Caur priežu galotnēm izspraucās

Saules stariņš mazs

Uz meža taciņas

Un iesaucās:

„Kas tad tas?

Kāpēc te ir tik tumši un baisi?

Te vajag gaismu, vajag gaismu!”

Mazais stariņš čiekuru pagrozīja,

Melnai skudriņai galvu noglāstīja

Un domāja:

Ko viņš te viens!

Mežs ir tik liels!

Un tumsas tik daudz!

Draugi būs talkā jāpasauc!

Un skrēja mazais saulstariņš

Uz debesīm aši,

Draugus kopā sasauca knaši,

Caur priežu galotnēm izspraucās paši

Un sildīja, glāstīja, gaismiņu lēja,

Par darbiņu labo aiz prieka smēja!

Pa taciņu cilvēks kāds gāja

Un dzīvi pārdomāja,

Par tumsu savā ceļā

Rūgtu asaru noraudāja.

Te pēkšņi viņš redz-

Gaisma spīd!

Un koku ēnas kā smejoties

Pār viņa seju slīd.

Viņš paveras debesīs-

Gaisma vēl krīt un krīt!

Būs labi šodien!

Būs labi rīt!

Man atkal cerības stariņš vīd,

Jo gaisma no debesīm spīd!

Tu, cilvēkbērns mazais,

Par stariņu vari kļūt

Un sasildīt kādu,

Kas dzīves skarbumu jūt.

Pavisam vienkārši tas-

Pasmaidi,

Labu vārdiņu pasaki,

Asaru noslauki,

Galviņu noglāsti!

Un nesaki, ka esi mazs,

Jo mazs – tas tomēr vairāk ir

Kā tukšums, kā nekas!

Tu vari, vari, maziņais, gaismiņa būt,

Par cerību tumsā kādam kļūt!

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt