GAISMEKĻA GAISMA

No ielejām plūda rožu aromāts, cīruļi, lidinoties virs uzartajiem laukiem, nesa debesīs savu rīta dziesmu. Plašajā pļavā pie Eņģeļu Dievmātes baznīcas brāļi pulcējās ap tēvu Francisku. Viņš sāka dziedāt himnu Svētajam Garam, un visi dziedāja līdzi. Pēc tam, vēršoties pie saviem dēliem ar apskaidrotu seju, Francisks sacīja:

- Slavēts Dievs, kas stiprina sirdis! - viņa skanīgā balss iespiedās brāļu sirdīs. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 5.daļa

KOPĀ AR PAGĀNIEM

Kādā no Andalūzijas ostām divi mūki uzkāpa uz burinieka, kur viņiem ierādīja šauru kaktu starp maisiem un lādēm. Kaudze ar vecām burām kalpoja viņiem par gultasvietu.

Tas bija pirmo negaidīto pavasara vētru laiks. Nikni viļņi svaidīja veco kuģi, un tas krakšķēja pa visām malām. Tilpnē bija neizturami smacīgs, un to apdzīvoja veseliem pulkiem žurkas un parazīti, tāpēc par miegu nevarēja būt ne runas. Kuģis novirzījās no kursa. Sāka trūkt pārtika, bet tas, kas vēl no ēdamā bija, to varēja ēst tikai ar grūtībām. Trūka arī ūdens, un brāļi ļoti cieta no slāpēm. Varenais basks brālis Filips vīrišķīgi pacieta ceļojuma grūtības, bet brālis Antonijs nepārtraukti cieta no jūrasslimības. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 4.daļa

MOCEKĻU MANTOJUMS

Vēlā vakarā ar sveci rokā Fernando devās uz klostera kapsētu un ilgi palika pie pirmo Portugāles karaļu kapavietām – Alfonso1, kurš seno rietumhotu kroni saņēma Koimbras katedrālē, un Sančo2, kurš bijis īstens savas tautas tēvs.

Iegrimis pārdomās, Fernando ar trīsuļojošo sveces liesmiņu izgaismoja sarkofāgus greznojošos bareljefus. Šie karaļi valdīja, izbaudot savas slavas spožumu, bet tagad viņu valdīšanas laiks izšķīda kā putu viļņi bezgalīgajā mūžības okeānā. Tagad viņi dus šeit, ledainas nāves dvašas sastindzināti. Tikai mazie šuneļi, kas bija atveidoti uz kapenēm, palika kā atgādinājums par viņiem. Cik ātri paskrien nožēlojamas cilvēka dzīves desmitgades! 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 3.daļa

KRUSTS UN PUSMĒNESS

Fernando spēra ļoti nozīmīgu solis, pametot trokšņaino galvaspilsētu, lai noslēptos klostera cellē, bet viņš bija paņēmis līdzi arī kaislību pārņemtu sirdi. Karstās asinis, tikpat neatlaidīgi kā iepriekš, virmoja viņa dzīslās, pamestā kārdinjumu pilnā pasaule sauca un aicināja jaunekli ar tūkstošiem noslēpumainu balsu. 

- Ienirsti ar visu sirdi Kunga mīlestībā! - ieteica viņam abats Gonsaless Mendeza, neapšaubāmi svēts cilvēks, pēc tam kad Fernando atklāja viņam savu dvēseles stāvokli.

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 2.daļa

Grāmatā ir stāstīts par Padujas Antoniju, kurš ir viens no iemīļotākajiem svētajiem un aizbildnis tiem, kas zaudējuši ticību, prieku vai kādas materiālas lietas un vēlas tās atkal atgūt. Svētais Antonijs ir ievērojams brīnumdarītājs, iedvesmots Kristus skolnieks, svētā Asīzes Fanciska laikabiedrs un sekotājs. 

1. DAĻA. SIRDS VĒTRĀ

Lisabonas katedrāles zvani pieskandināja gaisu, virmojot virs pilsētas un iezvanot vēsti par Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku tuvošanos. Pilsētas laukmā iznāca krāšņa procesija. Plīvoja zīda karogi, tiem sekoja ar rozēm greznoti svēto bīskapu attēli, gleznojumi ar nevainīgām jaunavām, kurām rokās palmu zari, vientuļnieki brūnās sutanās, mocekļa Saragosas Vikentija1 attēls ar dzelzs restēm – viņa mocekļa nāves simbolu.

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas