paris Foto no interneta resursiem.

Ikviens pāris savās attiecībās piedzīvo dažādus posmus. Saskaņa dod spēku, prieku, laimes izjūtu. Caur to tiek stiprināti, abi laulātie kļūt arvien vienotāki, nest mīlestību un drošības izjūtu saviem bērniem un apkārtējai videi. Tomēr pat visharmoniskākās attiecības kādu reizi piedzīvo grūtus brīžus, kuros laulātajiem nav viegli vienam otru saprast. Ja uz to visu raugāmies kā dabisku savstarpējo attiecību nobriešanas procesu, tas tikai stiprina pāri. Nesaskaņās jāspēj rast kompromisu, sadzirdēt otru cilvēku, akceptēt viņa atšķirīgo viedokli, to nenosodīt, piedot par viņa nepilnībām. Būtībā pat visas nesaskaņas vienā brīdī var kļūt par attiecību stiprinātajiem nākotnē, ja laulātie ar cieņu spēj tās risināt. Te nāk prātā teiciens: „Kas mīl Dievu, tam viss nāk par labu.”

Paskatīsimies, kas var kļūt par attiecību krīzes iemesliem un kā šādos brīžos rīkoties.

Pirmkārt, būtisks ir laulības pats sākuma periods, kurā veidojas jaunie attiecību ieradumi. Kā jau rakstījām citreiz, ieradumus lielā mērā veido vecāku mājās gūtā pieredze. Tomēr jaunajam pārim ir atbildība kopt savas attiecības. Lielāku krīžu iedīgļi nereti ir ikdienas sīkumos, kuri sākumā nešķiet uzmanības vērti. Piemēram, kā vīrs ar sievu sarunājās, kāds ir balss tonis – vai ir vajadzība otru mācīt un, ja ir, tad kā to darīt. Kā reaģē tad, ja otra sacītais atšķiras. Kurš uzņemas iniciatīvu, piemēram, plānot ģimenes brīvo laiku, kārtot māju, gatavot ēst. Kā otrs jūtas šajā situācijā?

Ja ir kaut kas, kas kaitina, skumdina, par to ir vērts runāt pēc iespējas ātrāk, kamēr nepatika nav izveidojusies spēcīga. Te atkal nozīmīgi sev atgādināt vienu no laulības zvērestā minētajiem darbības vārdiem: cienīšu. Papildinot varētu teikt: „Es tevi cienīšu par tavu atšķirīgo viedokli, es cienīšu mūsu attiecības, tāpēc tās kopšu un būšu gatavs ar tevi mīlestībā dalīties arī savās nepatīkamajās jūtās.” Un no otras puses: „Es būšu gatavs tevi uzklausīt, jo tas, kā tu jūties, man ir bezgala nozīmīgi.”

Ir labi, ja abi apzinās, ka laulāto attiecības prasa vairāk dot nekā sagaidīt no otra. Ja laulībā ir ieaicināts Dievs, tad mīlestības došana tikai rada mīlestību. Šādas laulības kļūst par svētību apkārtējiem.

Par nesaskaņu iemesliem laulībā var kļūt visdažādākās tēmas, piemēram, brīvais laiks, ikdienas darbu organizēšana, finanses, vīra/sievas vecāki, bērnu audzināšana, intīmā dzīve, atkarības utt.

Pāvila vēstulē efeziešiem (4, 26) ir teikts: „Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” Šī norāde laulības dzīvē ir bezgala nozīmīga. Esam pieredzējuši, ka brīnišķīgi cilvēki nespēj ilgtermiņā piedzīvot laimi savās attiecībās tikai tāpēc, ka nemāk dusmoties. Strīdu brīžos aizcērt durvis, ilgstoši klusē, gaida, ka otrs lūgs piedošanu, vai kliedz viens uz otru, izsakot visus iespējamos apvainojumus, vērtējumus. Nereti ir tendence „uzvilkt” jūtas. Sevī apdomāt otra „nepareizo” rīcību, pielikt klāt vēl iepriekšējos pāridarījumus vai ikdienas nepilnības, sasaistīt ar vecāku rīcību. Tas var veidot „bumbu”, kas sprāgst, ievainojot otru cilvēku. Un šādi konflikti var ieilgt.

