7. fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium (Evaņģēlija prieks). Sākums 480. numurā)

 34. Ja gribam visu uztvert misijas aspektā, tas jāattiecina arī uz veidu, kā savu vēsti nododam citiem. Mūsdienu pasaulē, kurai raksturīga nekavējoša komunikācija un nereti tendencioza mediju satura atlase, vairāk nekā jebkad iepriekš pastāv risks, ka mūsu pasludinātā vēsts tiks parādīta izkropļotā veidā un reducēta uz atsevišķiem otršķirīgiem aspektiem. No tā izriet, ka daži jautājumi, kas ir Baznīcas morālās mācības daļa, tiek izrauti no konteksta, kas piešķir tiem jēgu. Visnopietnākās problēmas rodas tad, kad mūsu pasludinātā vēsts tiek identificēta ar šiem otršķirīgajiem (kaut arī nenoliedzami svarīgajiem) aspektiem, kas vieni, paši par sevi neparāda īsto Jēzus Kristus vēsts būtību. Tad mums jābūt reālistiem, mēs nedrīkstam kā pašsaprotamu lietu pieņemt, ka mūsu sarunu biedri pilnībā pārzina to pamatu, uz kura balstās mūsu teiktais, vai ka viņi spēj sasaistīt mūsu runas ar Evaņģēlija būtisko kodolu, kas tām piešķir jēgu, skaistumu un pievilcību.

 35. Uz misiju orientēta pastorālā darbība nav apsēsta ar daudzo doktrīnu nesakarīgu izklāstīšanu, cenšoties tās uzspiest citiem ar varu. Ja pieņemam pastorālo mērķi un misionāro stilu, kas patiešām sasniegtu visus bez izņēmuma un izslēgšanas, tad pasludināšanai jākoncentrējas uz galveno, kas ir visskaistākais, vislielākais, vispievilcīgākais un vienlaicīgi arī visnepieciešamākais. Tā piedāvātais kļūst vienkāršāks, nezaudējot neko no sava dziļuma un patiesības, un tādējādi top vēl pārliecinošāks un spilgtāks.

 36. Visas atklātās patiesības nāk no viena un tā paša dievišķā avota un tiek pieņemtas tādā pašā ticībā, tomēr dažas no tām ir svarīgākas, jo tās tiešāk izsaka Evaņģēlija sirdi. Šajā pamatkodolā atmirdz skaistums, ko izstaro Dieva pestījošā mīlestība, kas atklājusies Jēzū Kristū, kurš nomira un augšāmcēlās. Tāpēc Vatikāna II koncils apgalvoja, ka „katoliskās doktrīnas patiesību vidū pastāv zināma kārtība vai hierarhija, jo dažāda ir to saistība ar kristīgās ticības pamatiem”.[1] Tas attiecas gan uz ticības dogmām, gan arī uz visu Baznīcas mācības kopumu, ieskaitot morāles mācību.

 37. Svētais Akvīnas Toms mācīja, ka arī Baznīcas morāles vēstī ir hierarhija – tikumos un darbos, kas no tiem izriet.[2] Vissvarīgākais šeit ir „ticība, kas darbojas mīlestībā” (Gal 5:6). Mīlestības darbi sava tuvākā labā ir Gara iekšējās žēlastības vispilnīgākā ārējā izpausme: „Jaunā likuma pamatu pamats ir Svētā Gara žēlastība, kas izpaužas ticībā, kas darbojas caur mīlestību.”[3] Tāpēc tiek apgalvots, ka attiecībā uz ārējo darbību žēlsirdība ir vislielākais no tikumiem: „Pati par sevi žēlsirdība ir vislielākais no tikumiem, jo tai piemīt īpašība parādīties arī citos tikumos un, vēl vairāk, kompensēt to iztrūkumu. Tas pierāda tās pārākumu, un tāpēc tiek uzskatīts, ka Dievam ir raksturīgi parādīt žēlsirdību, kurā visaugstākā mērā parādās Viņa visvarenība.”[4]

 38. Ir svarīgi, lai no Koncila mācības, kura atspoguļo senu Baznīcas pārliecību, tiktu izdarīti slēdzieni attiecībā uz pastorālo darbu. Vispirms jau jāsaka, ka Evaņģēlija pasludināšanā jāievēro īstās proporcijas. Tās parādās atsevišķu tēmu pieminēšanas biežumā un tajā, kas tiek akcentēts sprediķos. Piemēram, ja draudzes priesteris liturģiskā gada laikā par mērenību runā desmit reizes, bet par žēlsirdību vai taisnīgumu tikai pāris reizes, tad veidojas disproporcija, kuras dēļ ēnā paliek tieši tie tikumi, kuriem būtu visvairāk jāparādās sludināšanā un katehēzē. Tas pats notiek, ja par likumu runā vairāk, nekā par žēlastību, par Baznīcu vairāk, nekā par Jēzu Kristu, par pāvestu vairāk, nekā par Dieva Vārdu.

 39. Tāpat kā tikumu organiskā vienība neļauj nevienu no tiem izslēgt no kristīgā ideāla, arī nevienu patiesību nedrīkst noliegt. Nedrīkst izkropļot Evaņģēlija vēsts integritāti. Vēl vairāk, katru no patiesībām var labāk izprast, ja to apskata saistībā ar kristīgās vēsts harmonisko kopumu, un šajā kontekstā katrai patiesībai ir sava nozīme, tās viena otru izgaismo. Kad sludināšana ir uzticīga Evaņģēlijam, skaidri parādās dažu patiesību centrālā loma un kļūst skaidrs, ka kristīgā morāles sludināšana nav stoiskā ētika, tā ir kas vairāk par askēzi, nav tikai praktiskā filosofija vai grēku un kļūdu katalogs. Evaņģēlijs pirmām kārtām aicina atbildēt Dievam, kurš mūs mīl un ir mūs atpestījis, atpazīt Viņu citos cilvēkos un iziet ārpus sevis, lai meklētu labumu visiem. Šo aicinājumu nedrīkst aizēnot nekādos apstākļos! Visi tikumi kalpo šai mīlestības atbildei. Ja šis aicinājums neatmirdz spēkā un pievilcībā, Baznīcas morālā celtne riskē pārvērsties kāršu namiņā, un tās mums ir visļaunākās briesmas. Jo tad sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles. Tā vēsts riskēs pazaudēt savu svaigumu un „Evaņģēlija smaržu”.

 No itāliešu valodas tulkoja Ēvalds Ikaunieks



[1] Vatikāna II koncils. Dekr. par ekumenismu Unitatis redintegratio, 11.

[2] Sal. Sv. Akvīnas Toms. Summa Theologiae I-II, q. 66, art. 4-6.

[3] Sv. Akvīnas Toms. Summa Theologiae I-II, q. 108, art. 1.

[4] Sv. Akvīnas Toms. Summa Theologiae I-II, q. 30, art. 4. Sal. turpat, q. 30, art. 4, ad 1: “Mēs nepielūdzam Dievu ar ārējiem upuriem un dāvanām par labu Viņam, bet par labu sev un savam tuvākajam. Dievam nav vajadzīgi mūsu upuri, bet Viņš vēlas, lai tie tiktu pienesti kā mūsu uzticības pierādījums un dotu labumu tuvākajam. Tāpēc Dievam vislabāk patīk žēlsirdība, ar ko atvieglojam svešas ciešanas, jo tā vistiešāk kalpo tuvākā labumam.”

Nr.8(468) 2014. gada 17. aprīlis