Vecs jūds un vecs romiešu virsnieks sēdēja kazemātā zem kāda Romas amfiteātra. Rīt viņiem kopā ar daudziem citiem bija jāiet arēnā un jākļūst izbadinātiem, plēsīgiem zvēriem par barību. Imperatoram, viņa liekēžu galmam un trulam pūlim par prieku. Jo viņi ticēja augšāmceltajam Kristum, kurš atnesis Dieva valstību virs zemes.

Šis pirms dažiem gadu desmitiem tālajā Jūdejas provincē krustā sistais jūdu pravietis sagādāja Romas varai ne mazums raižu. Jēzus Kristus (tā sauca pravieti) sekotāju skaits auga kā palu ūdeņi, tie neuzbruka Romas varai ar ieročiem, pat pildīja tās likumus, ciktāl tie nebija pretrunā ar viņu ticību, un godprātībā bieži bija pārāki par dažu labu Romas patricieti. Taču viņu apdraudējums Romas varai bija daudz bīstamāks – tie ņēma cilvēku sirdis. Ķeizara tēlam tie vīraku nekvēpināja un himnas neskandēja, bet pasaules kungs taču var būt tikai viens, un tas ir Romas ķeizars. Tiem, kas godina citu valdnieku, kura vara nav no šīs pasaules, nu būs jāmirst šīs pasaules valdnieka priekšā.

Apcietināto vidū nebija šādos brīžos tik pierastā panika, sūdzēšanās par savu likteni vai bezcerība. Tie lūdza savu Dievu, dažkārt no cilvēku pulka atskanēja senā himna: „No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: „Ak, Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!”(Ps 130, 1-2)”, kurai dažreiz pievienojās arī vecais jūds un virsnieks. Tie, kas bija redzējuši Kristu vai viņa mācekļus, stāstīja savu dzīvi citiem un vēl tie lūdza piedošanu cits citam, ja šajos cietuma dziļumos būtu ko nodarījuši ciešanu biedram.

Jūdu sauca Lācars, un viņš reiz bija labi pazinis Jēzu – tas bija viņa draugs, jau četras dienas mirušu uzmodinājis un atsaucis atpakaļ dzīvajo pasaulē. Romietis bija kalpojis kā centurions romiešu karaspēka vienībā Jeruzalemē un sargājis krustu, pie kura mira dīvainais jūdu pravietis, vēlāk ieticējis Viņa augšāmcelšanai no mirušajiem un kļuvis Viņa sekotājs.

Tuvāk tie viens otru bija iepazinuši slepenajās liturģijās Romas katakombās un sadraudzējušies. Kā vecais jūds nonācis Romā, centurions tā arī nebija uzzinājis, nekad to nejautāja, Lācars arī neko nestāstīja, un viņu augšāmceltā Kunga acīs tam jau nebija nekādas nozīmes.

Šobrīd viņu sirdis pārņēma nāves baiļu trīsas, klausoties nikno zvēru rēcienos, kuri tika turēti bez barības un kurus uzraugs tīši kaitināja, lai tie ar jo lielāku asinskāri mestos virsū upuriem un imperators ar savu galmu varētu gūt jo asāku baudījumu.

Bijušais centurions pats nāves nebijās, viņš lūkojās uz vecuma saliekto un nāves baiļu pārņemto Lācaru un teica: „Stāsti man par mūsu Cēzaru...”, kā jau romiešu virsnieks viņš tā sauca Kristu, kurš jau vairākus gadu desmitus bija viņa Kungs un Valdnieks. „Tu taču Viņu labi pazini – Viņš bija tavs draugs, Viņš tevi sauca ārā no kapa un atmodināja dzīvei, tāpat kā mani darīja no romiešu karamašīnas zobrata par dzīvu dvēseli.”

Lācars pacēla galvu, paskatījās uz draugu, viņa seja kļuva gaiša, un baiļu ēnas tajā izzuda.

„Acīs ietriecās spožas gaismas stars,” viņš sāka savu stāstu. „Es dzirdēju sava drauga Jēzus balsi – viņš skaļi sauca mani: „Lācar, nāc ārā!” Viņa balss sauca un pavēlēja, bet mani locekļi jau bija kapa saltuma un zemes smagmes pilni. Mans gars jau bija nogājis Šeolā, tikai kādā manas būtnes visdziļākā vietā kvēloja vāra Dieva dzīvības dzirksts. Es redzēju māsas un radiniekus sērojam, bet zināju, ka viss ir pārejošs. Mana miesa un nogurušais gars pretojās Viņa saucienam. Bet kapā arvien uzmācīgāk lauzās gaisma, jo mani radinieki lielo akmeni pēc Viņa pavēles no kapa ieejas bija novēluši.

Tad Viņš nāca pats – dzīvības pārpilnības spēkā starojošs, jauns un skaists! No Viņa būtnes kā varena straume plūda dzīvības un mīlestības pārpilnība, kas bija spēcīga kā nāve, līdz pārvarēja manu nāvi. Es aptvēru, ka mans draugs, lai mani atmodinātu, ir devies dzīvības briesmās, nākdams uz šejieni – Jūdeju –, kur Rakstu mācītāji meklēja Viņu nokaut. Kā zibens šautra manu prātu apgaismoja atziņa, ka Viņa lūgumi Tēvam ir uzturējuši vāro dzīvības liesmiņu manī, un es ļāvu, lai Viņa dzīvība nāk manā aukstajā miesā. Kā ugunīga upe Viņa dzīvība nāca un nāca, mana miesa kļuva silta, stingra, un es cēlos. Līķauts, kurā biju sagatavots mūžīgai dusai, traucēja, bet es cēlos un gāju pie Viņa.”

Lācars notrausa asaru no grumbainā vaiga un turpināja: „Jēzus pats manus miroņu autus neatraisīja, bet lika to darīt maniem mīļajiem. Kad biju atgriezies dzīvajo valstībā, reiz par to Viņam pajautāju. Viņš man teica: „Tu, Lācar, līdz laiku beigām būsi par zīmi tiem, kas citu acīs ir nederīgi un miruši. Tu būsi augšāmcelšanās zīme tiem, kas savu netikumu un grēku nonāvēti pasaules acīs ir miruši, lieki, ārā izmetami un saminami. Atceries, Lācar, ka laiku beigās tādu, kas vergos saviem grēkiem un būs miruši, vēl dzīvi būdami, būs ļoti daudz. Aizgājis pie Tēva, Es nemitēšos lūgt Viņu, lai pašā dziļākajā un noslēpumainākajā sirds vietā Viņš saglabā viņos savu attēlu. Un tā tu būsi manas mīlestības varas un augšāmcelšanās zīme, jo es nemitēšos modināt dzīvei grēkos mirušos, līdz nākšu atkal.”

Bijušais centurions brīdi klusēja un teica draugam: „Tagad es labāk saprotu, ko Viņš darījis manā dzīvē un ko darīs mums visiem, kad atnāks otro reizi.”

Vecais karavīrs iegrima atmiņās, garā viņš atkal bija saules pielietajā Jeruzalemē un sāka savu atmiņu stāstu, neveikli virknēdams vārdus: „Toreiz, kad Viņu notiesāja, biju pārsteigts par steigu, visiem romiešu un jūdu tiesību pārkāpumiem, kādus pieļāva Viņa tiesātāji. Es negribēju būt klāt šajā netīrajā lietā, nevēlējos ar saviem kareivjiem pavadīt notiesāto uz līķu smirdoņas un maitasputnu apsēsto Golgātu ārpus Jeruzalemes mūriem. Es kaunējos, ka biju romietis, jo romietis Pilāts vairāk bijās par savu vietu nekā par tiesu un taisnību, ko Romai jānes pasaulei. Man rieba arī jūdu augstpriesteru liekulība, skaudība un asinskāre, pat prokurators atzina, ka tie pravieti aiz skaudības nodevuši.

Bet, kad Pilāts izveda notiesāto pravieti pūļa priekšā, kas trakoja un brēca, pieprasot Viņa nāvi, es neredzēju Viņa acīs pat naida vai baiļu ēnu. No ērkšķu cepures, kuru mani biedri bija uzlikuši Viņa galvā, apēnotās pieres sūcās asinis, bet skatiens bija dzidrs un mierīgs. Jā, šīs acis bija kā bezdibenīgas dzīvības akas, un tas bija ciešanu apēnots, tomēr ķēniņa skatiens. Tad savā sirdī es izbeidzu pretošanos savam dienesta pienākumam.

To dienu un ko redzēju krusta pakājē, es neaizmirsīšu nekad. Saulainā, karsta diena, Viņam mirstot, satumsa, ka tik tikko cits citu spējām saskatīt, un zemes stiprumi sakustējās. Sakustējās arī mans racionālais, skaidrais prāts, un tā dziļumos notika zemestrīce.

