. Piemēram, šāda autonomija var izpausties, ja vecāki piedāvā ēst kaut ko veselīgu vai sakārtot mantas. Labāk šādos gadījumos bērnam piedāvāt izvēlēties, piemēram, ko tu vēlies brokastīs – auzu vai mannas putru? Tas liks viņam pašam justies nozīmīgam, atbildīgam lēmuma pieņemšanā. Vienlaicīgi vecākiem jāatceras, ka, bērnu audzinot, ir jāsaglabā robežas. Bērns izmēģinās, cik tālu viņa vēlmes tiks akceptētas, bet vienlaicīgi patiesi mīlēts jutīsies tikai tad, ja vecāki spēs pateikt „nē”. Un tieši šis ir vecums, kad likt robežas kļūst aktuāli. Bērns paldies gan par to pateiks tikai tad, kad ritēs vismaz otrais gadu desmits vai tiks audzināti savi bērni.
Laulātajiem savās attiecībās atkal nāk jauns izaicinājums – būt vienotiem prasībās attiecībā pret bērnu. Tālākajā bērna dzīvē priekšā būs vēl daudzi brīži, kad šī vecāku prasme būs aktuāla. Bērns ļoti ātri pamana – ko atļauj tētis, ko mamma. Ja vecāki nav vienoti savās prasībās, tas bērnam veido manipulācijas iemaņas. Vēlāk to var pārnest uz citām attiecībām, veidot vēlēšanos citus izmantot.
Tāpat šajā vecumā aktuāla kļūst bērna pašcieņas veidošanās. Augstu pašcieņu bērnam var iemācīt tikai pieaugušais, kuram pašam ir augsta pašcieņa. Pētījumi liecina, ka cilvēkam ar augstu pašcieņu ir pozitīvāka attieksme ne tikai pret sevi, bet arī pret apkārtējiem. Turklāt bērnībā ieaudzināto pašcieņu ir ļoti grūti mainīt pieaugušā vecumā. Pašcieņas formulu definējis V. Džeimss:

                          panākumi,sasniegumi

 Pašcieņa = -------------------------------
                          prasību līmenis
Nereti vecāki izvirza augstas prasības saviem bērniem. Ja tās ir grūti sasniegt, pašcieņas līmenis var būt pazemināts arī pie salīdzinoši augstiem sasniegumiem. Augsta pašcieņa palīdz cilvēkam attīstīt paškontroles iemaņas.
Skaidrības labad gan vēlamies piebilst, ka mums, kristiešiem, nevajadzētu baidīties būt ar augstu pašcieņu. Te netiek domāta lepnība vai sevis paaugstināšana. Pašcieņa ļauj mums apzināties Dieva radīto skaistumu sevī, izmantot savus talantus citu labā, attīstīties, ar cieņu izturēties pret sevi un citiem, būt laimīgiem un pateicīgiem savam Debesu Tēvam par to, kādi esam.

Nr. 15 (519) 2015. gada 8. augusts