Stāsts no seniem bruņinieku laikiem

Svētās pilsētas mūri vakara saulē liesmoja kā zelts, un bruņinieku Ordeņa lielpriors atcerējās Grāmatas vārdus par debesu pilsētas zelta ielām un pērļu vārtiem– tik skaista viļņojošajā zelta gaismas jūrā viņam šķita Jeruzaleme. Taču zelta starojums bij īss, un pār seno pilsētu nolaidās tumšā dienvidu nakts ar savām mīkstajām skaņām, mirdzošu zvaigžņu rotu tumši melnajās debesīs un lielu, apaļu vara krāsas pilnmēnesi.

Bija pagājuši vairāk kā 1000 gadi kopš tās stundas, kad šajā naktī Dievs izvēlējās mājot mirstīga cilvēka miesas teltī, lai beidzot aizpildītu grēka cirsto nāves plaisu ar Savas dzīvības pārpilnību. Mēness seja šovakar šķita kā asins asarām notecējusi un Jeruzalemē nebija miera. Rietzemju bruņinieki to Kristus vārdā gan ieņēma, bet lielpriora sirds bij smaga – Kunga vārds tika nelietīgi valkāts ik uz soļa, un daudzu bruņinieku baltos apmetņus ar tumšsārtajiem krustiem bij aptraipījuši varas darbi un alkatība – tie rija, plītēja, laupīja un slepkavoja, un pat Ordeņa lielmestrs bieži nezināja, kā šo ļaunuma straumi apturēt.

Pats lielpriors ar nelielu pulku viņam līdzīgo turēja tīru savu bruņinieka apmetni un svētu savu zvērestu. Smago domu nospiests, viņš iegāja stallī pie baltā arābieša Aldebarana, zirgs klusi iebubinājās un uzlika savu skaisto, lepno galvu uz saimnieka pleca. Smalki veidotās, ziedlapām līdzīgās zirga ausis saslējās un tumšās acis ar violetu nokrāsu lūkojās uz staļļa izeju. Zirgs sajuta nakts piedzīvojuma tuvumu – viņam patika straujie jājieni uz svētās pilsētas nomalēm un klusā ganīkla, kurā nebija jādalās ar citiem staļļa iemītniekiem. Bruņinieks šādās klusās, zvaigžņotās naktīs bieži sēdās Aldebarana mugurā, izjāja tālu ārpus kara nometnes un uzmeklēja klusas olīvu audzes, lai sarunātos ar savu Dievu. Atradis klusu koku ieskautu vietu, viņš nokāpa no zirga, palaida to ganīties, bet pats iegrima lūgšanā. Baltais arābietis ne reizi vien bija redzējis, kā viņa saimnieks guļ krusta lūgšanā, piespiedis vaigu pie zemes, un tad dārza klusumā nāca stalts un skaists Vīrs baltās drēbēs, virs kura galvas blāvajā zvaigžņu gaismā reizēm iezaigojās daudzu ķēniņu kroņi3bet skatiens bij tik lēnprātīgs, kādu dižciltīgais zirgs nebija redzējis nevienam cilvēkam. Aldebarans pret svešiniekiem bija piesardzīgs, vienmēr gatavs izdarīt niknu kodienu to miesā, ja tie apdraudētu viņu pašu vai saimnieku. Taču pret baltajās drēbēs tērpto Ķēniņu zirgs juta neizskaidrojamas simpātijas. No šī Vīra staroja tāda dzīvības pārpilnība un tas tik vilinoši smaržoja pēc krāšņām pļavām, kurās nekad netrūka smaržīgas zāles un dzidru ūdens strautu, kas čaloja lielu, klusu koku paēnā. Gandrīz vienmēr Viņa roka Aldebarana barības kulē iebēra sauju auzu un, zirgaprāt, ne tik daudz pats Vīrs bija neparasts, cik Viņa dotās auzas – tās garšoja brīnumaini, kusa starp zirga lielajiem, stiprajiem zobiem, no tām viņa dzīslās ieplūda pirmatnējas, ugunīgas dzīvības uguns. Savāds jau izskatījās arī pats Vīrs – Viņa miesa bij veidota kā no ugunīgas, spilgtas gaismas, kura tomēr nežilbināja. Caur Viņa miesām varēja skatīt svētās pilsētas aprises, jo tām trūka cilvēku ķermeņu blīvuma un smagmes.

