Vecāku mājas ir vieta, kur mēs katrs augam, veidojamies, saņemam mīlestību, apzināmies kas ir labs, kas slikts. Vecāku mājas ir mūsu būtības, mūsu domu veidotājas. Vecāku mājas, kas ietver tēva un mātes personu, bērnības atmiņas, nav iespējams pārvērtēt pieaugušo dzīvē. Tā ir pieredze, kas mūs pavada visa mūža garumā. Tās ir mūsu jūtas, emocijas, pārdzīvojumi, domas, kas vai nu sniedz spēku un ļauj pacelties spārnos augstiem lidojumiem, vai liek atgriezties no jauna un jauna, lai izsāpētu kādas brūces.

Tieši tāpat kā vecāku mājās gūtā pieredze veido mūsu iekšējo – garīgo – pasauli, tā veido arī mūsu ieradumus – uzvedības veidus, kurus paši nemaz nepamanām, bet pārnesam savā laulībā, jaunajā ģimenē. Otru cilvēku tas var pārsteigt, iepriecināt, kaitināt utt. Kāda ģimene pastāstīja, ka sievai pēc laulībām lielu pārsteigumu sagādāja vīra rīcība, izejot no mājas, viņš ikreiz izrāva visas elektrības kontaktdakšas. Viņa to pieņēma, bet savās vecāku mājās neko tādu nebija redzējusi un arī vīra sniegtie argumenti viņai nešķita pārliecinoši. Ikdienas ieradumi var attiekties uz vismazākajiem sīkumiem, piemēram, vai zobu pastas tūbiņa tiek spiesta no vidus vai no beigām.

Ieradumi ne vienmēr ir racionāli izskaidrojami. Tas var attiekties arī uz darbu sadalījumu. Kā zinām, ikviens darbs ir vērtīgs ģimenes ikdienā. Tāpat nevar droši apgalvot, ka kāds darbs ir piedēvējams tikai sievietei vai tikai vīrietim. Arī te domstarpības laulībā var radīt vecāku mājās gūtā pieredze. Piemēram, ja runājam par ēst gatavošanu. Labi zinām, cik vīrieši var būt prasmīgi ēdiena gatavotāji, un zinām sievietes, kurām šis pienākums nav tas iemīļotākais. Šeit arī liela loma ir tam, kā pienākumus ģimenē dalīja laulāto vecāki. Ir brīnišķīgi, ja tas sakrīt, bet, ja nē, tad norāda uz nepieciešamību veidot par to dialogu.

Nobriestot kā personības, mēs varam izvērtēt visu labo un ne tik labo, ko vecāki savā mīlestībā mums ir spējuši dot. Ir būtiski atcerēties, ka vecāki arī ir tikai cilvēki, kas centās un kļūdījās, bieži nezināja pareizās atbildes, ietekmējās no savas bērnības pieredzes utt. Ja kādā ziņā vecāki bērna vajadzības nespēja pietiekami apmierināt, tas varēja radīt pārmērīgu trauksmi. Tās rezultātā, bērnam neapzināti saprotot, ka nespēj situāciju atrisināt, var sākt darboties aizsardzības mehānismi. Aizsardzības mehānismi var būt ļoti dažādi, piemēram, izstumšana (aizmiršana), racionalizācija (cilvēks visu cenšas izskaidrot ar prātu, izslēdzot jūtas), ārkārtēja paškontrole (neļaut savā uzvedībā spontanitāti) un daudzi citi.

Piemēram, pretējās reakcijas veidošana. Tas var notikt, ja bērns savās mājās ir piedzīvojis spēcīgas vilšanās, piemēram, ja vecāki ir bijuši alkoholiķi, nav rūpējušies par viņu. Lai bērns spētu pārdzīvot spēcīgo stresu, viņā var nepazināti izstrādāties pretēja reakcija – viņš var noliegt reālo situāciju. Bērni ar šādu pieredzi nereti apgalvo, ka viņiem ir visideālākie, vismīlošākie un gādīgākie vecāki. Turpretī, ja pajautāsim kādas ļoti labas ģimenes bērniem par viņu vecākiem, visticamāk, viņi spēs situāciju izvērtēt reāli un nosauks gan vecāku stiprās, gan vājās puses. Aizsardzības mehānismus, ja tādi ir radušies, pieaudzis cilvēks var tiešā veidā pārnest arī uz laulāto attiecībām. Tas var izpausties nespējā runāt par savām jūtām, vēlmē visu līdz pēdējam sīkumam kontrolēt, grūtībās izvērtēt situāciju reālistiski bez idealizēšanas u.c.

Pirms daudziem gadiem kardināls Jānis Pujats teica, ka bērns jāsāk audzināt 20 gadus pirms dzimšanas. Tie ir bezgala nozīmīgi vārdi. Mēs visi nākam no mājām, un mūsu vecāku attiecībās piedzīvotais spēcīgi ietekmē mūs visās dzīves jomās. Turklāt tēva un mātes loma bērna pasaules veidošanā ir atšķirīga. Ja mamma ir tā, kas rada drošību, sniedz mierinājumu, ir atbalsts, miera, mīlestības un harmonijas veidotāja mājās un bērna dvēselē, tad tēvs savus bērnus ieved „lielajā dzīvē”. Tētis parasti ir tas, kuram dēli vēlas līdzināties, un meitas gūst apliecinājumu savai sievišķībai. Ja pie mammas var rast mierinājumu, tad tētis vairāk norāda uz trūkumiem, izvirza mērķus un atklāj veidus, kā tos sasniegt. Ir pētījumi, kas liecina, ka tad, ja pie Dieva atgriežas tēvs, tad lielāka iespējamība, ka atgriezīsies arī visa ģimene. Mammas ietekme ne vienmēr ir tik spēcīga.

Ģimene vienmēr būs tā vieta, kur smelt mīlestību turpmākajam lidojumam dzīvē. Laulāta pāra attiecības dzīvo pāri savam laikam – tās nāk no pagātnes pieredzes un sakņojas bērnu, mazbērnu sirdīs. Tātad tā ir liela atbildība. Ģimene ir vieta, kur bērni smeļas mīlestību, ko nest pasaulē. Ja vecāki spējuši sniegt nesavtīgu mīlestību bērniem, vienlaicīgi paliekot vienoti savās laulātā pāra attiecībās, nepiesavinoties bērnus kā īpašumus, lai apmierinātu savas personības vajadzības, atvases izaug stipras un ir spējīgas būt devējas, nevis gaidītājas. Par šo tēmu parunāsim nedaudz vēlāk, bet tagad viena pasaka.

Labie bērni

Kā zinām, stārķi ir naskākie bērniņu nesēji laimīgajiem vecākiem. Pirms dzimšanas katrs bērns ierodas pie stārķa un lūdz viņu aiznest pie vislabākajiem vecākiem. Tā pie stārķa ierodas pirmais bērniņš. Stārķis viņam jautā: „Kāds tu būsi bērns savam tētim un mammai? Es tad tevi aiznesīšu pie vislabākajiem vecākiem?” Bērns saka, ka būs vecāku atbalsts, vienmēr rūpēsies par viņiem, arī vecumdienās gādās. Labi. Stārķis aiznes bērniņu pie labiem vecākiem, bet ne pie vislabākajiem.

Pēc laika otrs bērns vēršas pie stārķa ar līdzīgu lūgumu. Uz stārķa jautājumu viņš atbild: „Es būšu vecāku prieks un lepnums. Es daudz mācīšos, strādāšu, labi pelnīšu. Vecāki varēs lepoties par manu aso prātu, centību un panākumiem.” Arī šo bērniņu stārķis aiznes pie labiem vecākiem, bet ne pie vislabākajiem.

Kad ierodas trešais bērns ar savu lūgumu piedzimt vislabākajiem vecākiem uz pasaules, stārķis viņam jautā to pašu. Uz to bērns atbild: „Visu to mīlestību, ko būšu saņēmis savu vecāku mājās, es atdošu tālāk saviem bērniem un ģimenei.” Un tieši šis bērniņš aug pie vislabākajiem vecākiem.

Mīlestībā augušie bērni ir spējīgi mīlestību dot tālāk, vienlaicīgi cienot savus vecākus un rūpējoties par viņiem. Tomēr vienīgais, bezgalīgi neizsmeļamās Mīlestības avots ir Debesu Tēvs, kurš spēj aizstāt arī to mīlestību, ko ne vienmēr ir iespējams piedzīvot no saviem zemes vecākiem.

Nr. 10 (514) 2015. gada 23. maijs