Iepriekš rakstītajā mēs vēlējāmies atspoguļot to, ka strīdu brīžos mēs varam izcelt visu slikto, kas ir bijis vai varēja būt, bet varam rīkoties citādi:

  1. Varam apstāties, norimt sevī, klausīties otrā cilvēkā, mēģināt viņu saprast. Šāda rīcība var šķist pasīva, bet būtībā tā prasa lielu aktivitāti. Tas ir darbs, pirmkārt, pašam ar sevi. Tā ir savu jūtu saprašana, nobremzēšana tad, kad varētu tās „uzvilkt” un mesties otra vērtēšanā. Ja kādam no laulātajiem ir izjūta, ka tieši šajā brīdī būs grūti runāt ar otru tā, lai konfliktu nepadziļinātu, bet risinātu, tad vērts otram lūgt brīdi sevis iekšējai sakārtošanai. Brīnišķīgi, ja pirms šīs nopietnās sarunas abi kopā lūdzas.

Var būt arī tā, ka nekādi nevar ar otru cilvēku atrast vienotu skatījumu. Tad tas vienmēr jāatstāj Dieva pārveidojošajai žēlastībai. Ir labi, ja abi laulātie pārī ir nobrieduši, lai vajadzīgajā brīdī otram piekāptos, piedotu utt. Tomēr ir laulības, kur kāds no laulātajiem ir otra stiprinātājs, kurš iznes sāpes, paciešot otra nepilnības. Tas ir liels upuris kopā ar Kristu krusta ceļā. Mums stāstīja kādu dzīves stāstu par sievieti, kuras vīrs bija atkarīgs no alkohola. Šim pārim bija daudz bērnu, sieva ļoti ticīga. Viņa visas ikdienas rūpes uzņēmās uz sevi, uz vīru nevarēja paļauties. Turklāt vīrs varēja būt pat agresīvs. Vienlaicīgi šī ģimenes māte saviem bērniem mācīja cienīt viņu tēvu, nevienā situācijā nebilda sliktu par savu vīru, bet cēla tēva autoritāti. Kad bērni izauga, sieviete aizgāja mūžībā un viņas vīram atvērās acis. Viņš saprata savas sievas mīlestību, un tas lika viņam mainīties. Tomēr šis ir stāsts par Kristus mīlestību cilvēkā. Otru mīlēt tik nesavtīgi un upurgatavi mēs varam, tikai esot vienotībā ar Dievu. Un šī upurgatavība pārveido otru laulāto. Ātrāk vai vēlāk.

  1. Būtiski, kā mēs iesākam runāt ar otru cilvēku situācijās, kurās jūtamies sāpināti, nesaprasti utt. Vislabāk sarunu sākt nevis ar vārdu “TU”, bet ar vārdu “ES”. Kas var sekot pēc vārda “TU”, ja esam dusmīgi vai aizkaitināti? Parasti tas ir kāds skarbs vērtējums vai pārmetums. Tas liek otram cilvēkam „uzvilkt savas aizsardzības bruņas vai izvilkt aizsardzības ieročus”.

Lai strīdu atrisinātu, nepieciešama uzticības pilna gaisotne. Tā veidojas, ja mēs stāstām par savām jūtām sarežģītajā situācijā. Ja mēs sakām: „Es jūtos noskumis, jo tu apsolīji būt uz vakariņām, bet nokavēji,” „Es jūtos sāpināta, man ir svarīgs Tavs atbalsts.”

Arī izteicieni „kā vienmēr”, „tu ikreiz” u.c. izsauc spēcīgu vajadzību aizsargāties. Jo ne jau vienmēr mēs kļūdāmies vai rīkojamies tieši tik greizi. Parasti cilvēki cenšas savas nepilnības labot, pat ja tas ir ļoti grūti un apkārtējie to nemana. Tomēr, ja otrs uzsver: „Tu ikreiz rīkojies tieši tik nepareizi,” – tad var padziļināties aizvainojums un nepatīkamā saruna pastiprināties konflikta virzienā.

