Kad izveidojas jauna ģimene, tas var kļūt par pārbaudījumu abām paaudzēm – jaunajam laulātajam pārim un viņu vecākiem. Kā pārkārtosies ierastās attiecības? Nereti svinībās kāds no pāra vecākiem uzsver, ka kļuvuši bagātāki – ieguvuši sev dēlu vai meitu, tādā veidā paužot gatavību uzņemt vedeklu vai znotu ar nedalītu mīlestību. Tomēr vai vienmēr tas notiek tik vienkārši?

Arī šajā ziņā ģimenēs valda dažādas pieredzes. Daudz vienkāršāk sava dēla vai meitas „atlaišana” notiek ģimenēs, kur vecākiem savā pārī ir cieša vienotība, dialogs, kopīgas intereses, kur bērni nav kļuvuši par savu vajadzību piepildītājiem. Savukārt jaunajam pārim jābūt gudrībai veidot attiecības ne tikai savā starpā, bet arī uz āru, pirmkārt, ar saviem vecākiem. Kādas būs jaunās ģimenes robežas, lai visi justos labi? Un vai šādas robežas nepieciešamas?

Atbilde ir saņemama Mateja evaņģēlijā (19,5-6), kur teikts: „Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Svētajos Rakstos mēs saņemam skaidru vēstījumu, cik ciešas ir divu cilvēku attiecības laulībā – viņi kļūst viena miesa. Vai var vēl būt kas vienotāks? Lai tas notiktu, cilvēkam ir jāatstāj tēvs un māte. Tas norāda, ka ir jāmaina attiecības ar vecākiem, vienlaicīgi atceroties 4. Dieva bausli: Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.

Vecāki ir tie, kuri vienmēr priecāsies un sāpēs līdzi saviem bērniem, viņi ir piedzīvojuši negulētas naktis, mīlējuši nesavtīgi un mīl, neskatoties uz bērnu vecumu. Tomēr arī vecāki var kļūdīties, vēloties pārmērīgi kontrolēt vai iesaistīties savu pieaugušo bērnu dzīvēs. Vecākiem tas ir izaicinājums saprast to, kas notiek viņu pašu attiecībās, kā arī savā ziņā nedaudz atraisīties no kādām sev ļoti tuvām attiecībām. Arī tas mums garīgi ir nepieciešams, jo katram pienāks brīdis, kad no pilnīgi visa šajā dzīvē būs jāatraisās un vienam jāstājas Debesu Tēva priekšā.

Kas attiecas uz ģimenes dzīvi, tad psiholoģijā šo periodu vecāku dzīvēs dēvē par „tukšo ligzdu”. Tas nozīmē, ka lielie bērni ir izgājuši savās dzīvēs, vecākiem vairs nav par ko rūpēties, ir izmainīts ikdienas ritms, steiga rimusi. Tomēr šis ir ļoti nozīmīgs laiks jaunajai ģimenei, lai apzinātu savas robežas, iesāktu veidot savu ikdienu, savus ieradumus, lai labāk viens otru iepazītu, pieņemtu kopīgus lēmumus savā pārī utt. Tātad veidotu savu attiecību identitāti un nobriestu kā pāris. Šajā laikā gudri ir vecāki, kas pastāv malā, neiejaucas. Prakse rāda, ka vecāku „tukšā ligzda” diezgan ātri tiek piepildīta tajā brīdī, kad piedzimst mazbērni. Tas ir tik brīnišķīgi, ja jaunajai ģimenei ir iespēja savus mazos uzticēt vecvecākiem, lai pabaudītu divvientulību, padarītu tik daudzos ikdienas darbus, paralēli studētu u.c.

Tomēr vēlamies vēl akcentēt jaunās ģimenes robežas. Esam dzirdējuši sarežģītas situācijas ģimenēs, kur kāds no pāra vecākiem nespēj pieņemt vedeklu vai znotu. Tas var radīt konkurenci par dēla/vīra vai meitas/sievas uzmanību, mīlestību. Šāda attieksme var vājināt jaunā pāra savstarpējo vienotību, kas ir tik būtiska, lai nākotnē spētu stāties pretī dažādiem citiem izaicinājumiem. Nav tik svarīgi, vai pāris dzīvo vai nedzīvo vienā mājā kopā ar kāda vecākiem, bet svarīgi, ko abi domā un kā izprot savstarpējo vienotību attieksmē pret vecākiem. Jo ar laiku, kad kritušas „rozā brilles”, vecāku teiktais var kļūt arvien nozīmīgāks. Ne velti socioloģiskajos pētījumos Latvijā pāri par vienu no galvenajiem attiecību šķiršanās iemesliem uzskata vecāku negatīvo vērtējumu par vedeklu vai znotu. Un Mateja evaņģēlijā ir teikts: „Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti...” Ne vienmēr jaunais pāris var gaidīt absolūti nobriedušu un labvēlīgu attieksmi no saviem vecākiem attieksmē pret otru laulāto, bet viņiem vienmēr nozīmīgi ir atcerēties, ka laulība ir nešķirama. Laulāto pamatuzdevums ir pieaugt savstarpējā mīlestībā, tādā veidā vispilnīgāk spējot dot vienotu mīlestību gan saviem bērniem, gan vecākiem.

Nr. 11 (515) 2015. gada 6. jūnijs