10. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. Numurā.

Daži kultūras izaicinājumi

61. Mēs evaņģelizējam arī tad, kad cenšamies stāties pretī dažādiem iespējamiem izaicinājumiem.1 Brīžiem tie izpaužas reālos uzbrukumos reliģijas brīvībai vai jaunās kristiešu vajāšanas situācijās, kuras dažās zemēs ir sasniegušas satraucošu naida un vardarbības līmeni. Daudzviet drīzāk ir runa par plaši izplatītu vienaldzību un relatīvismu, ko izsaukusi vilšanās un ideoloģiju krīze, kas izpaužas kā sāpīga reakcija uz visu, kas atgādina totalitārismu. Tas kaitē ne tikai Baznīcai, bet arī sabiedriskai dzīvei vispār. Mums jāatzīst, ka kultūrā, kur katrs pretendē uz savu personisko subjektīvo patiesību, grūti cerēt, ka pilsoņi gribēs vienoties kādā kopīgā projektā, kas iziet ārpus viņu personīgajām interesēm un vēlmēm.

  1. Dominējošā kultūrā priekšroka tiek dota ārējam, tūlītējam, redzamam, ātram, paviršam, provizoriskam. Reālais piekāpjas šķietamā priekšā. Daudzās zemēs, izplatoties tendencēm, kas pieder citām, ekonomiski attīstītām, bet ētiski novājinātām kultūrām, globalizācija ir izraisījusi kultūras sakņu paātrinātu noārdīšanos. To ir atzīmējuši dažādu kontinentu bīskapi vairākās Sinodēs. Tā, piemēram, afrikāņu bīskapi, atsaucoties uz encikliku Sollicitudo rei socialis, jau pirms gadiem norādīja, ka daudzi grib pārvērst Āfrikas zemes vienkārši par „skrūvītēm mehānismā, par zobratiņiem milzu mašīnā. Tas bieži attiecas arī uz sociālās masu saziņas līdzekļiem, kas, vadīti galvenokārt no centriem pasaules Ziemeļos, ne vienmēr pietiekami ievēro šīm zemēm raksturīgās prioritātes un problēmas un neciena to kultūras seju”.2 Līdzīgā kārtā Āzijas bīskapi uzsvēra „ietekmes, kas Āzijas kultūrām tiek uzspiestas no ārpuses. Parādās jaunas uzvedības formas – tāpēc, ka tās tiek pārmērīgi demonstrētas saziņas līdzekļos [...]. Tā rezultātā mediju un izklaides industrijas negatīvie aspekti apdraud tradicionālās vērtības”.3

  1. Daudzu tautu katoliskā ticība šodien sastopas ar izaicinājumiem, ko rada jaunu reliģisku kustību izplatīšanās, dažas no kurām nosliecas uz fundamentālismu, bet citas šķiet piedāvā garīgumu bez Dieva. To nosaka, no vienas puses, cilvēciska reakcija uz sabiedrību, kas orientēta uz materiālismu, patēriņu un individuālismu, bet no otras puses, arī nomalēs un nabadzīgos apvidos dzīvojošu vājuma izmantošana, jo šie cilvēki cenšas izdzīvot smagu ciešanu apstākļos un savās nelaimēs meklē tūlītējus risinājumus. Šīs reliģiskās kustības, kam raksturīgi smalki iespiešanās paņēmieni, valdošā individuālisma ietvaros cenšas aizpildīt sekulārā racionālisma atstāto tukšumu. Bez tam mums jāatzīst, ka pie tā, ka daļa no mūsu cilvēkiem, kas savulaik kristīti, vairs neizjūt savu piederību Baznīcai, ir vainojams arī neviesmīlīgais klimats dažās mūsu Baznīcas struktūrās, draudzēs un kopienās, birokrātiska attieksme, atbildot uz mūsu cilvēku dzīves problēmām, gan vienkāršām, gan sarežģītām. Daudzviet administratīvais aspekts dominē pār pastorālo, tāpat kā koncentrēšanās uz sakramentu dalīšanu bez citām evaņģelizācijas formām.