Miesā trauslais, bet garā tik varenais jūdu pravietis bija miris, un man ar šķēpu bija jāpārbauda Viņa nāves fakts. Kad iedūru šķēpu Viņa sānā, izplūda asinis un ūdens, bet es vairs neredzēju no rupji aptēstiem, skabargainiem kokiem darinātu krustu ar miruša cietēja ķermeni uz tā, bet gan troni, uz kura sēdēja netaisni notiesātais ķēniņa varas spožumā. Mūsu grēku un varasdarbu pilno zemi Viņš turēja rokā kā valstsābolu, un varavīksne bija zem Viņa kājām. Es pārbijos – lūk, tas bija īstais Cēzars! Sirds dziļumos es saklausīju mirušā un tomēr dzīvā jūdu pravieša atbildi: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”(Mt 28, 18)”

Brīdi paklusējis, centurions turpināja: „Kad Jeruzalemi pāršalca baumas par Viņa augšāmcelšanos, pie manis atnāca jūdu tempļa sargi, kam bija uzdots apsargāt kapu, kurā bija guldīts mirušais pravietis, un sāka stāstīt, ka esot gulējuši un mācekļi ķermeni nozaguši. Es viņiem uzdevu tikai vienu jautājumu: „Cik lielus kukuļus un no kā paņēmāt par šo stāstu?” un atgādināju viņiem viņu pašu likumu, ar ko biju samērā labi iepazinies: „Neņem uzpirkšanas dāvanas, jo tās apstulbo gudro acis un pārgroza taisno lietas.” (Izc 23,8)

Pārējo tu, Lācar, jau zini! Es izvēlējos Jēzu par savu Cēzaru, tagad Viņš mani un tevi sūta kaujā par cilvēku dvēselēm, un, kur mūsu spēki beigsies, tur Viņa vara vēl tikai sāksies.”

Nākamajā rītā abi draugi kopā ar daudziem citiem Kristus sekotājiem tika izdzīti arēnā. Saīgušais, uzblīdušais, uzdzīves un garlaicības nomocītais ķeizars, pūļa sveikts, ar savu galmu ieņēma paredzētās vietas. Zemie, režģotie vārti atvērās, un tur jau nāca izsalkušie, uzraugu sakaitinātie zvēri.

Lācars ciešāk pieķērās centurionam, un viņi abi uzgrieza muguru ķeizara ložai. Virsnieks, skatīdamies uz kādu, ko citi neredzēja, sauca: „Ave, Caesar Jesu, morituri te salutant!”1 un viņa saucienam pievienojās daudzie Jēzus sekotāji arēnā. Tie kā savu Cēzaru sveicināja Romas ienīsto pravieti, kura valstība nebija no šīs pasaules. Pār nomocītajiem, bailēs pagurušajiem cilvēkiem bija nācis tālās Vasarsvētku dienas drosmes un spēka Gars, un nu tie runāja varoņu valodā. Skaļo saucienu apmulsināti, izbadinātie zvēri sāka uzbrukt arēnas apsargiem un kalpotājiem.

 

Niknais, saīgušais imperators, viņa galms un pūlis saka nikni kurnēt, jo ne tādu izrādi viņi bija gaidījuši. Dusmās piesarcis, asins pieplūdušām acīm imperators skatījās uz arēnu, tad pasauca pretoriāņu gvardes priekšnieku un deva kādu pavēli. Arēnā iesoļoja leģionāru kohorta un ar zobenu nonāvēja gan garā nesalauztos cilvēkus, gan cerības neattaisnojušos zvērus. Arī abi draugi mira kareivju cienīgā nāvē – no zobena un aizgāja sava Cēzara – Jēzus priekšā. Tur tie dus zem altāra pie to dvēselēm, kas nokauti Dieva vārda un liecības dēļ, kas bija viņiem. Un katram ir dotas baltas drēbes un sacīts, lai atdusas vēl īsu laiku, kamēr pilns būs darba biedru un viņu brāļu skaits, kas vēl tiks nokauti kā viņi paši (sal. Atkl 6, 9.11), un Kristus atnāks visu darīt jaunu.

  Nr. 8 (512) 2015. gada 25. aprīlis

_______________________________________

[1] Sveicināts, Cēzar Jēzu, nāvei lemtie sveicina tevi! (lat.val., aptuvens tulkojums) – pārfrazēts Romas gladiatoru sveiciens.