Es esmu ēģiptiete, un man ir slaids, stalts augums, tumsnēja āda un acis melnas kā ahāti. Galvā katru dienu es lieku smalki darinātu parūku, rotātu zelta lotosa ziediem, un ap acīm velku melnu līniju. Katru dienu šķīstu sevi mazgāšanās rituālos un iesvaidu savu ķermeni smaržīgām eļļām, bet manu stalto, lokano augumu ieskauj balts ķēnišķā priesteru auduma linu tērps. Manu kaklu un rokas grezno zelta un dārgakmeņu rotas, kuras kustoties melodiski skan, bet kājās man ir ar zeltu rotātas sandales. Es esmu priestera meita, faraona radiniece, priesteriene kaķu dievietes Bastetas templī un dzīvoju viņas pilsētā Būbastijā.

 Manā zemē laiks rit lēni un nesteidzīgi, dienas un gadalaiki kā lotospuķes dzimst pumpurā, aug, sasniedz ziedēšanu un pilnbriedu, lai klusu nogrimtu Nīlas mūžīgi plūstošajā straumē. Lēni un nesteidzīgi plūst laiks manā zemē – Nīlas plūdi katru gadu nes auglīgas dūņas, kuras dod zemei spēku, lai tā var briedināt labību un mana tauta dzīvotu. Labais dievs[1]–faraons –valda, augstmaņi viņam palīdz ar gudriem un ne tik gudriem padomiem. Priesteri kalpo daudziem un dažādiem dieviem, zemnieki kopj zemi, vergi strādā un gādā par augstmaņiem un priesteriem. Tā bijis un tā tam būs būt laiku laikos, jo tāda ir pasaules kārtība.

Es kopju svētos dzīvniekus – kaķus – un ārstēju slimniekus, kuri templī meklē palīdzību un kuriem priesteri – dziednieki – bieži jo bieži nozīmē klusumu, ūdens procedūras, atrašanos tempļa dārzā un sarunu ar kādu no tempļa svētajiem kaķiem. Jā, sarunu, jo visa dzīvā radība runā, ja vien mūsu auss ir atvērta un klausāmies. Saruna jau nav tikai vārdi – ar kaķi var runāt, klusu atrodoties viņam līdzās, viņš saprot cilvēka glāstu un uzmanību atlīdzina ar savu dziedējošo maigumu.

 Klusās, tveicīgās naktīs, kad milzīgs, dzeltens mēness spoguļojas upes ūdenī un ceļ zelta tiltu, es nokāpju pie Nīlas kopā ar savu iemīļoto kaķi Ra-Imhotepu, apsēžos upes krastā, vēroju tās ņirbošos viļņus un domāju. Man patīk domāt, un Nīlas klusā čala rosina domas. Manam rudi zeltainajam runcim arī patīk domāt, viņš domā kopā ar mani, un es ceru, ka mūsu domas neviens nenojauš, jo esmu priesteriene kaķu dievietes templī, man jātic daudziem dieviem un jātic, ka mani aprūpējamie ir svēti dzīvnieki.

Bet es esmu... ķecere. Jā, ķecere! Esmu templī ielavījusies sieviete, kura uzdrošinās domāt un nespēj ticēt, ka daudzās statujas ir dievi, kas radījuši mūsu skaisto zemi, Nīlu, skaistos cilvēkus, zvērus un nosaka tās likumus. Es mīlu savu runci un viņa ciltsbrāļus, ar maigumu rūpējos par tiem, bet nespēju ticēt, ka viņi ir svēti un ir dievi. Dziļi ir atvari Nīlā, kur peldētājs pazūd uz neatgriešanos, bet visdziļākie zemzemes atvari ir cilvēka prātā, no kurienes kā visdzidrākā, stindzinoši aukstā ūdens straume uzpeld atziņa par kādu Citu, kurš radījis. Radījis manu zemi, mani, skaistos, lunkanos kaķus, par kuriem es rūpējos un kuriem skaitu lūgšanas.

Ja pasauli radījuši un tajā kārtību iedibinājuši daudzi dievi, kāpēc cilvēka visdziļākajos atvaros ierakstīti vieni un tie paši likumi, lai no kādas zemes vai kārtas viņš būtu? Varu uzrunāt savu radinieku faraonu, vaicāt savam tēvam priesterim, jautāt jebkuram tempļa vergam vai jaunajam tēlniekam, kurš reiz bijis karagūsteknis– viņi visi man teic, ka slepkavot ir grēks un vecāki ir jāgodā. Viņi teic, ka nedrīkst zagt, melot un pārkāpt laulību. Šīs vienkāršās lietas guļ dziļi, dziļi visu cilvēku sirdīs, un tempļu rakstveži tās nostiprinājuši likumos uz mūžīgiem laikiem, un par šo likumu pārkāpumu draud sods. Bargs sods.

Kas devis šo vienu likumu, kam pieder vienreizīgais rokraksts, kas zīmējis Nīlu un lotosus, lielās, dzeltenās lauvas, mana tempļa lunkanos kaķus ar dzidrajām dārgakmeņu acīm, tēva gudro seju un nopietnās acis, faraona mazliet gļēvo, bet tomēr labsirdīgo vaigu? Vai lēnais laika tecējums ir mūžīgs, mainīgs vai arī tam kādreiz pienāks gals? Kāpēc cilvēks mīl un ilgojas būt mīlēts un vai mīlestība ir mūžīga? Kāpēc tā ir vienīgā lielvara, kura stiprāka par armijām un valdnieku pavēlēm?

Jaunais tēlnieks rada viens. Ir viņam daži palīgi, bet viņš ir tas, kas zīmē un izveido modeļus, pēc kuriem palīgi atlej daudzas un dažādas dievu un augstmaņu statujas. Kad viņa rokas pieskaras mālam un sāk darboties, viņa acīs uzdzirkst zeltaina gaisma, lūpās iegulst smaids, un es sāku domāt, ka Kāds reiz tāpat ir lielā, pārplūstošā priekā radījis mūsu zemi.

Arī šonakt abi ar runci esam nokāpuši Nīlas krastā. Apaļš, mazliet iesarkans mēness būvē zelta tiltu pār upi, un niedrēs dzied cikādes. Kaut kur tālumā rēc lauvas, bet tempļa tiesā tās nenāk, gaiss ir skumji tvanīgs un kluss, bet zvaigznes tumši melnajās nakts debesīs mirdz kā dārgakmeņi valdnieces matos. Pēc paraduma nometu drēbes, iebrienu Nīlā un ļauju tās ūdenim plūst ap savu ķermeni. Vairāk nekā jebkad jūtu brīnumaino un skaisto pasauli kā dārgu kausu Kāda rokā, kurš pats to radījis un izrotājis. Es esmu pērle šajā kausā. Maza, bet ļoti, ļoti vērtīga pērle Tam, kas kausu radījis, jo bez manis šis kauss nebūtu pilnīgs.

Manas pēdas izbauda dziedējošos Nīlas dūņu skāvienus, es raugos mēnesgaismas apsudraboto vilnīšu ņirboņā un saucu To, kurš tur savā rokā brīnumaino pasaules kausu.

Ūdens sāk viļņoties straujāk, zelta tilts ir salūzis, no sudraba atvizmas lūzumiem sāk veidoties un acu priekšā ņirbēt dažādas ainas.

Kāds cits faraons, kura vaigs man nav pazīstams, savā troņa zālē runā ar jaunekli, kurš nule atvests no cietuma. Jauneklis nav ēģiptietis. Manas tautas cilvēki nekad neraugās faraonam acīs, un viņu stāja valdnieka priekšā nav tik droša un cienīga. Jauneklis ir skaists, viņa acis raugās valdniekā tieši un godīgi. Ap faraonu stāv zvaigžņu tulki, kuri nespēj sniegt padomu, bet jauneklis runā par vienīgo Dievu, kurš augstāks par faraonu: „Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs.”(Rad 41, 25) Es redzu, ka viņa padoms, ko viņš devis sava Dieva spēkā, izglābj manu tautu.[2]

Aina aizslīd, un es redzu vīrus spēka gados kāpjam augstā kalnā, ap kuru ir apmetusies liela tauta, kuras ļaudis ļoti līdzinās redzētajam jauneklim – faraona padomdevējam. Viņi izgājuši no Ēģiptes, un kalns nav manā zemē. Viņi ir bēguši no faraona varmācības, un viņu Dievs bijis ar viņiem. Tad es šo Dievu ieraugu apžilbinošā gaismā, „zem Viņa kājām bija kā safīra pamats, tik skaidrs kā pašas debesis” (Izc 24,10). Starojošās gaismas balss uzrunā šo vīru vadoni no mirdzošiem padebešiem: „Nāc pie Manis augšā kalnā un paliec tur, Es tev došu akmens plāksnes ar likumiem un baušļiem, ko Es esmu rakstījis, lai viņi tajos tiktu mācīti.” (Izc 24,12) Tātad es un mani līdzcilvēki dzirdam savā sirdī šo likumu, kurš vēl tikai tiks dots– nenogalini, nezodz, neliecini nepatiesi–, bet vēl nespējam aptvert, kā mazi bērni vēl neizprot pieaugušā ceļu. Es redzu, kā likums no šīs tautas kā plata, dzīvinoša straume izplūst pa visu pasauli, lai dziļos sirds atvaros nojaustais kļūtu par gaismā staigātu dzīvības ceļu.

Kā straujus zirgus upes viļņos redzu aizauļojam gadsimtus un redzu, ka cilvēki apcietina savas sirdis, izvēlas kalpot citiem dieviem un brist asiņu upes. Laika tecējums kļūst arvien ātrāks, ieroču un dažādu cilvēku iegribu arvien vairāk. Redzu bruņās tērptus vīrus, kas visā pasaulē nodibinājuši kārtību un mieru.[3] Pasaule ir zem viņu zobena, viņu ķēniņi valda un liek sevi pielūgt– ķēniņu un augstmaņu iegribas kļūst par likumu.

No safīra troņa dzirdu sāpju atbalsi, un gaisma sāk vibrēt – tā kļūst par liesmu, kurā trīs vīri[4] izlemj pasaules likteņus Mīlestības dziļumos. Viens no tiem noģērbj gaismas žilbinošo tērpu, noliek godības vainagu un dodas uz Zemi– iemiesoties cilvēka ķermenī. Dievs, kurš iemiesojas. Es nespēju to aptvert, bet Viņa roka Nīlas viļņos man zīmē šo ainu. Varenais gaismas un dzīvības okeāns ir sakļāvies sīksīciņā dzīvības pumpurā un kļuvis par cilvēku.

Trausls, skaists vīrs staigā pa skaistu, auglīgu un devīgu zemi. Viņš māca, dziedina slimos un augšāmceļ mirušos, ko nekad nav spējuši par visviedākie mūsu priesteri. Viņš dziedina cilvēku dvēseles, lai tās atkal kļūst par akām, kurās virmo Dieva dotā likuma dzidrie ūdeņi. Cilvēki pulcējas Viņam apkārt, mazi bērni ķeras pie drēbēm, arī dažs labs no bruņoto pasaules valdnieku kareivjiem viņam seko, un Viņš tos nešķiro. Viņš tos mīl un dod jaunu likumu, to, pēc kura slāpst mana sirds: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jņ 13, 34) Iemiesoto Dievu ne tikai mīl, bet arī neganti ienīst. Ienīst tie paši, kuru priekštečiem reiz bija uzticēts vienīgā Dieva dotais likums, un trauslo vīru nodod nāvei. Es redzu pasaules Radītāja nāvi – Viņa trauslais ķermenis uzņem cilvēces izdarītos noziegumus kopš Radīšanas, Viņa mīlestības uguns tos sadedzina. Es redzu arī Viņa augšāmcelšanos un solījumu nākt laiku beigās.

Ainas viļņos kļūst arvien raibākas un slīd arvien ātrāk. Laiks kļūst ātrāks un ātrāks, cilvēku atklājumi arvien varenāki un draudīgāki, asiņu upes pārpludina pasauli – cilvēki laužas uz Vienīgā troni un alkst tajā iesēsties. Ātrums. Neapverams ātrums, kādā cilvēki skrien cits citam garām, rāpjas pāri, iznīcina un sabradā cits citu. Viņi vairs neredz un nedzird cits citu. Troksnis, neaptverami daudz trokšņa – kaucošu dzelžu, kliedzošu cilvēku, dīvainu ierīču, kurās redzamās bildes cilvēkiem aizstāj citam citu un Vienīgo. Cilvēki vairs nedzīvo, viņiem nav laika dzīvošanai. Dzelzs ratos viņi neaptveramā ātrumā drāžas uz nekurieni, kur nav vienīgā Dieva. Viņi neredz pasauli – Radītāja veidoto brīnumaino kausu– un godā ne vairs Radītāja roku darbu, bet paši savu roku darinātos elkus un pašu darinātos likumus, kas atļauj gan nokaut, gan zagt, gan pārkāpt laulību un nepatiesu liecību dot...

 Es saucu viņiem – apstājieties, apstājieties, jūs iznīcināsiet vienīgā Dieva roku darbu! Skatiet, cik tas ir skaists! Lieciet nost tos dzelžus un raibos papīrus, kurus pielūdzat, skatieties dzīvnieka uzticīgajās acīs, redziet viens otru, ūdens dzidrumu un puķu greznumu! Mīliet cits citu, kā Viņš jums pavēlējis. Viņi mani nedzird. Viņi ir tālā nākotnē, Nīlas ūdens sāk ņirbēt, un es dzirdu krastā izmisīgi kliedzam savu runci.

Sirds nav mani pievīlusi – ir viens Radītājs, kurš laika tecējumu ir sācis un to arī pabeigs, bet es to nevienam šeit nedrīkstu sacīt, jo mana tauta vēl pārāk bērnišķa. Es turpinu savu kalpojumu kaķu dievietes templī, izsaku stingri noteiktos rituālos vārdus un dziedinu slimniekus. Vakaros es nokāpju pie Nīlas kopā ar savu runci, mēs atrodamies vienīgā Radītāja plaukstā, un es saku Viņam savu lūgšanu – par savu dienu, dzīvniekiem, slimniekiem, jauno tēlnieku, tēvu, savu skaisto zemi un tās valdnieku, kurš tomēr nav dievs. Es saku Viņam savu pateicību, jo mans kalpojums ir ieguvis gaismu – Nīlas viļņos redzētais Mīlestības likums kļuvis par spīdekli manam ceļam.

Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris


[1] Atsevišķi jēdzieni un Ēģiptes dzīves tēlojuma elemeni ņemti no E.Heringasgrāmatas Faraona tēlnieks, Rīga: Zinātne, 1972 (Aut. piez.)

[2]Jāzeps Vecajā Derībā (Aut. piez.)

[3]Senā Roma (Aut. piez.)

[4]Trīsvienība (Aut. piez.)