13. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. numurā.

76. Es izjūtu ārkārtīgu pateicību par darbu, ko veic visi, kas strādā Baznīcā. Negribu šeit kavēties, aprakstot dažādo pastorālo darbinieku aktivitātes, no bīskapiem līdz pat vispazemīgākajiem un nemanāmākajiem Baznīcas kalpotājiem. Es drīzāk vēlētos pārdomāt izaicinājumus, ar ko viņiem visiem jāsastopas mūsdienu globalizētās kultūras kontekstā. Tomēr vispirms un taisnības labad man jāpasaka, ka Baznīcas ieguldījums mūsdienu pasaulē ir milzīgs. Mūsu sāpes un kauns par dažu Baznīcas locekļu un mūsu pašu grēkiem nedrīkst likt mums aizmirst, cik daudzi kristieši mīlestībā velta savu dzīvi. Viņi palīdz tik daudziem cilvēkiem atveseļoties vai mierā nomirt trūcīgās slimnīcās. Viņi ir kopā ar cilvēkiem, kas nabadzības nomāktajos rajonos nonākuši dažādu atkarību verdzībā. Viņi nesaudzē sevi, izglītojot bērnus un jauniešus. Viņi rūpējas par visu aizmirstajiem sirmgalvjiem. Viņi cenšas komunicēt vērtības naidīgās vidēs. Viņi pašaizliedzīgi kalpo daudzos citos veidos, kas liecina par bezgalīgo mīlestību uz cilvēci, ko mūsos iedvesis Dievs, kas tapis cilvēks. Es pateicos par labo piemēru, ko man rāda tik daudzi kristieši, kas ar prieku ziedo savu dzīvi un laiku. Šī liecība mani mierina un atbalsta manos centienos pārvarēt savu egoismu un strādāt ar lielāku atdevi.

77. Tomēr mūs visus, kas esam šī laikmeta bērni, zināmā veidā ietekmē šī globalizētā kultūra, kura, piedāvājot mums vērtības un jaunas iespējas, tomēr var mūs arī ierobežot, diktēt mums savus noteikumus un pat mums kaitēt. Es apzinos, ka mums ir jāveido vietas, kur pastorālie darbinieki varētu atgūt motivāciju un veselību, „vietas, kur atjaunot savu ticību krustā sistajam Jēzum, kas ir augšāmcēlies, kur dalīties savos visdziļākajos jautājumos un ikdienišķajās rūpēs, kur Evaņģēlija gaismā dziļi pārdomāt savu eksistenci un pieredzi, lai personīgās un sociālās izvēles orientētu uz to, kas ir labs un skaists”. Vienlaicīgi vēlos pievērst uzmanību dažiem kārdinājumiem, kas šodien draud pastorālajiem darbiniekiem.

Jā misionārā garīguma izaicinājumam

78. Šodien daudzu pastorālo darbinieku, t.sk. arī konsekrēto personu darbībā, vērojamas pārspīlētas rūpes par savu personisko brīvību un atpūtu, kas noved pie tā, ka viņi savus pienākumus izdzīvo tikai kā pielikumu dzīvei, it kā tie nebūtu viņu identitātes sastāvdaļa. Tai pašā laikā garīgā dzīve tiek jaukta ar kādiem reliģiskiem pasākumiem, kas gan var nest zināmu atvieglojumu, bet neuztur tikšanos ar citiem, iesaistīšanos pasaulē, evaņģeli-

ģelizācijas degsmi. Tā daudzos evaņģelizācijas darbiniekos, kaut arī tie lūdzas, var saskatīt individuālisma, identitātes krīzes un dedzības krišanās pazīmes. Tās ir trīs kaites, kas viena otru balsta un baro.

79. Masu mediju kultūra un dažas intelektuāļu aprindas reizēm izrāda klaju neuzticēšanos Baznīcas vēstij un zināmu vilšanos tajā. Tā rezultātā daudzos pastorālajos darbiniekos, kaut arī tie lūdzas, attīstās zināma veida mazvērtības komplekss, kas noved pie savas kristīgās identitātes un pārliecības relativizēšanas vai slēpšanas. Tā veidojas apburtais loks, jo tie nav apmierināti ar to, kas viņi ir un ko dara, neidentificē sevi ar evaņģelizācijas misiju, bet tas vājina viņu atdevi. Beidzas ar to, ka viņu misijas prieks nosmok zināma veida apsēstībā būt kā visiem citiem un iegūt to, kas ir citiem. Tādā kārtā evaņģelizācijas uzdevumi kļūst it kā uzspiesti, un tiem tiek veltīts maz pūliņu un ļoti ierobežots laiks.

