DIEVS IR MĪLESTĪBA

- Lūk, Kungs jau izsūtījis ugunīgos ratus, lai paņemtu mani uz debesīm, - sacīja Antonijs kādā karstā jūnija dienā Lūkam Beludī, kas pastāvīgi dežūrēja pie viņa gultas.

Antonijs ar grūtībām elpoja. Sviedru lāses bagātīgi klāja viņa pieri. Asinis kūsāja viņa dzīslās. Sāpes neizsakāmi plosīja viņa nervus. Viņš vadīja naktis bez miega, bet ilgi gaidītais rīts neatnesa neko citu kā jaunas ciešanas. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 20. daļa

BRĪNUMS MUSONĀ

Lielajā sestdienā visu dienu Antonijs uzklausīja grēksūdzes Svētās Dievmātes baznīcā.

Bezgalīga grēku jūra tika atklāta viņa dvēselei, bet viņš atgrieza mieru nabaga grēciniekiem. Viņa spēki jau bija uz izsīkšanas robežas, un, iespējams, tāpēc pamācības, ko viņš sacīja nožēlojošajiem, pirmajā mirklī šķita pārāk īsas. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 18. daļa

VANAGS UN DŪJA

Agrā rudenī Antonijs atgriezās Padujā. Viņš jutās nomocījies un noguris. Viņa spēkus bija iznīcinājusi slimība. Brālis zināja, ka drīz pienāks viņa dzīves noriets un pēc tā nakts – laiks, kad viņš vairs nevarēs darboties. Lūpas, kas tik daudz reižu slavējušas Dievu un aicinājušas grēciniekus uz nožēlu, tiks apzīmogotas ar klusēšanas zīmogu.

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 17. daļa

NABADZĪBAS AIZSTĀVIS

Sava uzticamā drauga Lūka Beludī pavadībā Antonijs gāja pa Toskānas un Umbrijas kalnu takām, dodoties uz ordeņa ģenerālkapitulu.

Viss plašais apvārsnis bija saules gaismas pieliets, katrs nostūris bija puķu aromāta piepildīts, putni dziedāja. Antonijs, kurš parasti ar tādu prieku baudīja dabas skaistumu, tagad šķita pavisam vienaldzīgs pret krāsu un skaņu simfoniju. Ilgstošais ceļojums bija pārāk nogurdinošs silktās veselības dēļ. Bet viņu nomāca ne tikai nogurums. Viņš domāja par saskaņas trūkumu ordenī, par šķelšanos, ko izraisījuši strīdi par nabadzības ideālu. 

Lasīt tālāk: Svētais Antonijs no Padujas, 16. daļa