Ja atvērsi pravieša Daniēla grāmatas ceturto nodaļu, tad varēsi izlasīt neparastu stāstu par ķēniņa Nebūkadnecara pārsteidzošo sapni. Šis varenais babiloniešu ķēniņš, kurš bija sev pakļāvis daudzas tautas, to vidū arī Izraēli – Dieva izredzēto tautu, un ieguvis milzums daudz bagātību; kurš bija labi izglītots un kura galmā bija daudz zinātnieku, kādu nakti sapnī redzēja milzīgu koku, kas atradās pasaules vidū. Tas auga tik liels, ka ar saviem zariem aizsniedza debesis un bija redzams no visām pasaules malām. Kokam bija daudz augļu, kas deva barību gan putniem, kas mita tā zaros, gan dzīvniekiem, kas apmetās pie tā uz zemes. Tas bija varens, skaists un ļoti bagātīgs koks. Tad ķēniņš savā sapnī ieraudzīja kādu eņģeli, kas nonāca no debesīm un atnesa Dieva rīkojumu, ka šis skaistais koks ir jānocērt, bet tā celmu un saknes jāiekaļ važās. Eņģelis arī paskaidroja šī skarbā sprieduma nozīmi. Viņš teica, ka tam jānotiek tādēļ, lai cilvēki zinātu, ka tikai Dievam ir noteikšana un ka Viņš ir pārāks par katru valdnieku, ka Viņš vislielākajam karalim var atņemt varu un atdot to visnenozīmīgākajiem no cilvēkiem. Ķēniņa Nebūkadnecara gudrie galminieki nemācēja paskaidrot, ko nozīmē tāds sapnis. Tādēļ viņš aicināja Dieva pravieti Daniēlu, kurš ar saviem tautiešiem atradās šī valdnieka gūstā, un lūdza paskaidrot redzējumu. Pravietis teica: tas koks, ko tu redzēji, esi tu pats, ķēniņ. Daniēls atklāja, ka arī pāri tik lielam valdniekam stāv Dievs.

Lasīt tālāk: Dievs zina, kā pusmirušam kokam dot iespēju no jauna sazaļot

Vai esi dzirdējis par paradīzi? Kā to iztēlojies? Varbūt kā milzīgu spēļu laukumu ar interesantu aprīkojumu; vai kā saldumu kaudzes savā istabā; vai varbūt kā visjaudīgāko datoru ar vēl neiepazītām spēļu programmām, kas pilnībā nodots tavā ziņā? Taču iespējams to iedomājies kā svētdienas dienu, kuru pavadi kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām vai vēl arī tantēm un onkuļiem, brālēniem, māsīcām, varbūt kaimiņiem.Visi cilvēki visos laikos ir iztēlojušies paradīzi – vietu un laiku, kur justos laimīgi. Taču katrs to iedomājas citādāk. Visbiežāk redz to kā vietu, kur nav trūkuma, kur pārmērā ir tās lietas, kas mums sagādā prieku vai labsajūtu un ikdienā parasti pietrūkst. Viegli mums ir arī iedomāties, ka, ja paradīze patiešām būtu tikai tas, ko mēs spējam iztēloties, tad diez vai mēs patiesi spētu tur justies laimīgi. Jo lai cik kādam garšo saldējums, tomēr nevar to ēst visu laiku. Iespējams esi pamanījis, ka dažādi veikali, kafejnīcas un viesnīcas arī tiek sauktas par paradīzēm. Tā mums ir paklāju paradīze un parūku paradīze, biļešu un makšķernieku paradīze, pat zobu paradīze, kā arī vēl daudzas citas. Taču ar Svēto Rakstu starpniecību pats Dievs pamāca mūs, kas ir patiesa paradīze (Rad 2,4b-24).

Lasīt tālāk: Laimīga vieta? Dārzs!

Vai pasaulē ir bērni, kas nezina paslēpes? Tā taču ir tik lieliska sajūta atrast labu vietiņu, kur nevienam mūžam neienāk prātā ieskatīties, un tad pēkšņi smejoties izlekt no tās laukā, vai ne? Un cik nepatīkami ir, kad neizdodas izdomāt pienācīgu slēptuvi. Tu izmisīgi skraidi, domā, nu kur, nu kur… Te nāk prātā vēl kāda cita doma. Kādēļ mums vairāk patīk būt to vidū, kas slēpjas, nevis būt par meklētāju? Domāju, tādēļ, ka tas, kurš slēpjas, dara to sevis dēļ, bet tas, kurš meklē, to dara citu dēļ, to, kas paslēpušies. Citiem vārdiem sakot, viņš kalpo pārējiem, bet tas vienmēr ir grūtāk. Gadās, ka meklētājam apnīk meklēt un viņš aizskrien spēlēt kaut ko citu. Viņš vairs nemeklē tos, kas paslēpušies. It īpaši tajos gadījumos, kad esam izdomājuši patiešām labu slēptuvi, kuru ir ļoti grūti atklāt. Tad nu sēžu tur, bet mani vairs neviens nemeklē. Bēdīga sajūta.

Lasīt tālāk: Paslēpes

Par ikonu saucam svētbildi jeb svētu attēlu. Šis nosaukums ir cēlies no grieķu valodas vārda eikon, kas nozīmē attēls. Sākotnēji kristieši par ikonām dēvēja katru Jēzus Kristus, Marijas vai svēto atveidojumu jebkurā tehnikā un materiālā, bet vēlāk sāka attiecināt tikai uz svētbildēm un turklāt zīmētām saskaņā ar noteiktiem likumiem, kurus sauc par kanonu. Tādēļ varam runāt par ikonas plašāku un šaurāku izpratni. Baznīcā gadsimtu gaitā radās daudz strīdu par to, kas ir un kas nav ikona, kā arī par to, vai vispār kristieši drīkst veidot tādus attēlus. Šādas šaubas izraisīja pārdomas par pirmo Dieva doto bausli, kur teikts: „Tev nebūs darināt sev nekādus tēlus…” (Izc 20,4). Daži kristieši šo bausli saprata burtiski, ka nedrīkst attēlot nedz Dievu, nedz cilvēkus, nedz dzīvniekus, savukārt daži uzskatīja, ka tikai Dievu nedrīkst atveidot. Šāda pārliecība saistījās ar ebreju izpratni par to, kā šis bauslis ir jāpilda.

Lasīt tālāk: Neparastā ikona

Nav tāda cilvēka, kurš negribētu būt laimīgs, vienalga vai viņš ir mazs, vai liels. Taču kad cilvēks ir laimīgs? Tad, kad kāds viņam apliecina savu mīlestību! Kad saka: „Es mīlu Tevi! Tu esi man dārgs, Tu esi man svarīgs!” Vai tu zini, cik ļoti Dievs tevi mīl, cik tu Viņam esi dārgs? Ar pravieša Zaharija muti Viņš saka: „Kas tev dara pāri, tas uzvedas tā, it kā Man bakstītu acī, jo tu esi mans acuraugs.” (Zah 2,12) Dievs mūs ir radījis mīlestības dēļ un šo savu mīlestību Viņš mums nepārtraukti atklāj, pirmkārt, dāvājot dzīvību un pasauli, kurā dzīvojam, tad vadot katru no mums pa mūsu dzīves ceļiem. Varbūt teiksi: „Iespējams, ka Dievs mīl cilvēkus vispārīgi, viņu ir ļoti daudz, bet mani nepamana, esmu mazs un nesvarīgs, droši vien mani nemaz neredz.” Tā nav taisnība! Varbūt esi ievērojis, ka Svētajos Rakstos gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā bieži parādās gari saraksti ar cilvēku vārdiem (paskaties, piemēram, Rad 5 un Mt 1,1-17). Tos saucam par radurakstiem, ebreju valodā ‘toledot’. Kad tie tiek lasīti, mēs parasti garlaikojamies, nereti domādami, kas tas par tekstu, te taču nekas nenotiek, kam vajadzīgi tie vārdi, labāk tos izlaist, tiksim ātrāk uz priekšu. Taču tā domājam mēs un nevis Dievs. Viņam šie vārdi ir ļoti dārgi, jo aiz katra no tiem stāv kāds konkrēts cilvēks, viņa dzīve, bez kuras vēsture, kādu Dievs īsteno ar cilvēci, nevarētu būt tāda, kāda tā ir, bet ja būtu cita vēsture, tad nebūtu ne tevis, ne manis un nebūtu arī Jēzus. Tomēr visas pasaules radurakstā, kas sākas ar pirmajiem cilvēkiem, ierakstīts ir gan mans, gan tavs vārds, jo nav neviena nesvarīga cilvēka. Pat vismazākais bērniņš, kurš ir nodzīvojis visīsāko mūžu, vai vislielākais ļaundaris ir svarīgi un Dievs mīl katru no tiem atsevišķi, ar īpašu mīlestību, kas ir paredzēta tikai šim cilvēkam. Arī tevi Dievs mīl ar šo īpašo tikai tev domāto mīlestību. Tādēļ katra cilvēka dzīve ir atšķirīga un neatkārtojama.

Lasīt tālāk: Dievs mums ir devis divas ausis un vienu muti