80. Pastorālajos darbiniekos, neatkarīgi no viņu garīgā stila un domāšanas veida, attīstās zināms relatīvisms, kas ir vēl bīstamāks par doktrināro relatīvismu. Tas ir saistīts ar visdziļākajām un patiesi no sirds nākošajām izvēlēm, kas nosaka pašu dzīvesveidu. Šis praktiskais relatīvisms nozīmē rīkoties tā, it kā Dievs neeksistētu, pieņemt lēmumus tā, it kā nabagi neeksistētu, sapņot tā, it kā citi neeksistētu, strādāt tā, it kā neeksistētu tādi, kas nav saņēmuši Vēsti. Uzmanības vērts ir fakts, ka pat cilvēki, kam šķietami ir nopietna doktrinārā un garīgā pārliecība, bieži iekrīt dzīvesveidā, kas liek pieķerties ekonomiskajai drošībai vai arī varai un cilvēciskajai slavai, ko cenšas nodrošināt visos iespējamos veidos tā vietā, lai misijā veltītu savu dzīvi citiem. Neļausim, ka mums tiek laupīts misionārais entuziasms!

Nē egoistiskam slinkumam

81. Laikā, kad mums visvairāk nepieciešams misionārais dinamisms, kas nestu pasaulei sāli un gaismu, daudzi laji baidās, ka viņus aicinās pildīt kādus apustuliskus uzdevumus, un cenšas izvairīties no jebkuras iesaistīšanās, kas varētu atņemt viņu brīvo laiku. Šodien, piemēram, ir kļuvis grūti atrast draudžu darbam sagatavotus katehētus, kas būtu ar mieru šo darbu veikt vairākus gadus. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar priesteriem, kas ir apsēsti ar rūpēm par savu personisko laiku. Bieži tas notiek tāpēc, ka cilvēki jūt nepārvaramu vajadzību sargāt savu personiskās autonomijas telpu, it kā evaņģelizācijas uzdevums būtu bīstama inde, nevis prieka pilna atsaukšanās Dieva mīlestībai, kas aicina mūs misijā un dara mūsu dzīves pilnīgas un auglīgas. Daži negrib pilnībā izdzīvot un izgaršot savu misiju un nonāk paralizējošā slinkumā.

82. Ne vienmēr problēma pastāv aktivitāšu pārmērībā, bet vispirms jau aktivitātēs, kas tiek izdzīvotas slikti, bez atbilstošas motivācijas, bez garīguma, kas pārņemtu šīs aktivitātes un darītu tās pievilcīgas. Tā rezultātā pienākumi nogurdina vairāk, nekā pienāktos, un reizēm pat dara slimu. Te nav runa par priecīgu, bet gan par saspringtu, nomācošu, neapmierinātu un, galu galā, nepieņemtu nogurumu. Šī pastorālā slinkuma iemesli var būt dažādi. Daži tajā iekrīt tāpēc, ka cenšas realizēt nereālus projektus, bet negrib samierināties ar to, ko varētu darīt, saglabājot mieru. Citi – tāpēc, ka nepieņem procesu smago gaitu un grib, lai viss nokrīt no debesīm. Citi – tāpēc, ka pārāk pieķeras savas godkārības uzturētiem projektiem vai sapņiem par panākumiem. Citi – tāpēc, ka ir pazaudējuši reālu kontaktu ar cilvēkiem un savu pastorālo darbu tik ļoti atrāvuši no konkrētiem cilvēkiem, ka organizācijai pievērš lielāku uzmanību, nekā iesaistītajiem cilvēkiem, viņus „ceļazīme” iedvesmo vairāk, nekā pats ceļš. Vēl citi iekrīt slinkumā tāpēc, ka neprot gaidīt un grib valdīt pār dzīves ritmu. Šīsdienas apsēstība ar tūlītējiem rezultātiem noved pie tā, ka pastorālajiem darbiniekiem nav viegli paciest izjūtas, ko rada iebildumi, šķietamas neveiksmes, kritika, krusts.

83. Tā veidojas vislielākās briesmas – „Baznīcas ikdienas dzīves pelēcīgais pragmatisms, kur šķietami viss notiek normāli, bet patiesībā ticība nodeldējas un deģenerējas aprobežo-tībā.” Attīstās kapa psiholoģija, kas pamazām vien pārvērš kristiešus par muzeja mūmijām. Vīlušies realitātē, Baznīcā un paši sevī, kristieši dzīvo pastāvīgā kārdinājumā pieķerties salkanam, bezcerīgam sērīgumam, kas pārņem sirdi kā „sātana visiecienītākais brīnumdzēriens”. Viņus, kas aicināti nest gaismu un dzīvību, galu galā savaldzina lietas, kas izraisa tikai tumsu un iekšēju nogurumu, kā arī novājina apustulisko dinamismu. Tāpēc es atļaujos uzstāt: neļausim, ka mums tiek laupīts evaņģelizēšanas prieks!