Arī šoreiz lielpriors arābieša mugurā devās uz iemīļoto olīvu audzi, kur palaida zirgu ganīties, bet pats iegrima sarunā ar savu dzīvības strāvu pārpilno Draugu. Taču šoreiz Aldebarana rāmo labsajūtu iztraucēja skaļš, viņa dižciltīgās ausis plosošs ēzeļa brēciens: „Iā-āāā-ā-ā-!”. Arābietis satrūkās - viņš pazina šo dzīvnieku – tas bija lielpriora ēzelis, kuru ieroču nesējs bija iesaucis par „Jērikas tauri”. Tas visā bruņinieku nometnē bija pazīstams ne tikai ar savu skaļo balsi, bet arī ar savu visnotaļ cēlo ārieni un neganti spītīgo raksturu. Ne reizi vien biedri bij ieteikuši saimniekam ēzeli pārdot, bet bruņinieks ietiepās, un biedru labi domātie ieteikumi viņa lūpās izsauca tikai vieglu smaidu. Lops esot ļoti gudrs, tā spītība tam atgādinot kādas Vācijā palikušas dāmas raksturu, garo skropstu apēnotās acis daiļumā pārspējot dažas vietējās daiļavas acu burvību un, ja ēzelim spītības lēkmes pārejot, tas strādājot kā zvērs un izdarot divtik, cik tā sugasbrāļi. Vēl jau nevarot arī zināt, vai izcilais ēzeļu cilts pārstāvis nav pēctecis tiem dižciltīgajiem nastu nesējiem, kas nesuši Kunga Kristus vissvēto māti un pašu Kungu.

Šobrīd spītīgais lops bij ērti ierīkojies Aldebarana ganīklā, iegremdējis savu nedižciltīgo purnu violetu ziedu podziņām greznotajos dadžu čemuros, un, labpatikā čamstinādams, tos plūca un gremoja. Dižčiltīgā zirga ausis saslējās, nāsis iepletās, acīs ielija nikns mirdzums un lūpas atšiepās, parādot lielus, spēcīgus un bīstamus zobus. Caur līdzeno garo zobu rindu ēzelīša virzienā gāzās neapmierinātības un niknuma straume: ”Iā-ā-ā – tu, nedižciltīgais nastu lops, kas nav mana zviedziena vērts, ko tu dari manā ganīklā?” „Jērikas taures” garās, pelēkās, tumšos samta svītru iemalotās ausis saslējās, garās skropstas noplivinājās un acīs ielēca dusmu dzirksts. Ēzelis skaļā bļāvienu valodā atbildēja: „Par to dižciltību tu nelielies! Iā-ā-ā-a!! Kā tad tu vari pierādīt to savu vareno dižciltību?” Aldebarans pakārpīja zemi ar nagu un deva pretī: „Īa-āā-a-ā! Mana saimnieka mantu lādē glabājas mana ciltsgrāmata ar smalkiem parakstiem un dižiem zīmogiem! Vai tev tāda ir, ko?” Ēzelis sašķobīja garās lūpas un nicīgi izspļāva starp garajiem, dzeltenīgajiem zobiem nozelētu dadžu kumšķi: „Tu nelaimīgais mājlops! Vai tu maz atšķir kārtīgu dižciltību no prasta papīra? Vai tu ar savu sīko galvu neapjēdz, ka Visuma valdnieka dzimšanas naktī es tev parādu labvēlību, ganīdamies šajā plikajā vietā, kur pat kārtīgu dadžu nav? Mani senči uz savas muguras ir nesuši visa redzamā un neredzamā Valdnieku - mazo Jēzu un Viņa svēto māti, un tā mūsu muguras tapa dižciltīgākas par visu pasaules mājlopu mugurām! Mans sencis uz savas muguras reiz ienesa Jēzu Jeruzalemē, un tāpēc mana mugura ir divkārt dižciltīga un vairāk pilna diženuma nekā tava augstprātīgā galva!” Savu sakāmo pelēkais ēzelis pabeidza ar tik skaļu bļāvienu, ka iztraucēja lūgšanas dziļajā atvarā nogrimušo lielprioru. Starojošais, no Mūžības tālēm atnākušais Ķēniņš atkal bija kopā ar viņu, un mājlopa brēciens bruņinieka ausīs skanēja kā zaimošana. 

Taču Valdnieka acis staroja gaiši kā Lieldienu sveces Svētajā pilsētā un lūpās rotājas smaids: „Viņš taču ir mana radība, un es priecājos par viņu un tevi. Tu turi manu Mīlestības bausli – esi labs pārvaldnieks uzticētajām radībām, labs pret saviem kalpotājiem un svešiniekiem tavā namā un esi turējis savu bruņinieka apmetni baltu. Sava taisnība jau pelēcim ir – viņa senči tik tiešām bij tie, kas Mani un Manu svēto māti ir nesuši pa putekļainajiem lielceļiem prom no naidnieku rokas, un taisnība jau ir, ka uz tāda paša pelēča muguras Es pirms vairāk kā 1000 gadiem iejāju Jeruzalemē, lai pabeigtu Tēva uzticēto darbu. Bet celies, draugs, iesim pie taviem dzīvniekiem, lai arī tie Manas dzimšanas naktī saņem miera dāvanu. Atceries Mana kalpa Isaja pravietojuma vārdu: „Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs." 

