Mūsu mājas pagalmā ir ļoti daudz kaķu. Dažreiz es tos skaitu, bet, tā kā tie nesēž nekustīgi uz vietas, nevaru precīzi saskaitīt. Sanāk vismaz divdesmit. Skaisti kaķi. Skumji skatīties, ka tik daudziem dzīvniekiem jācieš cilvēku bezatbildības dēļ. Viņi visi vakaros sapulcējas pagalmā un skatās augšā uz logiem, cer katru vakaru no jauna, ka kāds logs atvērsies un no tā izkritīs kāda zivtiņa, neapēsta kotlete vai cīsiņa gabals.

Kādu rītu izdzirdu aiz loga ļoti mīlīgu vecas sieviņas balsi: „Baltais, Baltais, Baltais! Kur tu esi, mans mīļais? Nāc šurp! Nāc šurp! Es tev kaut ko atnesu! Baltais! Baltais!”

Piegāju pie loga paskatīties. Gribēju redzēt šo labo cilvēku, kas tik mīļi rūpējas par pagalma kaķiem. Ieraudzīju ļoti vecu sieviņu, ap gadiem astoņdesmit. Man sirdī palika tik silti! Domāju – cik jauki!

Pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Šķita, ka vecā sieviņa vienā mirklī ir pārvērsta par ļaunu raganu. Viņa sāka kliegt un lamāties uz citiem kaķiem, nosaukdama tos visriebīgākajos, šausmīgākajos vārdos. „Ak, jūs, riebekļi, pretekļi, draņķi tādi, tiš, prom, tiš, prom!” Viņa vicinājās ar rokām un spēra ar kāju nabaga dzīvniekus, kuri bija atsaukušies viņas mīlīgās balss aicinājumam.

Es stāvēju pie loga kā sastingusi. Nevarēju noticēt savām acīm. Sirdi sažņaudza rūgts kamols. Lai gan ļaunie vārdi nebija veltīti man, likās, ka tie skāruši mani pašā sirds viducī.

Pēc mirkļa pagalmā atkal atskanēja saldā, mīlīga balstiņa: „Baltais, Baltais, mans mīļumiņ, nu, nāc, nāc pie manis, nebaidies! Nāc!”

Pēc šīs dienas, kad sieviņas balsi dzirdēju pirmo reiz, tas tagad atkārtojas regulāri katru dienu, dažreiz pat divreiz dienā. Un vienmēr sākas ar saldu, mīlīgu balstiņu, kas sauc: „Baltais, mans mīļais Baltais, nu, kur tu esi, kāpēc tu nenāc, mans mīļumiņ, nāc, nāc, es tev kaut ko atnesu!” Un tūlīt pēc tam atskan: „Draņķi, vazaņķi, riebekļi, smirdekļi, pretekļi, vācieties prom! Es jums gan rādīšu!”

Man ir tik skumji to katru dienu dzirdēt. Un ne tikai skumji. Arī sāpīgi. Sirds sažņaudzas. Vai tad pārējie kaķīši ir vainīgi, ka viņi nav balti? Arī viņiem taču gribas ēst! Arī viņiem nav māju! Arī viņiem gribas izdzīvot!

Jēzus taču māca mīlēt visus! Ne tikai draugus! Ne tikai tos, kas patīk! Jēzus saka: „Ja jūs mīlat tikai tos, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas?”

Lūdzies, lai tevī mājotu īsta mīlestība, tāda, kas nešķiro cilvēkus, bet pieņem visus! Tāda balta un dievišķa mīlestība. Tāda, kas nes gaismu pasaulei.

Nr. 18 (522) 2015. gada 26. septembris

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt