11. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. numurā.

66. Ģimene, tāpat kā visas kopienas un sociālās saites, pašlaik pārdzīvo dziļu kultūras krīzi. Ģimenes gadījumā šis saišu trauslums ir sevišķi nopietns, jo ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, vieta, kur mēs mācāmies sadzīvot atšķirībās un piederēt citiem, kur vecāki nodod savu ticību bērniem. Laulību sāk uzskatīt vienkārši par emocionālā apmierinājuma formu, kas var tikt dibināta jebkurā veidā un pārgrozīta pēc patikas. Tomēr laulības neaizstājamais ieguldījums sabiedrībā pārsniedz emociju un laulātā pāra pamatoto vajadzību līmeni. Kā to māca franču bīskapi, laulība nerodas „no mīlestības jūtām, kas ir pārejošas pēc savas būtības, bet gan no to saistību dziļuma, ko uzņemas laulātie, piekrītot iestāties šajā kopībā, kas pilnībā aptver visu viņu dzīvi”.

67. Postmodernais un globalizētais individuālisms veicina dzīves stilu, kas novājina saišu veidošanos un nostiprināšanos cilvēku starpā un deformē ģimenes saites. Pastorālajai darbībai vēl skaidrāk jāparāda, ka attiecības ar mūsu Tēvu prasa un iedvesmo kopību, kas dziedina, attīsta un nostiprina starppersonu saites. Laikā, kad pasaulē, sevišķi jau dažās zemēs, atkal parādās dažādas karu un konfliktu formas, mēs, kristieši, stingri uzstājam uz nepieciešamību atzīt otru cilvēku, dziedēt ievainojumus, būvēt tiltus, nostiprināt attiecības un palīdzēt „nest citam cita nastas” (sal. Gal 6:2). No otras puses, šodien dzimst daudzas dažādas apvienības tiesību aizstāvībai un cēlu mērķu sasniegšanai. Tā atklājas daudzu cilvēku slāpes piedalīties un pašiem veidot sociālo un kultūras progresu.

Ticības inkulturācijas izaicinājumi                                                                                                                                     

68. Dažu – sevišķi rietumu – tautu kristīgā būtība ir dzīva realitāte. Tur, sevišķi jau vistrūcīgāko starpā, ir atrodamas morālās rezerves, kas glabā patiesa kristīgā humānisma vērtības. Skatoties uz īstenību ticības acīm, mēs nevaram neatzīt to, ko sēj Svētais Gars. Domāt, ka tur, kur liela iedzīvotāju daļa ir saņēmusi Kristību un dažādos veidos pauž savu ticību un brālīgo solidaritāti, tomēr nav atrodamas patiesas kristīgās vērtības, nozīmētu neuzticēties Svētā Gara brīvajai un dāsnajai darbībai. Tur mums jāpamana kas vairāk, nekā tikai „Vārda sēkla”, jo tā ir patiesa katoliska ticība ar saviem īpašiem izpausmes veidiem un īpašām piederības formām Baznīcai. Nav pareizi ignorēt to izšķirošo nozīmi, kas piemīt ticības iezīmētai kultūrai, jo šādai evaņģelizētai kultūrai, neskatoties uz visiem tās ierobežojumiem, ir daudz vairāk iespēju, nekā savstarpēji nesaistītu ticīgo kopumam, kam jāatvaira pašreizējā sekulārisma uzbrukumi. Evaņģelizēta tautas kultūra satur ticības un solidaritātes vērtības, kas var izraisīt taisnīgākas un ticīgākas sabiedrības attīstību, tai piemīt īpaša gudrība, ko jāprot uzlūkot un pamanīt ar pateicības pilnu skatienu.

69. Ir kategoriski nepieciešams evaņģelizēt kultūras, lai inkulturētu Evaņģēliju. Katoliskās tradīcijas zemēs tas nozīmēs vienkārši atbalstīt, kopt un nostiprināt jau esošās bagātības, bet citu reliģisko tradīciju zemēs un dziļi sekularizētās zemēs – veicināt jaunos kultūras evaņģelizēšanas procesus, kaut arī tas prasa ilglaicīgus projektus. Tomēr mēs nevaram ignorēt to, ka tiekam nemitīgi aicināti uz izaugsmi. Katrai kultūrai un katrai sociālajai grupai nepieciešama attīrīšanās un nobriešana. Katolisko tautu kultūru gadījumā mēs varam pamanīt dažus trūkumus, kuri vēl jādziedina caur Evaņģēliju: pārmērīga vīriešu dominance (mačisms), alkoholisms, vardarbība ģimenē, nepietiekama piedalīšanās Euharistijā, fatālisma vai māņticības iedvesti ticējumi, kas noved pie buršanās utt. Tomēr tieši tautas dievbijība ir labākais izejas punkts, lai dziedētu šos trūkumus un atbrīvotos no tiem.

70. Tāpat ir tiesa, ka brīžiem vairāk tiek uzsvērta nevis kristīgā reliģiozitāte, bet gan zināmu grupu tradīciju ārējās formas vai hipotētiskas privātās atklāsmes, kas tiek absolutizētas. Ir tāda zināma kristietības forma, ko veido ceremonijas, kam raksturīga individuāla un sentimentāla pieeja ticības dzīvei, bet kas īstenībā neatbilst autentiskai „tautas reliģiozitātei”. Daži veicina šīs izpausmes, nerūpējoties par ticīgo sociālo izaugsmi un formāciju, bet dažos gadījumos tas pat tiek darīts, lai gūtu materiālu labumu vai varu pār citiem. Nevaram arī ignorēt to, ka pēdējās desmitgadēs katoliskajā tautā ir izveidojies zināms pārrāvums kristīgās ticības nodošanā nākošajai paaudzei. Nav noliedzams, ka daudzi jūtas vīlušies un pārstāj identificēt sevi ar katolisko tradīciju, ka aizvien vairāk vecāku vairs nekristī savus bērnus un nemāca tiem lūgties, ka notiek zināma pāriešana uz citām ticības kopienām. Lūk, daži šī pavērsiena cēloņi: dialoga iespēju trūkums ģimenē, masu saziņas līdzekļu ietekme, relatīvistisks subjektīvisms, nevaldāms patērnieciskums, kas stimulē tirgu, nepietiekama vistrūcīgāko pastorālā aprūpe, sirsnīgas uzņemšanas neesamība mūsu institūcijās un mūsu grūtības atjaunot mistisko piederību ticībai mūsdienu plurālistiskajā reliģiskajā situācijā.

 No itāliešu valodas tulkoja Ē. Ikaunieks

Nr.14(494) 2014. gada 26. jūlijs