Reiz kādā skaistā vasaras dienā mazā Katrīna sadomāja pastaigāties pa mežu. Viņa palūdza māmiņai atļauju un priecīgi aizcilpoja pa saulaino meža taciņu. Katrīna plūca brīnišķīgās meža puķes, draiskojās ar krāšņajiem tauriņiem un apbrīnoja baltos mākoņus debesīs. Diena pagāja tik ātri un jauki, un Katrīna nemaz nemanīja, ka saulīte jau pazudusi aiz priežu galotnēm. Un kur nu tagad ceļš uz mājām?

Katrīnai nebija ne mazākās jausmas, uz kuru pusi viņai jādodas. Pārvarējusi pirmo apmulsumu, Katrīna vērsās lūgšanā pie Dieva. Novēlējusi savu ceļu mīļā Dieva rokās un nomierinājusies, Katrīna turpināja iet pa lielāko redzamo taciņu – uz priekšu vien, uz priekšu vien.

Pēc kāda laika meitene iznāca meža klajumā. Klajuma vidū stāvēja maza, dīvaina mājiņa uz vistas kājiņas. Metās jau pavisam tumšs, tāpēc Katrīna nedomādama apgāja mājiņai apkārt, atrada durtiņas un pieklauvēja.

„Kas klauvē? Nāc iekšā!” atskanēja čarkstīga, nelaipna balss.

Katrīna iegāja mājiņā un ieraudzīja visbriesmīgāko raganu – izpūrušiem matiem, lielu, līku degunu, šķībiem, dzelteniem zobiem un gariem, melniem nagiem. Ragana smīkņāja un nočarkstēja:

„Ak tad vakariņas atnākušas! Patīkami, patīkami!”

Lasīt tālāk: Kas notika mājiņā uz vistas kājiņas

Pa meža taciņu steidzās maza skudriņa. Šodien viņa bija īpaši priecīga, jo bija pirmā siltā pavasara dieniņa. Skudriņa nesa kādu stiebriņu, bet viņai likās, ka varētu pacelt pat akmeni – tik daudz darbaprieka mazajai radībiņai bija šajā skaistajā dienā!

Pēkšņi pār taciņu pārskrēja melna ēna, un skudriņa apstājās! Tikai ne šis milzis! Tikai ne tagad! Ne šodien, šajā skaistākajā pavasara dienā!

Vairāk skudriņa neko nepaguva padomāt. Kāds milzīgs zābaks nesaudzīgi uzkāpa viņai tieši uz galvas. Un skudriņas vairs nebija.

Vai jūs, bērni, esat tikpat neuzmanīgi? Vai jums šķiet, ka visi maziņie, kas ir zem jūsu kājām, ir pavisam nevērtīgi?

Vai zināt, ka Dieva acīs mēs izskatāmies tikpat mazi un trausli kā skudriņas? Dievs ir liels, mēs esam maziņi, Dievs ir visspēcīgs, mēs esam vāji. Bet Dievs nekad, nekad, vai dzirdat, nekad nesamin nevienu no mums! Mēs katrs esam Viņam ļoti, ļoti svarīgi! Pat tas nejaukais puika, kas tevi skolā kaitina, pat tā slimā meitenīte bez rokām un kājām, kas nekustīgi guļ gultiņā un pati nespēj pat pagriezties, pat tas savādais večuks, netīrais, ar bārdu noaugušais, kas vakaros staigā ap atkritumu konteineriem.

Lasīt tālāk: Vai esi ar mieru kļūt par skudriņu?

Pilsētas nomalē stāvēja kāds vecs šķūnis. Neviens nezināja, kam tas īsti pieder. Laikam šķūņa saimnieki sen jau bija miruši vai varbūt pārvākušies dzīvot kaut kur tālu prom. Cilvēki nolēma, ka šķūnis izskatās ļoti neglīts, tāpēc tas jāizvāc un jānojauc. Kad viņi uzlauza durvis, atklājās, ka šķūnis ir pilns ar vecām, noputējušām grāmatām. Ko ar tām lai dara? Jāsadedzina!

Sakrāva vecās grāmatas milzīgā čupā un aizdedzināja. Sanāca pasakaini liels ugunskurs, un apkārtnes bērniem bija lielum lielie prieki.

Kad ugunskurs beidza degt, bērni pelnos atrada kādu grāmatu, kas nebija sadegusi. “Tie nu gan ir brīnumi!” bērni nodomāja, “Nedegoša grāmata!”

Bērni nolēma palaist pelnu apputējušo grāmatu jūrā kā kuģi, lai peld, līdz nogrims. Bet grāmata nenogrima. Tā peldēja ilgi, ilgi pa jūras viļņiem, līdz to izskaloja krastā. Tur samirkušo grāmatu pamanīja kāda veca sieviņa, paņēma rokās un centās bez brillēm salasīt nosaukumu: “B, B, Ī, BĪB, E, BĪBELE.” Viņa paraustīja plecus un iesvieda grāmatu atkritumu kaudzē.

Tur grāmata nogulēja ilgāku laiku. Vakarpusē gar atkritumu kaudzēm staigāja kāds nabags. Viņš meklēja kaut ko ēdamu, arī kādas noderīgas mantas. Nevilšus viņš pamanīja grāmatu. “Oho!” nabags iesaucās, “Grāmata! Būs man, ko pa vakariem palasīt!”

Lasīt tālāk: Neuzveicamā grāmata

Man mājās uz galda kristāla vāzē stāv brīnumroze. Jūs neticat? Atbrauciet un paskatieties! Tā ir dzeltena. Un joprojām ļoti skaista! Rozi man uzdāvināja kāds puisis. Ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, bet mana roze joprojām stāv.

Es katru dienu skatos uz šo neparasto ziedu un brīnos. Pieeju, noglāstu un atkal brīnos. Par ko? Par to, ka tā joprojām ir dzeltena, ka galviņa nav nokārta, ka lapiņas ir spilgti zaļas un dzīvas.

Šī roze man atgādina Jēzu. Kāpēc? Tūlīt pastāstīšu! Ziniet, īsu brīdi pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem tā sastinga. Zaļās lapiņas pa vienai vien sakalta un sāka birt, bet zieds kļuva čaukstošs un nedzīvs. Tomēr tas joprojām izskatījās tik skaists, jo zieda galviņa nebija nokārusies un krāsa nebija zudusi, ka es to uzreiz neizmetu, bet atstāju vēl vāzē.

Lieldienu rītā notika brīnums. Kad es devos pie rozes, lai to beidzot izmestu, pamanīju, ka no kātiņa spraucas ārā jaunas, zaļas lapiņas. Neticēju savām acīm! Roze taču jau bija sakaltusi! Tajā vairs nebija dzīvības! Tā bija mirusi!

Bet ko nozīmē šīs jaunās, spilgti zaļās lapiņas?

Lasīt tālāk: Patiess stāsts par brīnumrozi

Gadījās, ka reiz mazā Katrīna mājās bija viena pati. Un tieši tad iezvanījās telefons! Viņa pacēla klausuli un laipni teica: „Jā!”

„Labdien, kas tur klausās?” atskanēja parupja, bet patīkama sveša vīrieša balss.

„Šeit Katrīna, bet kas jūs esat?” nedaudz samulsusi atjautāja meitene.

„Šeit Ziemsvētku vecītis no Ziemeļpola!” atteica rupjā balss. „Es ļoti gribētu zināt, kas tas ir – Lieldienas! Vai tu man varētu to pateikt?”

„Lieldienas, Lieldienas…” nominstinājās Katrīna. „Es tā īsti nezinu, kas ir tās Lieldienas. Vai tu nepārzvanītu man, lūdzu, vakarā? Es pajautāšu māmiņai, kas tas ir!”

„Labi, meitenīt! Es piezvanīšu vakarā!” Un Ziemsvētku vecītis nolika klausuli.

Tiklīdz māmiņa atnāca mājās, Katrīna metās pie viņas ar jautājumu: „Māmiņ, māmiņ, pastāsti man, kas ir Lieldienas! Drīz Ziemsvētku vecītis zvanīs! Viņš grib zināt!”

Māmiņa izbrīnā pacēla uzacis, aši novilka virsdrēbes un rautin tika ierauta istabā. „Nu, nu, stāsti ātrāk!” mudināja Katrīna.

„Redzi, meitiņ, neticīgiem cilvēkiem Lieldienas ir tikai oliņas un zaķīši, bet kristieši Lieldienās atceras to priecīgo notikumu, kad Jēzus Kristus piecēlās no kapa. Jēzus ir uzvarējis nāvi! Tāpēc Lieldienas ir ļoti priecīgi svētki! Vai tu, meitiņ, gribēsi Lieldienās nākt man līdzi uz baznīcu?”

„Jā!” iesaucās Katrīna, bet vairāk neko nepaspēja pateikt, jo iezvanījās telefons. „Tas ir man, tas ir man – Ziemsvētku vecītis!” Un meitene pirmā metās pie telefona. Klausulē tiešām atskanēja vecīša balss:

Lasīt tālāk: Neparastais zvans