Pie kāda svētku galda, uz kura smaržoja garda maltīte, sākās saruna par rakstīšanu un stāstiem, kuri atnāk, un arī par to, cik grūti rakstīt stāstus bērniem, kad bērnība jau piemirsusies vai arī atstājusi kādas rūgtas mieles. Taču atskanēja arī balss, kas atgādināja senos Evaņģēlija vārdus: „Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā,” (Mt 18, 3) – un stāsts atmodās...

Brīvdienas! Siltā vasaras saule bez pasniedzēju modrās acs un klusajām, mazliet skumīgajām Semināra sienām! Slaidais seminārists ar prieku domāja par braucienu uz vecāku mājām, kur sirdi atkal priecēs brīnumainā Dieva pasaule visā vasaras krāšņumā. Lielais ābeļdārzs, kūtī silti gremojošās govis, daži suņi un pulciņš raibu kaķu, kam viņš pat skaitu neatcerējās, un smaržīgs gaiss ar dziedošu klusumu, kuru netraucē mūsdienu rūcošo tehnikas brīnumu uzbāzīgās skaņas, smakas, un mājās taču ir... mazā māsa. Cik liela viņa būs izaugusi un kādas gudrības apguvusi? Viņš atcerējās, ka reiz mazā gribēja doties viņam līdz uz Semināru, lai dzīvotu kopā ar Dieva vārdiem. Vai viņa nav atstājusi novārtā Bībeles lasīšanu – varbūt jau pavisam aizmirsusi, kurā plauktā Grāmata atrodas?

Pirmā dzīvā radība, ko viņš satika ganu ceļā uz mājām, bija tieši māsa – tā raudādama skrēja viņam pretī un sauca: „Brā-ālīt, kā es tevi gaidīju, Jē-ēzus nemaz nav tik labs, kā tu stāsti, kā tas nabags varēja to smago gultu panest?” – un māsa skanīgi nošņaukājās.

„Kādu gultu? Kāds nabags? Ko tad Jēzus māsai nodarījis?” puisis nesaprata, taču, spriežot pēc viņas izmisīgajām asarām, lieta bij nopietna.

Ienācis ar māsu istabā, viņš sāka kaut ko nojaust – bērnu Bībele atvērta gulēja uz gultas, un laikam māsas izmisuma cēlonis bija meklējams tur.

Seminārists paņēma rokās Bībeli un redzēja, ka tajā atšķirta Marka evaņģēlija otrā nodaļa, kurā Jēzus dziedina triekas ķerto ar vārdiem: „Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!” (Mk 2, 11) Meitene noraudājusies badīja ar pirkstu 12. Pantā, un viņš lasīja nākamos vārdus: „Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.””(Mk 2, 12)

Viņš apsēdās māsai blakus un jautāja: „Bet kas tev iebilstams? Vai tad Jēzus slikti darīja, ka dziedināja to nabadziņu, un viņš atkal varēja iet pats savām kājām? Tu taču priecājies, ka kājas tev veselas, tavs ķermenis ir spēcīgs, līksms un tu vari iet uz skolu, darīt darbus dārzā, iet pie sava runča Raibuļa un kūtī pie govīm un jēriem?”

Taču meitene turpināja šņukstēt: „Bet tā gulta! Brā-āl-īt – nēsāt tādu smagumu visu mūžu līdz ir briesmīgāk nekā visu mūžu gulēt uz tā! K-kā-tad viņš to nesa – uz muguras vai vilka līdz? Gulta taču ir briesmīgi smaga, es nevienu pat pakustināt nevaru! Un kur viņš lika cisu maisu?”

Tad topošais teologs un priesteris aptvēra māsas izmisuma cēloni. Gultas viņa vecāku mājās bija īsts senlaiku amatnieka darbs – stipras, ar stabilām četrām masīvkoka kājām, lieliem, griezumiem rotātiem kājgaliem un galvgaliem, un tajās dusēja ar smaržīgu sienu pildīti cisu maisi. Jā, ja Jēzus būtu izdziedinātajam licis nēsāt līdz visu atlikušo dzīvi tādu smagumu, tad Viņa izdarītais brīnums diez vai varētu pretendēt uz žēlsirdības darba nosaukumu.

Seminārists pasmaidīja un teica māsai: „Nu es saprotu tavu sāpi – tu iedomājies, ka Jēzus izdziedinātajam cilvēkam lika nest līdzi tādu gultu, kādas tu redzi mūsu mājās – lielu, smagu, četrām kājām un lielu cisu maisu.”