Nē neauglīgam pesimismam

84. Evaņģēlija prieks ir tas, ko mums nekas un neviens nevar atņemt (sal. Jņ 16, 22). Mūsu pasaules – un Baznīcas – kaites nedrīkst kalpot kā attaisnojums tam, ka samazinās mūsu atdeve un mūsu dedzība. Uzskatīsim tās par izaicinājumiem, kas palīdz mums augt. Turklāt ticības skatiens spēj atpazīt gaismu, ko Svētais Gars izstaro tumsībā, neaizmirstot, ka tur, „kur pārpilnībā grēks, vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom 5, 20). Mūsu ticība tiek aicināta apjaust vīnu, kurā var pārvērsties ūdens, un atklāt labību, kas aug nezāļu vidū. Piecdesmit gadus pēc Vatikāna II koncila mums sāp šī laika posts un esam tālu no naiva optimisma, tomēr lielāks reālisms nedrīkst nozīmēt ne mazāku uzticēšanos Garam, ne arī mazāku dāsnumu. Šajā ziņā varam vēlreiz ieklausīties svētīgā Jāņa XXIII vārdos tajā neaizmirstamajā 1962. gada 11. oktobra dienā: „Diemžēl mums nākas klausīties tādu cilvēku runās, kuri, kaut arī pilni reliģiskas dedzības, tomēr vērtē faktus bez pietiekamas objektivitātes un apdomīgas izspriešanas. Pašreizējā sabiedrības situācijā viņi nespēj saskatīt neko citu, kā tikai sabrukumu un nelaimes […]. Mums liekas, ka mūsu pienākums ir kategoriski nepiekrist šiem katastrofas praviešiem, kuri vienmēr sludina visļaunāko, it kā tuvotos pasaules gals. Mūsu dienās, kad cilvēce, šķiet, nonāk pie jaunas lietu kārtības, drīzāk ir jāpamana dievišķās apredzības noslēpumainie plāni, kas pakāpeniski īstenojas caur cilvēku darbiem, bieži izejot ārpus gaidītā, un kas Baznīcas labā gudri izmanto visu, arī cilvēciskās neveiksmes.”

85. Viens no visnopietnākajiem kārdinājumiem, kas noslāpē dedzību un drosmi, ir sakāves izjūta, kas pārvērš mūs neapmierinātos un vīlušos pesimistos ar skābiem ģīmjiem. Nevar uzsākt cīņu, ja nav pilnībā pārliecināts par uzvaru. Ja kāds uzsāk bez paļaušanās, jau iepriekš ir zaudējis pusi no kaujas un noracis savus talentus. Pat sāpīgi apzinoties savu trauslumu, mums nepadodoties jāiet uz priekšu un jāatceras tas, ko Kungs sacīja svētajam Pāvilam: „Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2 Kor 12, 9) Kristieša triumfs vienmēr ir krusts, bet tas ir krusts, kas vienlaicīgi ir arī uzvaras karogs, cīņas spara pilnā maigumā pacelts pret ļaunā uzbrukumiem. Šis ļaunais sakāvnieciskuma gars ir brālis kārdinājumam priekšlaicīgi atdalīt labību no nezālēm, kas ceļas no nepacietīgas un egocentriskas neuzticēšanās.

86. Ir acīmredzams, ka dažviet notiek garīga „pārtuksnešošanās”, kas ir rezultāts tādu sabiedrību rīcībai, kuras grib veidot sevi bez Dieva vai iznīcina savas kristīgās saknes. Tur „kristīgā pasaule kļūst neauglīga un nopli-

cinās kā pārlieku izmantota augsne, kas pārvēršas smiltīs”. Citās zemēs varmācīga pretdarbība kristietībai spiež kristiešus savā zemē, ko tie mīl, izdzīvot ticību gandrīz slepenībā. Tā ir otra, ļoti sāpīga tuksneša forma.

Arī personīgā ģimene vai darba vieta var būt izkaltusi zeme, kur tomēr vajag saglabāt un izstarot savu ticību. Tomēr „tieši, izejot no šīs tuksneša pieredzes, no šī tukšuma, mēs varam no jauna atklāt ticības prieku, ticības vitālo svarīgumu mums, vīriešiem un sievietēm. Tuksnesī atklājas patiesā vērtība tam, kas dzīvē ir būtiskais, tāpēc mūsdienu pasaulē neskaitāmas zīmes norāda – bieži netiešā vai negatīvā veidā – uz slāpēm pēc Dieva, uz dzīves galējo jēgu. Un tuksnesī visvairāk nepieciešami ticības cilvēki, kuri ar savu dzīvi rāda ceļu uz Apsolīto zemi un tādējādi uztur dzīvu cerību”.7 Katrā gadījumā šajā situācijā mēs esam aicināti kļūt par dzīvām krūzēm, lai dotu dzert citiem. Dažreiz krūze pārvēršas smagā krustā, bet tieši krustā piekalts Kungs atdeva mums sevi kā dzīvības ūdens avotu. Neļausim, ka mums tiek laupīta cerība!

No itāliešu valodas tulkoja Ē. Ikaunieks

Nr.21(501) 2014. gada 8. novembris