Kādā lietainā dienā mazais Elžuks ar māmiņu skriešus devās mājup no bērnudārza. Pēkšņi ceļa malā viņas ieraudzīja mazu kaķēnu. Viņš bija slapjš un dubļiem notašķīts, izsalcis, izvārdzis un žēli ņaudēja. Elžuks apžēlojās par nelaimīgo, vientuļo kaķa bērnu, ar māmiņas atļauju paņēma viņu savā siltajā azotē un aiznesa uz mājām.

Tur kaķēns sāka dzīvot kā princis. Nekā viņam netrūka. Elīza iztērēja visu savu sakrāto naudiņu, lai nopirktu mazajam mīkstu, siltu guļamgrozu, mantiņas un labu barību. Meitene no sirds deva šim kaķēnam visu labāko.

Kādu dienu māmiņa paņēma Elīzu klēpī un teica: „Zini, meitiņ, kad vēroju jūs abus ar kaķēnu, es iedomājos par Dievu.” „Kā?” iejautājās Elīza. „Redzi, arī mēs, cilvēki, tāpat kā tavs kaķēns, bijām noklīduši un grēka traipiem sasmērēti. Taču Dievs apžēlojās par mums. Viņš mums deva pašu labāko, kas viņam ir – savu Dēlu Jēzu Kristu.

Lasīt tālāk: Gadījums ar kaķēnu

Pēc desmit minūtēm sāksies ansambļa mēģinājums, bet pagaidām, kamēr skolotājas vēl nav, bērni joņo pa zāli un spēlējas pēc sirds patikas. Nākamajā rītā viņiem būs jādzied dievkalpojumā, bet šobrīd ir brīvais laiks, un katrs to izmanto, kā prot.

Zāles stūrī notiek ķīviņš. Kāds puišelis – tas ir mazais Miks – sēž uz grīdas, ar rokām aizsedzis seju, bet pāris lielāku puišu stāv viņa priekšā, rokas sānos iespieduši. Nevar saprast, ko viņi puišelim pieprasa, taču mazais izskatās pārbijies un nelaimīgs.

Pēc mirkļa vēl pāris bērnu uzmanību piesaista ķīviņš stūrī. Nu ap puišeli stāv jau četri bērni. Viens mēģina mazo iedunkāt. Tas saraujas un bailēs iespiedzas. No tā pārējiem rodas vēl lielāka dūša. Tagad viņu iedunkāt pamēģina arī vēl otrs un trešais.

Mazā Mika spiedzieni pievērsuši visu pārējo bērnu uzmanību, un viņi pulcējas zāles stūrī, lai redzētu, kas tur īsti notiek. Šajā brīdī ienāk ansambļa skolotāja.

Pūlis no mazā tūlīt atkāpjas un sastājas glītā puslociņā, lai sāktu mēģinājumu. Viņi ir gatavi savam kalpošanas darbam. Zāles stūrī paliek tikai raudošais puisēns.

„Es tikko redzēju Jēzu,” saka skolotāja.

Lasīt tālāk: Ko tu dari Jēzum?

Sveiki! Mani sauc Daniēls. Esmu jau diezgan liels, man tūlīt būs četrpadsmit gadu. Nu jau esmu garākais un stiprākais savā ģimenē, mani muskuļi ir cieti kā dzelzs, jo daudz trenējos, esmu sportists, man ir daudz kausu un medaļu.

Bet vēl pavisam nesen biju mazs zēns, gāju bērnudārzā un manas domas bija fantāziju un baiļu pilnas. Biju tik ļoti bailīgs, ka nespēju viens pats no savas istabas pat aiziet līdz tualetei, jo man likās, ka tur mani sagaida staigājoši kauli. Mamma gan smējās, gan dusmojās un stāstīja, ka tādu kaulu nemaz neesot, ka es to visu esot iztēlojies. Tomēr man bija tik ļoti bail, ka nespēju viens iziet pat cauri krēslainam priekšnamam. Mamma stāstīja, ka Dievs mani sargā, ka Viņš ir par visiem stiprāks, taču es nespēju to saprast un tam noticēt, jo staigājošie kauli bija pārāk spilgti un īsti, īstāki par Dieva klātbūtni.

Vienu vakaru mamma mani pasauca pie sevis un teica: „Nāc, es tev parādīšu, kas tevi aizsargās!” Viņa apsēdināja mani sev blakus gultā un turpināja: „Ir kāda zīme, kuras priekšā apstājas visi ļaunie, viņi to vienkārši nespēj izturēt! Tas ir krusts! Tad, kad tev paliek bail, lēni apzīmē sevi ar krusta zīmi un skaļi saki: Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā! Šie vārdi ir spēcīgāki par jebkādiem staigājošiem kauliem, spokiem vai citiem briesmoņiem. Šie vārdi ir kā stipra klints, kā siena starp tevi un ļauno! Pasaki šos vārdus un droši ej, kur tev jāiet! Un ar kreiso roku lielākai drošības sajūtai saņem krustiņu, kas tev ir kaklā. Tev būs sajūta, ka esi ielicis savu mazo rociņu Dieva lielajā, drošajā rokā. Ej un pamēģini!”

Notika brīnums! Es tam noticēju! Es izgāju cauri tumšajam priekšnamam un atnācu atpakaļ – dzīvs, sveiks un vesels! No tā laika nekādi kauli mani vairs nebiedē.

