Visos laikos bērnu audzināšana sagādā arvien jaunus izaicinājumus. Jo mainīgāka vide, jo izaicinājumi vecākiem lielāki. Pašreiz mēs visi dzīvojam ļoti mainīgā vidē, kas, pirmkārt, ir izaicinājums saglabāt mīlestību pārim savā starpā. Tomēr bērni, kamēr ir mazi, arī ļoti daudz prasa vecāku rūpes. Bērnība ir laiks, kurā vecāku mīlestībai ir jābūt vienai no galvenajām audzināšanas sastāvdaļām. Bet kā pareizi mīlēt savu bērnu? Ko atļaut, aizliegt, kā vadīt kopā ikdienu, kādas ir bērna pamatvajadzības dažādos attīstības posmos? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas ikvienam vecākam ir aktuāli un par kuriem rakstīsim turpmāk. Vēlamies piebilst, ka ņemsim vērā gan pieredzi kustībā „Laulāto Tikšanās”, gan arī Dainas psihologa prakses pieredzi.

Būtiskākais, kas ietekmē bērna attīstību un audzināšanu, ir vecāku attiecības savā starpā. Bezgala trāpīga ir T. Hesberga atziņa: „Vissvarīgākais, ko tēvs var izdarīt savu bērnu labā, ir mīlēt viņu māti.” Savstarpējā mīlestība un cieņa, kas nāk no divu cilvēku attiecībām un ir balstīta dzīvās attiecībās ar Dievu, bērnam psiholoģiskajā attīstībā ir visvērtīgākais. Tad arī to, ko vecāki nezinās, ar iekšējo nojautu atrisinās pareizi.

Viens no lielākajiem mūsdienu vecāku izaicinājumiem ir ikdienā atrast laiku savam bērnam. Psihologi ir izpētījuši, ka mūsdienu vecāki bērnam dienā veltī četras minūtes laika. Tas ir daudz par maz. Ko nozīmē veltīt laiku? Kad bērniņš ir pavisam mazs, viņš prasa nemitīgu aprūpi. Vecāku dzīve pilnībā ir piesaistīta un pat savā ziņā pakļauta viņam. Kad bērns aug, vecāku laiks un uzmanība viņam ir nepieciešama līdzīgā apjomā, tikai mainās veids, kā tā tiek sniegta. Caur bērnam veltīto laiku viņam tiek dota iespēja justies nozīmīgam un mīlētam. Tas sniedz iekšējo mieru un drošību. Pateicoties šai vecāku uzmanībai, bērnā attīstās veselīgs pašvērtējums.

Piemēram, ja bērns vakarā vēlas saviem vecākiem parādīt dienasgrāmatu vai kādu sev nozīmīgu rotaļlietu, viņš pienāk pie mammas, bet mamma virtuvē cep un vāra. Viņa caur plecu paskatās, kaut ko atbild. Tad bērns dodas pie tēva. Tētis skatās jaunākās ziņas vai apgūst kādu citu nozīmīgu informāciju savā planšetē. Ja vecāki sniedz atbildi īsi, nepaskatoties uz savu bērnu, tad varam droši teikt, ka bērnam sāk veidoties nepilnvērtības izjūta. Ja tas atkārtojas, bērns var sākt domāt, ka nav vajadzīgs, vērtīgs. Bet, kā mēs zinām, Dievs mūs katru ir radījis ļoti skaistu, neatkārtojamu, vienreizēju, un mājas ir vieta, kur bērns to apgūst.

Saprast savu neatkārtojamību nepieciešams, lai spētu citiem dot no sevis. Bet, ja tā nenotiek, bērnam var veidoties iekšēja neapmierinātība, dusmas, aizvainojums, skumjas. Tas var kļūt par aizsākumu pazeminātam pašvērtējumam un pat personības identitātes sajaukumam, kā arī ātri aizvest tehnoloģiju atkarībā. Tehnoloģijas mūsdienās lielā mērā ir kļuvušas par bērnu audzinātājām. Vecāki vēl nav apjautuši to postošo ietekmi. Bieži tieši pretēji novērtē labumu tajā, ka bērns nemitīgi ir blakus, bet netraucē.

Runājot par audzināšanu, speciālisti vecākiem iesaka dažas būtiskas nianses ikdienas saskarsmē ar saviem bērniem. Turklāt šie ieteikumi ir aktuāli ikvienā bērna vecumposmā.

Nedalīts laiks bērnam. Ja ikdiena ir tik steidzīga kā aprakstījām iepriekš, tad labi, ja nedēļā ir kāds īpašs laiks tikai bērnam. Īpaši vērtīgi šādu nedalītās uzmanības laiku nospraust tad, ja ģimenē aug vairāki bērni. Ar bērnu par to ļoti konkrēti ir jāvienojas. Piemēram, piektdienas vakars no plkst. 17 līdz plkst. 20 būs tas brīdis, kad mamma vai tētis būs tikai ar tevi. Šajā laikā ieteicams nerunāt par brāļiem vai māsām, bet tikai par viņu. Būt šeit un tagad. Ļaut bērnam izvēlēties, ko viņš kopā vēlētos katru reizi darīt – spēlēt spēles, iziet pastaigāties, kopā aiziet uz filmu utt. Šajā laikā dalīties ar bērnu par sevi, savam jūtām, piedzīvoto. Ieklausīties viņā, patiesi satikties. Nereti vecāki ir stāstījuši, ka tas izveido spēcīgu ieradumu un bērni šo brīdi ļoti gaida. Viņi zina, ka varēs visu pastāstīt, „saņems tēti vai mammu tikai sev”. Kāds pāris reiz stāstīja, ka viņi jau no mazotnes katram bērnam dod šādu nedalīto laiku. Tas disciplinē un veido patīkamus ieradumus – kopt savas attiecības, būt kopā ar tiem, kas man ir visnozīmīgākie. Turklāt, pateicoties nedalītajam laikam, viņi par savu pusaudzi zina ļoti daudz.

