9. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. numurā.

50. Pirms runāt par dažiem fundamentāliem jautājumiem, kas saistīti ar evaņģelizāciju, der īsi atcerēties, kādā kontekstā mums nākas dzīvot un darboties. Šodien mēdz runāt par „diagnožu pārmērību”, kam ne vienmēr seko skaidri un reāli pielietojami priekšlikumi. No otras puses, mums nepalīdzētu arī tīri socioloģisks skatījums, kas pretendētu, izmantojot savas it kā neitrālās un sterilās metodes, aptvert visu realitāti. Tas, ko gatavojos šeit piedāvāt, drīzāk pieder evaņģēliskās izšķiršanas virzienam. Tas ir misionāra mācekļa skatījums, ko „baro Svētā Gara gaisma un spēks”.[1]

51. Nav pāvesta uzdevums piedāvāt mūsdienu realitātes detalizētu un pilnīgu analīzi, bet es iedrošinu visas kopienas uzturēt „vienmēr modru savu spēju pētīt laika zīmes”.[2] Tā ir nopietna atbildība, jo dažas tagadnes problēmas, ja tās netiks labi atrisinātas, var izsaukt dehumanizācijas procesus, kurus pēc tam būtu grūti apturēt. Mums vajag skaidri atšķirt to, kas varētu būt Valstības auglis, no tā, kas darbojas pretēji Dieva plānam. Tas nozīmē ne tikai atšķirt un tulkot labā un ļaunā gara impulsus, bet arī – un tas ir izšķiroši – izvēlēties labā un noraidīt ļaunā gara impulsus. Pieņemu kā pašsaprotamas tās analīzes, ko piedāvā citi universālā maģistērija dokumenti, kā arī analīzes, ko ir veikušas reģionālās un nacionālās bīskapijas. Šajā pamudinājumā gribu tikai no pastorālā skatu punkta īsumā aplūkot dažus realitātes aspektus, kas var apturēt vai vājināt Baznīcas misionārās atjaunotnes dinamismu, jo tie vai nu apdraud Dieva tautas dzīvi un cieņu, vai arī iespaido tos, kas tiešā veidā piedalās Baznīcas institūcijās un evaņģelizācijas uzdevumu veikšanā.

I DAŽI MŪSDIENU PASAULES IZAICINĀJUMI

52. Šobrīd cilvēce piedzīvo vēsturisku pagriezienu, kā to varam redzēt no sasniegumiem dažādās jomās. Slavējami ir sasniegumi, kas veicina cilvēku labklājību, piemēram, veselības, izglītības un sakaru jomās. Tomēr nevaram aizmirst, ka mūsdienās vairums vīriešu un sieviešu dienu no dienas dzīvo nedrošībā, kam ir postošas sekas. Izplatās dažādas patoloģijas. Bailes un izmisums pārņem daudzu cilvēku sirdis, tai skaitā arī t.s. bagātās zemēs. Bieži izdziest dzīvesprieks, pieaug savstarpējas cieņas trūkums un vardarbība, nevienlīdzība kļūst aizvien redzamāka. Jācīnās, lai izdzīvotu, un bieži, lai dzīvotu bez pienācīgas cieņas. Šo laikmetu maiņu rada milzīgie kvalitatīvie, kvantitatīvie, paātrinošie un uzkrājošie lēcieni zinātnes attīstībā un tehnoloģiskās inovācijās, to tūlītēja pielietošana dažādās dabas un dzīves jomās. Mēs dzīvojam zināšanu un informācijas ērā, kas noved pie jauna veida varas, kas daudzreiz ir anonīma.

 Nē izslēgšanas ekonomikai

53. Tāpat kā bauslis „Tev nebūs nokaut” noliek skaidras robežas, lai nodrošinātu cilvēka dzīvības vērtību, mums šodien jāpasaka „nē izslēgšanas un nevienlīdzības ekonomikai”. Šī ekonomika nokauj. Nedrīkst būt tā, ka netiek ziņots par sirmgalvi bezpajumtnieku, kas nomirst no sala, bet ziņo par divu punktu kritumu biržas akcijām. Tā ir izslēgšana. Nedrīkst ilgāk paciest, ka tiek izmesta pārtika, ja ir cilvēki, kas cieš no bada. Tā ir nevienlīdzība. Šodien visu nosaka konkurence un spēks: stiprākais apēd vājāko. Šādas situācijas rezultātā plašas iedzīvotāju masas jūtas izslēgtas un atstumtas: bez darba, bez perspektīvām, bez izejas. Cilvēciska būtne pati par sevi tiek uzskatīta par patēriņa preci, kuru var izmantot un pēc tam izmest. Esam sākuši veidot „padzīšanas” kultūru, kura aizvien vairāk izplatās. Te vairs nav runa vienkārši par ekspluatāciju un apspiešanu, bet par kaut ko jaunu: ar izslēgšanu tiek pašā tās saknē ievainota piederība sabiedrībai, kurā dzīvo, un tad cilvēks vairs nav pat tās apakšā vai perifērijā, vai zaudējis ietekmi – viņš ir ārpus tās. Izslēgtie vairs nav „ekspluatētie”, bet atmestie, „liekie”.