Nr.3(507) 2015. gada 14.februāris

Reiz kādā skolā izcēlās kautiņš. Sākās no maza, nejauka vārdiņa, no viena smīniņa, turpinājās ar lielu klaigāšanu un beidzās ar pamatīgu grūstīšanos, matu plēšanu un uzsistu aci. Bieži jau tā šajā skolā negadījās, bet šī bija viena no tām melnajām dienām, kad viss iet šķērsām. Dārta raudāja, Anna berzēja sasisto aci, bet Linda, mēģinot pieglaust izplūkātos matus, nikni raudzījās uz klasesbiedrenēm.

Tajā brīdī garām gāja skolotāja.

„Kas tad nu, meitenes? Kas jums noticis?”

„Viņas smējās, kad es pirms pusdienām apzīmēju sevi ar krusta zīmi!” šņukstēja Dārta.

„Mēs smējāmies tikai tāpēc, ka tu trenkāji pie galda mušas!” iespurdzās abas pārējās meitenes.

„Un vispār, mana mamma teica, ka nekāds krusts nav jāmet!” piebilda Linda. „Tas vispār Bībelē neesot rakstīts! Es arī esmu kristiete, bet nekādas mušas pie galda negaiņāju!”

„Tu esi īsta pīkstulīte, par vienu nevainīgu smiekliņu uzreiz meties kauties!” draudzeni aizstāvēja arī Anna.

Skolotāja juta, ka strīds tūlīt atkal iekarsīs. Meitenes izskatījās ļoti aizkaitinātas.

„Vai jūs zināt, pēc kā var pazīt īstu kristieti?” skolotāja pēkšņi iejautājās.

Strīdnieces saskatījās. Dārta saņēma saujā krustiņu, kas viņai bija kaklā, bet neko neteica, jo baidījās no jaunas smieklu šalts. Viņa gan klusībā nodomāja, ka īstu kristieti var pazīt pēc krustiņa kaklā.

„Meitenes, Jēzus saka: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā!”” skolotāja citēja no galvas kādu Svēto Rakstu vietu.

„Mīlestība?” Dārta pārjautāja, vēl joprojām turēdamās pie krustiņa. „Bet, kā lai mīl tos, kas tevi apsmej?”

„Visus jau mīlēt nav iespējams!” iestarpināja Linda. „Daži cilvēki ir pilnīgi neciešami!”

„Bet Jēzus taču mīl visus cilvēkus, vai ne?” turpināja skolotāja.

„Nū, jā...”

„Tāpat jums būs citam citu mīlēt, kā Es jūs esmu mīlējis!” skolotāja turpināja citēt Rakstus.

„Tas ir tik grūti!” novilka Anna.

„Bet tieši tāpēc ir vērts dzīvot, lai to varētu iemācīties!” skolotāja pasmaidīja.

Nr. 2 (506) 2015. gada 24. janvāris

Vai tu saproti suņu valodu? Pirmā doma, kas tev droši vien ienāk prātā – protams, ka nesaprotu! Neesmu taču doktors Dūlitls!

Bet, ja mazliet padomāsi un paskatīsies uz savu četrkājaino draugu, tu secināsi, ka saproti diezgan labi, jo, lai saprastos, ne vienmēr ir vajadzīgi vārdi, vai ne? Ar acīm taču var uztvert daudzas zīmes, un sirds palīdz tās iztulkot.

Paskaties, suņuks luncina asti, un tu jau zini, ka viņš ir priecīgs. Ieskaties četrkājainā drauga acīs, kad baudi gardu desumaizi, un tu izlasīsi nepārprotamu lūgumu – vai tad man neiedosi? Bet, re, suņuks, nolaidis acis, nemaz neskatās uz tevi! Ko gan tas varētu nozīmēt? Palūkojies apkārt, vai tik nav izdarījis kādu blēņu! Vai tava uz mirkli atstātā desumaize vēl ir turpat, kur to noliki? Droši vien pazudusi!

Bet, ja es tev jautātu, vai saproti ziedu valodu, ko tad tu atbildētu? Vai zini, ko saka ziediņš, kad sakļauj savas ziedlapiņas? Tas saka – ir vakars, tuvojas nakts, laiks pie miera! Vai arī vēstī – tuvojas negaiss, slēpieties!

Arī mākoņi mums kaut ko var pavēstīt. Visskaidrāk runā lielais, melnais mākonis, vai ne? Tas nepārprotami saka: Tūlīt es tevi samērcēšu! Mūc!

Ir arī tādi vēstījumi, kurus nav tik viegli iztulkot. To spēj tikai gudri vīri (un noteikti arī gudras sievas). Reiz, pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem, pasaulei neparastu vēstījumu sūtīja kāda ļoti spoža zvaigzne, kas pēkšņi parādījās pie debesīm. To redzēja daudzi, bet tikai gudrie vīri no tālās austrumu zemes pievērsa šai zvaigznei īpašu uzmanību. Viņi saprata, ka zvaigzne vēstī par kāda ļoti nozīmīga ķēniņa piedzimšanu, tik nozīmīga, ka viņi nespēja palikt uz vietas. Viņi gribēja šo jaundzimušo ķēniņu redzēt. Jūs jau zināt un saprotat, ka runa ir par mazo Jēzus Bērniņu, pasaules Pestītāju, kas piedzima Betlēmes kūtiņā, bet gudrie vīri to nezināja.

Lasīt tālāk: Vai tas nav brīnišķīgi!?