Tāpat ļoti būtiski strīda laikā nepieminēt otra laulātā vecākus, piemēram, neuzsvērt: „Tu rīkojies kā tavs tēvs (vai māte).” Arī tas ir sāpīgi. Kaut pats cilvēks var apzināties, ka dara līdzīgi nepareizi kā viņa vecāki, tomēr, ja otrs to atgādina strīda brīdī, tad var veidoties tikai lielāka nepatika pret laulāto.

  1. Lai strīdi nekļūtu par nozīmīgiem konfliktiem, svarīgi tos laicīgi risināt. Kā rakstīts Pāvila vēstulē efeziešiem, vislabāk izrunāt tajā pašā dienā. Neienest laulības gultā nesaskaņas, aizvainojumu, dusmas.

Ņemot vērā katra temperamentu, vienam tas var būt vieglāk, jo spēj ātri iekarst savās emocijās, bet arī ātri nomierināties un piedot. Cits spēj lēnāk iekarst savās jūtās, bet, ja tā ir noticis, ir daudz grūtāk piedot un tieši pretēji – var veidoties iekšēja vēlme pārdomāt, analizēt, atrast vēl un vēl iemeslus būt neapmierinātam ar savu laulāto. Tātad tas ir uzdevums – saprast sevi un savu rīcību, kad piedzīvojam spēcīgas, nepatīkamas jūtas. Labāk tajā pašā vakarā izsāpēt kopīgā sarunā, nevis audzēt sevī rūgtumu un pārmetumus.

Un visbeidzot – aicinām uz grūtībām, pat ilgākā laika periodā piedzīvotām nesaskaņām laulībā raudzīties nedaudz citādāk. Pirmkārt, atcerēties, ka strīda iemesli laulībā būs vienmēr, tomēr Dieva svētīta laulība ir pāri katram strīdam. Laulāto attiecības ir tik nozīmīgas, tās dzīvo pāri savam laikam – tās dzīvo bērnos un mazbērnos. Pat vislabākā laulībā pāris ātrāk vai vēlāk piedzīvo nesaprašanos. Tas var tikai norādīt uz to, ka divi cilvēki ir vienlīdzīgi savās pāra attiecībās, atklāti un spējīgi viens otram paust savus patiesos uzskatus, jūtas, pārdzīvojumus utt. Tas norāda, ka mēs tiecamies pēc Debesīm, kurās būs pilnība, bet šeit, virs zemes, norūdāmies, pieaugam mīlestībā. Un mīlestībā vislabāk var pieaugt nevis tad, kad mums ir labi ar otru, bet tieši tad, kad pieņemam otra nepilnības un apklusinām savu egoismu.

Droši vien katrs ir dzirdējis par biežākajiem krīzes periodiem laulībās. Tie balstīti uz statistiku. Mēs aicinām uz krīzēm skatīties kā uz periodu, kurā laulība norūdās. Divi laulātie viens otram ir zvērējuši palikt uzticīgi arī grūtībās. Lūk, tās ir! Bet tās nav gals vai beigas, tās ir ceļa posms, pēc kura katra laulība kļūst stiprāka. Kā dzelzs, kas kausēts ugunī, kļūst skaistāks sava meistara rokās, tā Dievs pieļauj mums rūdīties grūtos brīžos, lai no tiem mēs izietu vēl vienotāki, ar savu unikālo attiecību pieredzi, kas ir tikai un vienīgi mūsu – katra laulātā pāra pieredze. Mūsu prieki, mūsu bēdas. Tikai mūsu. Vecumdienās tā ir bagātība, ko nolikt pie Kunga kājām. Sevi un otru – caur mīlestību un sāpēm.

Nākamajā rakstā turpināsim par to, kā veidot attiecības, lai mazinātu nopietnu krīžu veidošanos.

Nr. 12 (516) 2015. gada 20. jūnijs