54. Šajā kontekstā daži vēl joprojām aizstāv „izplatīšanās” teorijas, kas pieņem, ka jebkura brīvā tirgus stimulēta ekonomiskā izaugsme jau pati par sevi noved pie lielākas vienlīdzības un sociālās iekļautības pasaulē. Šis viedoklis, kurš gan nekad nav apstiprinājies ar faktiem, izsaka paviršu un naivu paļāvību uz to cilvēku labestību, kuru rokās ir ekonomiskā vara, un uz valdošās ekonomiskās sistēmas sakralizētajiem mehānismiem. Tikmēr izslēgtie turpina gaidīt. Lai varētu uzturēt šo citus izslēdzošo dzīves stilu un jūsmot par šo egoistisko ideālu, tiek attīstīta vienaldzības globalizācija. Gandrīz to neapzinoties, mēs kļūstam nespējīgi just līdzi citu vaimanām, vairs neraudam par citu ciešanām un nejūtam vajadzību palīdzēt tiem, it kā atbildība par to visu negultos uz mums. Labklājības kultūra mūs padara nejūtīgus, un mēs zaudējam mieru, ja tirgus piedāvā ko tādu, ko vēl neesam nopirkuši, bet tai pašā laikā mūs nekādi nesatrauc visas šīs iespēju trūkuma izkropļotās dzīves, ko uztveram tikai kā izrādi.

Nē naudas padarīšanai par elku

55. Viens no šīs situācijas cēloņiem ir mūsu attieksme pret naudu, jo mēs mierīgi pieļaujam, ka tā valda pār mums un mūsu sabiedrību. Pašreizējā finanšu krīze liek mums aizmirst, ka tās pirmcēlonis ir dziļā antropoloģiskā krīze: cilvēka personas kā vislielākās vērtības noliegums! Esam radījuši jaunus elkus. Senā zelta teļa pielūgšana (sal. Izc 32:1-35) ir atgriezusies jaunā un nežēlīgā veidolā – naudas fetišismā un tādas ekonomikas diktatūrā, kurai nav patiesi cilvēciskas sejas un mērķa. Pasaules krīze, kas ietekmē finanses un ekonomiku, demonstrē savu nestabilitāti un vispirms jau dziļu antropoloģiskas orientācijas iztrūkumu, kas reducē cilvēcisku būtni uz vienu pašu no tās vajadzībām: uz patēriņu.                                                                                     

56. Kamēr dažu ienākumi pieaug kāpinošā tempā, vairākuma ienākumi aizvien vairāk attālinās no šī laimīgā mazākuma labklājības līmeņa. Šo nelīdzsvarotību rada ideoloģijas, kas aizstāv absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tāpēc valstīm, kuru uzdevums ir rūpēties par kopīgo labumu, tiek liegtas kontroles tiesības. Tā tiek ieviesta jauna, neredzama, dažreiz virtuāla tirānija, kas vienpusēji un nežēlīgi uzspiež savus likumus un noteikumus. Bez tam parādi un to apkalpošana aizvien vairāk samazina valstu ekonomikas izdzīvošanas iespējas un iedzīvotāju reālo pirktspēju. Tam visam vēl pievienojas sazarota korupcija un egoistiska izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas ir sasniegušas pasaules mērogus. Varas un mantu kārei nav robežu. Šajā sistēmā, kas cenšas aprīt visu, lai tikai gūtu peļņu, jebkura trausla lieta, piemēram, apkārtējā vide, paliek neaizsargāta dievinātā tirgus interešu priekšā, kas pilnībā diktē savus noteikumus.

Nē naudai, kura valda tā vietā, lai kalpotu

57. Aiz šīs attieksmes slēpjas ētikas noraidīšana un Dieva noraidīšana. Uz ētiku parasti skatās ar zināmu zobgalīgu nicinājumu. Uzskata, ka tā traucē sasniegt mērķus, ir pārlieku cilvēciska, jo relativizē naudu un varu. To uztver kā draudu, jo tā nosoda manipulēšanu ar personu un personas degradāciju. Galu galā, ētika ved pie Dieva, kurš sagaida atbildīgu rīcību, kas iziet ārpus tirgus kategorijām. Tām, ja tās ir absolutizētas, Dievs ir nekontrolējams, nepakļāvīgs, pat bīstams, jo aicina cilvēcisko būtni uz pilnīgu sevis realizēšanu un brīvību no jebkura veida verdzības. Ētika – neideoloģizēta ētika – ļauj radīt līdzsvaru un humānāku sociālo kārtību. Ievērojot to, es aicinu finanšu ekspertus un valstu vadītājus pārdomāt kāda senatnes gudrā vārdus: „Nedalīties savos labumos ar nabagiem nozīmē apzagt viņus un atņemt viņiem dzīvību. Labumi, kas mums ir, nepieder mums, bet viņiem.”[3]

     58. Ētiku neignorējoša finanšu reforma prasa no politiskajiem vadītājiem enerģisku attieksmes maiņu. Es mudinu viņus pieņemt šo izaicinājumu ar apņēmību un nākotnes vīziju, protams, ņemot vērā katra konteksta specifiku. Naudas uzdevums ir kalpot, nevis valdīt! Pāvests mīl visus, gan bagātos, gan nabagos, bet viņa pienākums ir Kristus vārdā atgādināt, ka bagātajiem ir jāpalīdz nabagiem, jāciena un jāveicina viņu attīstība. Mudinu jūs uz pašaizliedzīgu solidaritāti, uz ekonomikas un finanšu pievēršanos ētikai cilvēku labā.

Nē nevienlīdzībai, kas rada vardarbību

48. Šodien bieži dzirdam saucienus pēc lielākas drošības. Tomēr vardarbību nevar izskaust, kamēr sabiedrībā un tautu starpā nav novērsta izslēgšana un nevienlīdzība. Nabagi un nabadzīgās tautas tiek vainotas vardarbībā, bet iespēju nevienlīdzība rada auglīgu augsni dažādām agresijas un kara formām, kas agrāk vai vēlāk izraisīs sprādzienu. Kad sabiedrība – vietējā, nacionālā vai vispasaules – kādu daļu no sevis atstāj novārtā, tad ne politiskās programmas, ne kārtības sargu vai uzraudzības resursi nespēs mūžīgi garantēt mieru. Tā notiek ne tikai tāpēc, ka nevienlīdzība provocē vardarbīgu reakciju no sistēmas izslēgto puses, bet arī tāpēc, ka sociālā un ekonomiskā sistēma ir pašā saknē netaisnīga. Tāpat kā labajam ir tendence izplatīties, arī mūsu pieļautais ļaunums – netaisnība – cenšas izvērst savu kaitīgo ietekmi un paklusām vien izskalot pamatus jebkurai politiskajai un sociālajai sistēmai, lai cik stabila tā arī neliktos. Katra rīcība atstāj savas sekas, un ļaunums, kas ieperinājies sabiedrības struktūrās, vienmēr nes sevī sabrukuma un nāves iespējamību. Netaisnīgajās sociālajās struktūrās stabili iespiedies ļaunums neļauj cerēt uz labāku nākotni. Esam tālu no tā sauktajām „vēstures beigām”, jo līdzsvarotas un mierīgas attīstības nosacījumi vēl nav adekvāti noformulēti un realizēti.

49. Šodienas ekonomiskie mehānismi veicina pārmērīgu patēriņu, bet izrādās, ka neapvaldīts patērnieciskums kombinācijā ar nevienlīdzību sociālajām struktūrām ir divkārši postošs. Tādā veidā sociālā nevienlīdzība agrāk vai vēlāk rada vardarbību, kuru nekāda bruņošanās sacensība nav novērsusi un nekad nenovērsīs. Tā kalpo tikai to maldināšanai, kuri prasa lielāku drošību, it kā jau šodien nebūtu skaidrs, ka ieroči un represijas nevis ved pie risinājumiem, bet rada jaunus un vēl ļaunākus konfliktus. Daži vienkārši apmierinās ar to, ka, izmantojot nepamatotus vispārinājumus, vaino pašus nabagus un trūcīgās valstis to nelaimēs un iedomājas, ka atrisinājums ir „izglītībā”, kas tos nomierinās un pārveidos pieradinātās un nekaitīgās būtnēs. Tas kļūst sevišķi kaitinoši, ja izslēgtie redz augam šo sociālo vēzi – korupciju, kas dziļi iesakņojusies daudzās valstīs – to valdībās, uzņēmējdarbībā un institūcijās – neatkarīgi no valdošo aprindu politiskās ideoloģijas.

No itāliešu valodas tulkoja Ēvalds Ikaunieks


[1]Jānis Pāvils II. Ap. pamud. Pastores dabo vobis (1992. gada 25. marts), 10. AAS 84(1992), 673.

[2]Pāvils VI. Enc. Ecclesiam suam (1964.gada 6.augusts), 19. AAS 56(1964), 632.

[3]Sv. Jānis Hrizostoms, De Lazaro Concio II, 6. PG 48, 992D

Nr.12 (492) 2014. gada 21. jūnijs