  1. Sekularizācijas process tiecas reducēt ticību un Baznīcu uz katra cilvēka privāto un iekšējo sfēru. Turklāt, noliedzot jebkuru transcendenci, tas ir izsaucis pieaugošu ētisko deformāciju, personiskā un kolektīvā grēka sajūtas pavājināšanos, kā arī pakāpenisku relatīvisma pieaugumu, kas noved pie vispārējas dezorientācijas, sevišķi jau pusaudžu un jaunības gados, kad izmaiņas var sevišķi ievainot. Kā to pamatoti atzīmē Amerikas Savienoto valstu bīskapi, laikā, kad Baznīca uzstāj, ka pastāv objektīvas morālās normas, kas attiecas uz visiem, „ir cilvēki, kas šo mācību raksturo kā netaisnīgu, t.i., kā tādu, kas ir pretrunā ar cilvēka pamattiesībām. Šādi spriedumi parasti izriet no morālā relatīvisma, kas apvienots (ne bez zināmas nekonsekvences) ar ticību absolūtām indivīdu tiesībām. No šī redzes viedokļa tiek uzskatīts, ka Baznīca veicina sevišķus aizspriedumus un iejaucas individuālajā brīvībā”.4 Mēs dzīvojam informācijas sabiedrībā, kas mūs nekritiski pārsātina ar haotiskiem datiem, kas tiek pasniegti tā, it kā tie visi būtu vienlīdz nozīmīgi, un tā brīdī, kad izvirzās jautājumi par morāli, mēs jau esam novesti briesmīgā virspusējībā. Tāpēc ir nepieciešama izglītība, kas iemācītu domāt kritiski un piedāvātu ceļu uz briedumu morālajās vērtībās.

  1. Par spīti sekulārisma vilnim, kas pārpludina sabiedrību, daudzās zemēs – pat tur, kur kristieši ir minoritāte – sabiedriskā doma uzskata katoļu Baznīcu par uzticību pelnošu institūciju, uz kuru var paļauties tajā, kas attiecas uz solidaritāti un rūpēm par vistrūcīgākajiem. Baznīca daudzreiz ir kalpojusi kā starpniece, lai palīdzētu risināt miera, saskaņas, vides, dzīvības aizsardzības, cilvēka un pilsoņu tiesību u.c. problēmas. Un cik liels ir katoļu skolu un universitāšu ieguldījums visā pasaulē! Ļoti labi, ka ir tā. Tomēr mums ir grūti pierādīt, ka arī tad, kad izvirzām citus jautājumus, kuri izsauc mazāku sabiedrības atsaucību, mēs darām to uzticībā tai pašai pārliecībai par cilvēka cieņu un kopējo labumu.

  1. Ģimene, tāpat kā visas kopienas un sociālās saites, pašlaik pārdzīvo dziļu kultūras krīzi. Ģimenes gadījumā šis saišu trauslums ir sevišķi nopietns, jo ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, vieta, kur mēs mācāmies sadzīvot atšķirībās un piederēt citiem, kur vecāki nodod savu ticību bērniem. Laulību sāk uzskatīt vienkārši par emocionālā apmierinājuma formu, kas var tikt dibināta jebkurā veidā un pārgrozīta pēc patikas. Tomēr laulības neaizstājamais ieguldījums sabiedrībā pārsniedz emociju un laulātā pāra pamatoto vajadzību līmeni. Kā to māca franču bīskapi, laulība nerodas „no mīlestības jūtām, kas ir pārejošas pēc savas būtības, bet gan no to saistību dziļuma, ko uzņemas laulātie, piekrītot iestāties šajā kopībā, kas pilnībā aptver visu viņu dzīvi”.5

  1. Postmodernais un globalizētais individuālisms veicina dzīves stilu, kas novājina saišu veidošanos un nostiprināšanos cilvēku starpā un deformē ģimenes saites. Pastorālajai darbībai vēl skaidrāk jāparāda, ka attiecības ar mūsu Tēvu prasa un iedvesmo kopību, kas dziedina, attīsta un nostiprina starppersonu saites. Laikā, kad pasaulē, un sevišķi jau dažās zemēs, atkal parādās dažādas karu un konfliktu formas, mēs, kristieši, stingri pastāvam uz nepieciešamību atzīt otru cilvēku, dziedēt ievainojumus, būvēt tiltus, nostiprināt attiecības un palīdzēt „nest citam cita nastas” (sal. Gal 6:2). No otras puses, šodien dzimst daudzas dažādas apvienības tiesību aizstāvībai un cēlu mērķu sasniegšanai. Tā atklājas daudzu cilvēku slāpes piedalīties un pašiem veidot sociālo un kultūras progresu.

No itāliešu valodas tulkoja Ēvalds Ikaunieks

1 Sal. Propositio 13.

2 Jānis Pāvils II. Apust. pamud. Ecclesia in Africa (1995. gada 14. septembris), 52. AAS 88(1996), 32-33; Tas pats, encikl. Sollicitudo rei socialis (1987. gada 30. decembris), 22. AAS 80(1988), 539.

3 Jānis Pāvils II. Apust. pamud. Ecclesia in Asia (1999. gada 6. novembris), 7. AAS 92(2000), 458

4 Savienoto valstu katoļu Bīskapu konference, Kalpošana personām ar homoseksuālām nosliecēm: Pastorālās aprūpes vadlīnijas (2006), 17.

5 Francijas Bīskapu konference, Padome Ģimene un sabiedrība, Vai paplašināt laulību uz viena dzimuma personām? Atklājam debates! (2012. gada 28. septembris). 

Nr.13 (493) 2014. gada 12. jūlijs