LAUVAS MIGĀ

Paduja bija viena no tām pilsētām, kuras vaidēja Edzelīno da Romano jūgā. Patvaļa un šausmīgās spīdzināšanas, kurās viņš mocīja iedzīvotājus, pastāvīgi turēja viņus nāves baiļu varā, un neviens nejuta viņiem līdzi tik kvēli kā Antonijs.

1230. gada tumšā janvāra naktī tirāns uzbruka Di Fontē pilij, kas piederēja grāfam Tiso de Kamposampjero, nogalināja visu apsardzi un, tā kā grāfam izdevās aizbēgt, kā ķīlnieku sagrāba viņa mazo dēlēnu Vilhelmu.

Padujas iedzīvotāji, šī jaunā vardarbības akta dēļ novesti līdz izmisumam, nolēma ķerties pie ieročiem. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 15. daļa

IZDEDZINĀTAJĀ ZEMĒ

Brālis Marks, kas pavisam nesen pēc mūžībā aizgājušā priora bija pārņēmis savās rokās Mesīnas klostera vadību, bija īstens sicīlietis - maza auguma, tumsnējs. Viņa tumšās acis pastāvīgi šķīla zibeņus tā, ka brīžam likās, ka viņš kā vulkāns tūlīt, tūlīt sāks izvirst uguni un lavu.

Viņš bija dedzīgs visu formalitāšu stingras ievērošanas aizstāvis, kas centās izpildīt ordeņa regulu tiešā atbilstībā likuma burtam. Bet tā kā viņš nebija ļoti garīgs, tad viņam palika neizprasts šīs regulas patiesais gars. Jā, viņam piemita svētā tēva reliģiozā aizrautība, bet viņam nebija plašas sirds un prieka par dzīvi. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 13. daļa

SĀTANA TRIKI

Tuvojās Kunga krusta pagodināšanas svētki.

Bija pagājuši divi gadi no tā laika, kad Pestītājs sava kalpa Franciska rokas bija apzīmējis ar stigmām Bernes kalnā. Šobrīd svētais nabags atradās uz nāves gultas Asīzes bīskapa mājā. Viņa acis jau bija aizvērtas pasaulīgajām lietam un gaidīja mūžīgās gaismas parādīšanos. Neizmērojamas ciešanas plosīja viņa ķermeni, bet Franciska seja staroja priekā.

- Brāļi, - kautrīgi viņš sacīja, vēršoties pie braļiem Andželo un Leo, kuri pastāvīgi dežūrēja pie slimnieka gultas. – Nodziediet vēl reizi “Himnu Saulei”. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 12. daļa

NOŽĒLAS SLUDINĀTĀJS

Pildot ordeņa priešnieku gribu, tūlīt pēc Vissvētākās Jaunavas debesbraukšanas dienas Antonijs atstāja Tulūzu un devās uz ziemeļiem, uz Lepjuī, kur viņam bija jāvada franciskāņu klosteris.

Vientuļš ceļinieks vasaras izskaņā rāpās augšup pa stāvajām Sevenas takām, un viņam likās, ka viņš dzird Skolotāja balsi, kas vēršas pie saviem mācekļiem: “Dodieties uz nomaļām vietām, lai mazliet atpūstos!”

Pēc četreim mēnešiem, kas pavadīti smacīgā, saspringtā lielās pilsētas atmosfērā, klusums un svaigais kalnu gaiss iedarbojās uz viņu dziedinoši. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 11. daļa