-Ilzīt, uzvelc, lūdzu, balto, skaisto kleitiņu, drīz iesim ciemos! – atgādināja māmiņa.

-Mammīt, bet tad es neko  nevarēšu darīt!  Es nevarēšu spēlēties! Man būs jāuztraucas tikai par kleitu!

-Neuztraucies! Kleitiņu varēs izmazgāt! Bet pasākums ir tik svinīgs, ka baltais tērps šoreiz ir nepieciešams.

Ilzīte nedaudz sapīka, bet kleitiņu tomēr uzvilka.

-Cik es esmu skaista! – meitene grozījās pie spoguļa un priecājās.

Drīz vien ģimene ieradās smalkās viesībās. Tur bija daudz skaistu dāmu, daudz smalku kungu un arī ļoti daudz bērnu.

Sākumā Ilzīte bija uzmanīga un sargājās, lai kleitiņu nesasmērētu. Taču tad bērni, pagalmā spēlēdamies, kaut ko nesadalīja savā starpā. Ilzīte dusmās paķēra smiltis un iemeta kādam zēnam acīs. Mazais puika raudādams skrēja pie mammas, bet zēna māsa paķēra dubļus no tuvākās peļķes un iemeta Ilzītei. Baltā kleita nu bija sasmērēta! Tagad skaļi raudāja arī Ilzīte.

-Mammīt, mammīt, es tā sargāju savu kleitiņu, bet tā nejaukā meitene iemeta man ar dubļiem!

-Bet viņa iemeta manam brālītim smiltis acīs! – taisnojās meitene.

-Nāc, aprunāsimies! – mamma aicināja Ilzīti iziet ārā.

-Mana kleita, mana skaistā kleita! – vaimanāja Ilzīte. - Es tai riebīgajai meitenei arī iemetīšu ar dubļiem! Nē, es viņai dubļus aiz apkakles aizbāzīšu!

-Meitiņ, paklausies! – ierunājās māmiņa, - es saprotu, ka tu esi bēdīga par savu sasmērēto kleitiņu. Bet es esmu bēdīga par to, ka tu esi sasmērējusi kaut ko vairāk! 

-Ko tad? – Ilzīte beidza vaimanāt un nesapratnē iepleta acis.

-Es visu vakaru tevi vēroju, - turpināja māmiņa, - es redzēju, kā tu pirmā piesteidzies pie tortes, pagrūzdama malā mazākos bērnus, es redzēju, kā tu paķēri lielāko kūkas gabalu ar milzīgo zemeni, es redzēju, kā tu centies atņemt mazajam puisītim mantiņu, bet, kad viņš nedeva, iemeti viņam smiltis acīs. Un pēc visa tā es vēl dzirdēju, ka tu grasies atriebties puisēna māsai un iebāzt viņai dubļus aiz apkakles.

Ilzīte klausījās, acis nolaidusi. Izskatījās, ka viņa nožēlo savu rīcību.

-Redzi, meitiņ, tavu tērpu varēs izmazgāt, bet es redzu, ka tu savu dvēselīti šovakar esi sasmērējusi daudz vairāk nekā savu balto kleitiņu.

-Kā tad dvēselīti var sasmērēt? Tā taču ir iekšā! – Ilzīte vēl mēģināja ķepuroties.

-Tīra dvēselīte ir kā tava baltā kleitiņa – pavisam skaista. Bet to ir ļoti viegli sasmērēt ar grēka traipiem. Neglīta rīcība sasmērē tavu dvēseles tērpu. Rodas viens traipiņš, otrs, trešais.

-Bet vai tu, mammīt, varēsi izmazgāt manu dvēselīti kopā ar kleitiņu veļas mašīnā?

-Nu tu gan runā tā kā tāds joks! – iesmējās māmiņa, - tavai dvēselītei vajadzīga daudz dziļāka tīrīšana! Tik dziļi nespēj iztīrīt neviens balinātājs, neviens pulveris!

-Tikai Dievs? – iejautājās meitene. – Es zinu, ka Dievs spēj visu! Es gribu, lai viņš notīra manu dvēselīti! Kur man jādodas?

Uzzīmēta meitenīte un viņas priekšā daudzi ceļi.

Te varētu būt uzzīmēts labirints, kura dažādos ceļa galos ir uzraksti – kā plakāti:

Grēksūdze, ķīmiskā tīrītava, vanna, baseins.

Nr. 13 (517) 2015. gada 11. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt