Mūsu personiskās vajadzības ir dzinējs un virzītājs ikdienas aktivitātēs jau no pašas dzimšanas. Kad bērniņš ienāk šajā pasaulē, ar raudāšanu viņš pauž savas pamatvajadzības – pēc siltuma, ēdiena utt. No pirmajām dzīves minūtēm cilvēku pavada vajadzība arī pēc drošības. Ar laiku vajadzību loks pieaug no vajadzības būt mīlētam un mīlēt līdz vajadzībai piederēt, būt patstāvīgam, sevi pierādīt u.c. Pamatā mēs izjūtam nepieciešamību piepildīt tikai tās vajadzības, kuras nav sasniegtas, pēc kurām tiecamies. Piemēram, ja vecāki mājās strīdas, ir konflikti vai pat runā par šķiršanos, tad bērna pamatvajadzība pēc drošas dzīves, vecāku mīlestības nav apmierināta. Un, ja šāds bērniņš sēž skolas solā, kur skolotāja ar visjaunākajām pedagoģiskajām metodēm māca matemātiku, viņš nespēj uz to koncentrēties. Bērna pamatvajadzības nav apmierinātas un nevar sākt darboties augstākās vajadzības – pēc izglītošanās, sevis pilnveidošanas.

Tomēr, ja vide ir harmoniska un pamatvajadzības ir apmierinātas, aktuālas kļūs tās vajadzības, kas cieši saistītas ar personas vērtību sistēmu. Tātad – vajadzības veidojas saistībā ar mūsu vērtībām. Piemēram, ja bērni jau no mazotnes svētdienas ir pavadījuši kopā ar vecākiem, kopīgi apmeklējuši Svētās Mises, ja ir redzējuši, ka tētis pieglauž mammu, noskūpsta, ja ir piedzīvojuši savstarpējas sarunas, uzklausīšanu, tad šī ikdienas pieredze kļūst par neatņemamām vajadzībām arī savā turpmākajā ģimenes dzīvē.

Nenoliedzami, ģimene ir vieta, kur katras personas vajadzības var tikt apmierinātas vislielākā mērā vai arī tieši pretēji. Savukārt vajadzību apmierināšana ir cieši saistīta ar to, kā jūtamies. Piemēram, ja sieviete ir sava vīra mīlēta, viņa jutīsies laimīga, priecīga un būs spējīga tālāk savu mīlestību dot bērniem. Savukārt, ja vīrs būs savas sievas novērtēts, atbalstīts, viņš, visticamāk, būs mierīgs, laimīgs, gandarīts.

Tie ir tikai piemēri. Katrā laulībā vajadzības var parādīties ļoti dažādi. Un līdz ar to arī jūtas. Mums katram ir būtiski atklāt savu jūtu rašanās cēloņus (neapmierinātu vajadzību rezultātā veidojas jūtas), jo, ja to neapzināmies, tad jūtas var sākt kontrolēt mūsu dzīvi. Ja apzināmies, tad varam savas jūtas kontrolēt paši. Laulāto attiecības ir izaicinājums arī tajā ziņā, ka laulība nav noslēgta sala. Ik vakarus mēs katrs atnesam ikdienas jūtas, pārdzīvojumus savam laulātajam draugam, savai ģimenei. Piemēram, ja darbā ir bijusi sarežģīta diena, kāds ir aizrādījis vai vadība izteikusi pārmetumu, tas var radīt nepatīkamas jūtas. Atnākot mājās, ne vienmēr vīram vai sievai ir viegli par to runāt, bet jūtas visa ģimene redz. Redz dusmas, satraukumu, aizkaitināmību utt. Ja pats neatpazīst tās rašanās cēloni, ļoti viegli ir pārprast, un otrs laulātais vai bērni var būt apjukuši, neizpratnē, justies sāpināti par šādu jūtu izpausmēm. Līdz ar to tiek bojātas laulāto attiecības un atmosfēra ģimenē.

Nereti kādam no laulātajiem var būt pilnīgi pretējas vajadzības, kuras otram gudri jāatpazīst. Mēs esam pieredzējuši, ka vīriešiem ģimenē nereti ir vajadzība pēc piederības un autonomijas vienlaicīgi. Tas var izpausties nepieciešamībā pavadīt laiku ar ģimeni, pārzināt visas norises, bet vienlaicīgi izteikta vēlme būt vienatnē, noslēgties. Tas ir pavisam normāli, tikai ir būtiski to izrunāt laulāto starpā, saprast, kāpēc otrs rīkojas, jūtas tā vai citādāk. Vīriem raksturīga vajadzība, atnākot mājās pēc ikdienas darba, ir pabūt vienatnē, paēst, atpūsties. Savukārt sievām pēc ikdienas rūpēm par bērniem un saimniecību ir izteikta vajadzība padalīties, izstāstīt piedzīvoto, saņemt atbalstu. Un te atkal saskaras pretējās vajadzības, kurām var viegli rast risinājumu, tās izrunājot. Vīrs atnāk mājās, atpūšas, paēd, izlasa jaunākās ziņas un ir spējīgs pievērsties saviem mīļajiem. Ja sieva to zina, tas palīdz saprast savu vīru.

Visvieglāk laulāto saprast, ja necenšamies vērtēt. Tāpat ir ar jūtu dabu. Jūtas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas tādā nozīmē, ka tajā brīdī, kad jūtas rodas, tās nav kontrolējamas. Jūtas var būt patīkamas vai nepatīkamas otram cilvēkam. Mūsu atbildība iestājas tajā, ko mēs tālāk darām ar savām jūtām. Vai mēs tās uzvelkam, paplašinām, uzkurinām, vai atpazīstam, saprotam, ar kurām personības vajadzībām tās saistītas, nepārnesam uz saviem mīļajiem to, kas nav saistīts ar viņiem, runājam par saviem pārdzīvojumiem.

Atklāt otram cilvēkam savas vajadzības un jūtas ir drosmīgs solis, bet vitāli nozīmīgs laulāto attiecībās. Tikai tā mēs spēsim būt patiesi intīmi tuvi un piedzīvosim visdziļāko divu personu satikšanos mīlestībā. Kāds pāris minēja labu salīdzinājumu – tajā brīdī, kad otrs cilvēks mūs ir sāpinājis, mums tiek iecirsta brūce, kā rezultātā uzvelkam bruņas. Tie var būt laulātā pārmetumi, pamācības, noniecināšana utt. Bruņas ir mūsu aizsardzība pret citiem ievainojumiem, kas var sekot. Ikdienā tas var izpausties savu jūtu apspiešanā, nespējā un vēlmes trūkumā dalīties par saviem priekiem un bēdām. Bet zem bruņām brūce tā pa īstam nekad nesadzīst. Bruņas traucē piekļauties otra cilvēka patiesajai dabai. Fiziski tas apgrūtina izjust otra siltumu, sirdspukstus. Arī garīgi tas neļauj kļūt patiesiem. Un tad ir vajadzīga drosme – gan vienam, gan otram. Vienam – atzīt, ka tu esi īpašs savās vajadzībās, kuras nereti man nav saprotamas, vēl īpašāks savās jūtās, kuras nesaprotu. Otram – uzticēties un noņemt savas bruņas, lai tev piekļautos patiesībā, piedzīvotu tikai laulātajiem doto privilēģiju būt tik tuviem kā nevienam citam uz šīs pasaules.

Šo pārdomu nobeigumā vēlamies uzsvērt, ka tikai Debesu Tēvs spēj pilnībā piepildīt viskvēlākās mūsu personas vajadzības, dziedināt mūsu jūtu dabu. Viņš mums ir devis rīkus – caur lūgšanu, zināšanām, dialogu saprast sevi, savu laulāto, ieraudzīt visu skaisto, to izkopt sevī, otrā un savos mīļajos bērnos. Viņi par to noteikti pateiks paldies.

Nr. 9 (513) 2015. gada 9. maijā