Lai kā mainītos laiki, bērna sirds slāpes pēc vecāku mīlestības nemainās. Vēl nesen viens pusaudzis raudot dalījās, cik ļoti vakarā gaida mājās mammu. Viņš stāstīja par to, cik vakara stundas vienam pašam ir garas. Tētis viņu sit, mamma ilgi strādā. Bērns vēlas kļūt labāks, nekauties skolā. Bet viņam priekš tā ir vajadzīga barība. Un tā ir vecāku mīlestība.

Pieskārieni. Viens no bērnu attīstības „vitamīniem” ir pieskārieni, kas ļauj sajust mieru, maigumu, justies drošībā, mīlētam, piederīgam. Ne velti zīdainīti ir dabiska vēlme glāstīt, masēt. Viņa mazais ķermenītis ik dienu tiek māmiņas apmīļots. Tas ir laiks, kad bērnam visvairāk nepieciešami pieskārieni. Tas ir veids, kā viņš iegūst informāciju par šo pasauli. Vēlāk tas nedaudz mainās, tomēr pieskārienu vajadzība saglabājas. Piemēram, pusaudžu vecumā bērnam dienā jāsaņem vismaz 14 pieskārienu, lai viņš justos mierīgs un varētu attīstīties bez bailēm. Te vecākiem jāizmanto sava radošā iztēle, lai pieskartos tā, kā pusaudzis to vēlētos. Tas var būt tēva spēcīgais uzsitiens uz pleca basketbola spēles laikā, māmiņas neuzkrītošais pieskāriens rokai utt. Ārēji pusaudzis tam, visticamāk, izrādīs pretestību, bet iekšēji pēc tā ilgojas. Par to sīkāk citā reizē.

Acu kontakts. Ja mēs liedzam otram cilvēkam acu kontaktu, tas var būt daudz sāpīgāk nekā vārdi vai fiziska pāridarīšana. Lai bērns justos mīlēts, būtu laimīgs, veidotos kā pašapzinīgs cilvēks, viņam jāsaņem savu tuvo cilvēku acu skatiens. Tas rada izjūtu, ka viss, kas te notiek, ko vecāki man saka, ir nozīmīgs. Un svarīgi, lai vecāki acīs skatītos ne tikai tad, ja ir dusmīgi, vēlas tā „pa īstam” iestāstīt kaut ko savam bērnam, bet tieši tad, kad kopā smejas, ir laimīgi, priecājas utt.

Bērni gan daudz prasa, gan daudz sniedz pretī. Audzināšanas procesā vecākiem jābūt drošiem, ka viņi ir tie, kas uzņemas vadību. Bērni nereti izmēģina vecāku „robežas”. Tas ir dabiski – saprast, cik tālu var iet, lai tās pārkāptu. Bērna mēģinājumi „pārkāpt vecāku noteiktās robežas” neapzināti ir nemitīgs jautājums saviem vecākiem – cik ļoti tu mani mīli? Vai tu man ļausi darīt sliktas lietas? Vai tava mīlestība būs tik liela, ka es tajā varu justies droši? Vecāku – bērnu attiecības nereti līdzinās mūsu attiecībām ar Debesu Tēvu. Mēs kā bērni izplānojam to, kas, mūsuprāt, ir mums labākais, izdomājam, kā to sasniegt. Ja neizdodas, dusmojamies, esam nelaimīgi un tikai pēc laika redzam, cik ļoti Tēvs mūs mīl, jo ir sagatavojis kaut ko daudz labāku, lielāku. Arī zemes bērni pēc laika ir bezgala pateicīgi saviem vecākiem par mīlestības pilniem ierobežojumiem, kas ļauj augt drošībā.

Nobeigumā vēl skaista atziņa par bērnu audzināšanu dzejas rindās:

Es mūžam darbā rosījos

Un reti kādreiz apstājos,

Lai kopā spēlētos

Tās spēles, kuras lūdzi tu.

Es šuvu, cepu, mazgāju

Un teicu: „Mazliet uzgaidi,”

Kad tu pie manis atnāci

Un bildes šķirstīt gribēji.

Es gultā tevi apsedzu,

Lampu izslēdzu un izgāju.

Kaut būtu toreiz

Ilgāk pakavējusies!

Jo gadi ļoti strauji skrien,

Mazs puisēns izaug ātri vien,

Vairs nesēž blakus mātei viņš

Un noslēpumus neuztic.

Guļ plauktā bilžu grāmatas,

Vairs spēles netiek spēlētas,

Vairs miegā dēls nav jāaijā,

Tas viss bij tālā bērnībā.

Nu rokas man ir rimušas

Un dienas velkas gurdenas.

Kaut pagātni atsaukt vēl varētu

Un izdarīt, ko lūdzi tu!

(Nezināms autors)

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs