- Mammīt, vai drīkstu paņemt jēriņu figūriņas, kas stāv tavā sekcijā? – no otras istabas sauca Ance. Nesaņēmusi tūlītēju atbildi, meitene iedrāzās pie mammas virtuvē un nepacietīgi atkārtoja:

- Vai tu nedzirdi, ko es tev prasu? Man vajag tavus jēriņus!

- Bet tie nav domāti, lai spēlētos. Tie ir plīstoši! Tikai piesitīsi nedaudz pie zemes, un kājiņas būs nost, - māmiņa izteica savas domas.

- Bet man ļoti, ļoti vajag! – Ance sāka nervozēt: - Es gribu uztaisīt Jēzus silīti. Lelli jau autiņos ietinu. Tagad man vajag jēriņus!

- Nu, labi, tikai ļoti uzmanīgi, Ancīt! – māmiņa atļāva.

Ance atvēra sekcijas stikla durvis, piegrāba pilnas rokas ar maziem, baltiem ģipša jēriņiem un aizrautīgi turpināja rotaļu.

Lasīt tālāk: Gaidot Ziemassvētkus

Reiz kādā izstādē es redzēju ļoti savādu darbu – zelta rāmī uz zelta fona stiepās viens vienīgs garš, sirms mats. Tā nosaukums bija “Mīlestība”. Es īsti nevarēju saprast šo mākslas darbu, tāpēc pajautāju zāles dežurantei, vai viņa nevarētu man kaut ko par to pastāstīt. Dežurantes stāsts mani ļoti dziļi uzrunāja, tāpēc vēlos to pastāstīt arī jums!

Šā mākslas darba autore esot ļoti aizņemts cilvēks. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa allaž esot stāvējusi ar otu rokā un gleznojusi, un gleznojusi. Viņai neesot bijis laika pat kārtīgi paēst, kur nu vēl aprunāties ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Gleznas tapa viena pēc otras, bet arī draugi pazuda viens pēc otra. Māksliniecei ne priekš viena nebija laika. Pat savai sirmajai mātei viņa zvanīja aizvien retāk un retāk. Līdz vairs nezvanīja nemaz.

Lasīt tālāk: Sirmais mats

Mīļie bērni! Jūs jau zināt, ka skolā ir gan prieki, gan grūtības. Izlasiet stāstiņu par mazo Elīzu. Viņa vēl negāja skolā, bet jau sastapās ar grūtībām. Jūs uzzināsiet, kā viņa tika ar tām galā un kā jutās pēc tam.

“Lūdzu, mammīt, iedosi man kamolīti?” lūdzās mazā Elīza. “Es gribu pamētāt!”

“Bet kamolītis iztīsies! Un kas tad to satīs?” jautāja māmiņa.

“Es pati satīšu, tiešām satīšu!” Elīza centās pārliecināt.

“Nu labi, meitiņ, ņem tad to lielo, sarkano kamolu, mētā vien!” atļāva māmiņa.

Nu tik sākās lieli prieki – mētāšana, ripināšana, vilkšana aiz astes! Kamols ripoja pa visām istabām un kļuva aizvien mazāks un mazāks, bet aste auga arvien garāka un garāka.

“Varbūt, meitiņ, pietiks! Atceries, ka tev pašai viss jāsatin!” atgādināja māmiņa.

Lasīt tālāk: Grūtais darbiņš

Klāt septembris. Daudzi no jums sāk skolas gaitas. Ne vienmēr ir viegli pieņemt savus klasesbiedrus tādus, kādi viņi ir. Dažreiz pat kāds skolotājs šķiet neciešams. Paklausieties, kā gāja kādai meitenītei Evai.

Reiz dzīvoja maza meitenīte vārdā Eva. Viņai bija ļoti grūti būt labai, mīļai un iecietīgai, sevišķi pret tiem, kas viņai nepatika.

Kādu dienu pa kristīgo radio Eva izdzirdēja vienu teikumu, kas palika viņas prātā un sirdī: “Jūs esat Dieva vēstule apkārtējiem ļaudīm!”

“Interesanti, ko cilvēki var izlasīt manās acīs un manā rīcībā?” aizdomājās Eva. “Es zinu, ka Dievs ir žēlsirdīgs, iecietīgs un saudzīgs. Vai to var redzēt manā rīcībā? Es zinu, ka Dievs ir mīlestība. Vai to var izlasīt manās acīs?”

Eva tik ļoti gribēja būt laba vēstule apkārtējiem, ka turpmāk vienmēr centās rīkoties tā, lai cilvēki caur viņu spētu izlasīt patieso Dieva vēsti: Dievs ir mīlestība! Dievs mūs mīl un pieņem katru tādu, kāds viņš ir!

No šī brīža Evai patika visi cilvēki, jo viņa gribēja mīlēt un pieņemt katru tādu, kāds viņš ir.

Lai arī jums izdodas, mīļie bērni! Esiet apkārtējiem cilvēkiem kā vēstule no mīlošā Dieva!

Nr.17(497) 2014. gada 13. septembris

          adams un ieva un cuska

Kad biju maza meitene, kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsu lasīju mežā avenes. Diena bija ļoti skaista, saule sildīja izcirtumu, virs galvas zilas debesis ar maziem baltiem mākonīšiem. Klusums, ko laiku pa laikam pārtrauca mūs sarunas. Pēkšņi tētis sauca: Bērni, uzmanīgi nāciet pie manis. Parādīšu jums čūsku. Man sirds notrīcēja divējādu sajūtu skarta. Vispirms prieks, ka beidzot varu apskatīt šo dzīvnieku dabā un nevis zooloģiskajā dārzā. Tad bailes – tā taču ir čūska! Abu šo jūtu vadīta gāju uz tēta pusi, bet darīju to lēnām, jo bailes izrādījās stiprākas par interesi. Tādēļ, kad atnācu, dzīvnieks man par atvieglojumu jau bija prom. Atzinos tētim, ka man ir bailes no čūskām. Viņš mierināja un skaidroja, ka nav pamata no tām baidīties, jo visbiežāk tās pašas bēg no cilvēka. Vienkārši jāiepazīst to daba, dzīves veids un vienmēr jābūt uzmanīgam. Turklāt Latvijā ir tikai viena indīga čūsku suga – odze. Vēlāk dzīvē gadījās novērot odzes, it īpaši purvā.

Lasīt tālāk: Čūska