Māsa vēlreiz nošņaukājās un vēl mazliet asarainā balsī atbildēja: „Jā-a, un visu laiku es domāju, cik viņam bija smagi!”

Jaunais cilvēks parakņājās savā mugursomā, izvilka kādu grāmatu un atvēra to. Tajā bija gan rakstīti vārdi, gan daudzi un dažādi attēli ar brīnumainiem dabas skatiem un svešādi ģērbtiem ļaudīm, kā arī neredzētām, svešādām lietām, kuru nozīme un lietojums mazajai palika mīkla.

„Skaties, tā ir Svētā zeme, kur pirms vairāk nekā 2000 gadiem staigāja, mācīja un dziedināja Jēzus! Tur nekad nav bargas ziemas ar leduspuķēm logos, kā pie mums, un Kunga laikabiedri negulēja tādās lielās gultās ar cisu maisiem kā mēs.” Tad viņa slaidā roka atšķīra nākamo lapu – tur bija attēlots kaut kas tūristu paklājam līdzīgs, un viņš teica: „Redzi, kur ir tā gulta, uz kādas toreiz gulēja Jēzus dziedinātais cietējs un kuru Viņš lika ņemt līdzi! Bijušais slimnieks piecēlās, saritināja šo guļamo un aizgāja.”

Māsas acis iestarojās priekā, ka Jēzus nav licis izdziedinātajam cietējam kļūt par smagas nastas nesēju: „Ā, tātad tā nebija smagāka par tūristu paklāju, kuru ņemam svētceļojumā līdz? Bet kāpēc tad viņš to nevarēja kaut kur izmest?”

Seminārists gaiši pasmaidīja: „Tās gultas svaru es nezināšu tev teikt, bet gribu vēl ko sacīt – Bībelē katram vārdam un tekstam ir vairāki slāņi – kā tai medus kūkai, kas tev tā garšo. Kad tu izgaršo vienu slāni, vari garšot nākamo un atklāt ko pilnīgi jaunu. Paskaties vērīgāk! Vai Jēzus runā tikai par staigāšanu un gultas paņemšanu?” Meitenes pirksts sāka staigāt līdzi Rakstu rindiņām, un viņa lasīja: „Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.”” (Mk 2, 3-5)

„Ko tu atradi, kas tur vēl ir?” jauneklis vaicāja.

Māsa atbildēja: „Jēzus vispirms piedeva tam cilvēkam grēkus, un viņu pie Kunga atnesa četri citi cilvēki. Bet kā tad par jumta plēšanu neviens neizsauca policiju, vai arī jumti tur bija citādi?”

„Tu saprati pareizi – jumti bija citādi, un ievēroji, ka pats galvenais stāstā ir šī grēku piedošana. Vai tavi grēki, kad tu tos izsūdzi, pilnībā pazūd no tavas atmiņas un tu tos vairs neatceries?”

„Atceros gan, bet tie vairs nav smagi un mani nemoka. Tātad Viņš deva izdziedinātajam spēju grēkus savaldīt un satīt mazus...,” domīgi atsacīja meitene.

„Redzi – tā gulta ir tavu grēku „slimības vēsture”, tu tos atceries, un no tavas dzīves vēstures jau tie kā notikumi nepazūd, bet piedoti tie vairs nesien tevi pie zemes ar savu smagumu. Ar slimību šajā stāstā mēs saprotam grēku, kas cilvēku paralizē un neļauj viņam būt brīvam, un iet, kur pats grib. Viņš jau tev un man arī dod brīvu izvēli – sekot Viņam vai atkal meklēt iespēju tikt uz grēka slimības gultas. Jēzus piedošana šo manu un tavu grēku vēsturi padara viegli nesamu. Dzīve jau par pilnīgu ābeļdārzu nekļūst, bet atceries, ko Jēzus saka par savu jūgu?”

– „Jā, re, kur tas ir: „Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla,” (Mt 11, 30) – sacīja meitene, pasmaidīja un paņēma rokās lielo runci Raibuli, kurš bija cienīgi ienācis istabā.

Seminārists pabeidza studijas, tika iesvētīts par priesteri un kā garīgais tēvs ne vienam vien palīdzēja „ņemt gultu un staigāt”. Taču līdz pat dziļam vecumam, kad viņš jau ieņēma augstus amatus Baznīcā, viņa sirdī atradās vieta bērnišķam priekam un tajā dzīvoja Dieva mūžīgās jaunības skaistuma apstarotie vārdi: „Ja netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”

Nr.3(507) 2015. gada 14.februāris