Lielpriors piecēlās un kopā ar Valdnieku devās pie saviem mājlopiem. Kungs pasniedza gardu, ar violetām ziedu podziņām greznotu dadžu čemuru ēzelītim un teica: „Paldies tev, ka tu uzticīgi pildīji cilvēku doto uzdevumu pēc savas kārtas un nesi Mani un Manu svēto māti. Tava dižciltība nāk no šīs pagātnes.” Tad Visuma Valdītājs pievērsās Aldebaranam un pasniedza tam pazīstamo, brīnumaini gardo auzu sauju un sacīja: „Bet tava dižciltība nāk no tā, kas tikai vēl būs. Es vēlreiz atgriezīšos laiku beigās kā tiesnesis un tad tavs pēctecis Mani nesīs uz savas muguras, kā Mans kalps rakstījis: „Es redzēju debesis atvērtas un, raugi: balts zirgs, un, kas sēd uz viņa, Tā vārds Uzticīgais un Patiesais, un Viņš tiesā un karo taisnīgi.”Tāpēc jūs abi esat dižciltīgi un jums nebūs turēt naidu savā starpā.” To sacījis, Ķēniņš pacēla rokas un sacīja senos svētības vārdus, kuri kā ugunīga dzīvības straume ielija bruņinieka un radību miesās: „Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un dod tev mieru!”

Laika upe turpināja savu tecējumu, taisnie turpināja darīt taisnību, bet netaisnie – netaisnību. Kādā tumšā naktī lielpriors krita no savu tuvāko līdzgaitnieku, kam bija uzticējies, nodevīgās rokas un nonāca sava Kunga valstībā. Nekas vairs nešķīra viņu no Kunga un Viņa svētās mātes Marijas, kuru visu mūžu bij godājis kā savu sirdsdāmu. Laika šajā Valstībā nebija un nu viņš zināja pilnīgā gandarījuma un miera garšu. Virs zemes laika upe turpināja velt savus pelēki duļķainos ūdeņus bez viņa, varas darbi pasaulē pieņēmās, cilvēki izgudroja arvien jaunus savu brāļu nāvēšanas ieročus un kļuva arvien lepnāki. Viņu lepnība un alkatība sniedzās līdz padebešiem un tie iekāroja paša Dieva troni.

Kādā brīdī Kungs aicināja lielprioru Sava troņa priekšā. Bruņinieks bez bailēm nostājās sava Kunga priekšā un domīgi raudzījās, kā goda krēsla priekšā dega septiņas uguns lāpas, kas ir septiņi Dieva gari 7, un liels eņģelis nostājas viņam pie labās rokas.

Zemes un debesu Valdnieks sacīja bruņiniekam: „Es redzu varas darbus augam virs zemes, mīlestība cilvēkos izzūd un tie jau tīko pēc mana troņa. Tiesas diena nav tālu, bet, iekams Es nākšu, gribu dot tev uzdevumu. Ņem uguni no septiņām lāpām Mana troņa priekšā un dodies uz zemi. Atjauno sava Ordeņa labo slavu, lai caur tā bruņiniekiem vēl daudzi nabagi tiktu paēdināti un daudz dvēseļu atrastu Mani.”

 Bruņinieks paņēma no staltā eņģeļa rokām lāpu, ko tas bij aizdedzinājis pie gaismekļiem Mūžsenā troņa priekšā, un devās uz zemi. Kluss un neredzams viņš staigāja ļaužu vidū, redzēja, kā tie pirka un pārdeva, rija un plītēja, godināja mamonu un paši sevi. Taču bija vīri un sievas, kuru sirdis aizdegās no uguns, kura dega viņa lāpā, un sekoja viņa Kunga aicinājumam, kuram viņš pats bij sekojis visu mūžu.

2014. gaa 29. novembrī Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē ar svinīgu Svēto Misi notika Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordeņa Latvijas nodaļas dibināšana un pirmo biedru uzņemšana.

Nr. 1 (505) 2015. gada 10. janvāris

__________________________________

[1]  Skat. Atkl 21

[2]  Zirgam dots Vērša zvaigznāja spožākās zvaigznes vārds (aut. piez)

[3]  Skat. Atkl 19, 12

[4]  Is 11, 6

[5]  Atkl 19, 11

[6]  Sk 6, 24-26

[7]  Skat. Atkl 4, 5b