Mūsu mājas pagalmā ir ļoti daudz kaķu. Dažreiz es tos skaitu, bet, tā kā tie nesēž nekustīgi uz vietas, nevaru precīzi saskaitīt. Sanāk vismaz divdesmit. Skaisti kaķi. Skumji skatīties, ka tik daudziem dzīvniekiem jācieš cilvēku bezatbildības dēļ. Viņi visi vakaros sapulcējas pagalmā un skatās augšā uz logiem, cer katru vakaru no jauna, ka kāds logs atvērsies un no tā izkritīs kāda zivtiņa, neapēsta kotlete vai cīsiņa gabals.

Kādu rītu izdzirdu aiz loga ļoti mīlīgu vecas sieviņas balsi: „Baltais, Baltais, Baltais! Kur tu esi, mans mīļais? Nāc šurp! Nāc šurp! Es tev kaut ko atnesu! Baltais! Baltais!”

Piegāju pie loga paskatīties. Gribēju redzēt šo labo cilvēku, kas tik mīļi rūpējas par pagalma kaķiem. Ieraudzīju ļoti vecu sieviņu, ap gadiem astoņdesmit. Man sirdī palika tik silti! Domāju – cik jauki!

Pēkšņi notika kaut kas negaidīts. Šķita, ka vecā sieviņa vienā mirklī ir pārvērsta par ļaunu raganu. Viņa sāka kliegt un lamāties uz citiem kaķiem, nosaukdama tos visriebīgākajos, šausmīgākajos vārdos. „Ak, jūs, riebekļi, pretekļi, draņķi tādi, tiš, prom, tiš, prom!” Viņa vicinājās ar rokām un spēra ar kāju nabaga dzīvniekus, kuri bija atsaukušies viņas mīlīgās balss aicinājumam.

Lasīt tālāk: Savādā mīlestība

Vai tev ir gadījies tā, ka tu izej no mājām un tev šķiet, ka ir pavisam silts, un tu pat nepaņem līdzi nekādu jaku?

Man tā gadījās šo sestdien. Pie mājas spīdēja saulīte, bija pavisam mierīgs un skaists laiks. Ideāls, lai dotos ceļojumā! Man bija ieplānots ar draugiem doties uz Tūju. Tur ir brīnišķīga pludmale. Un skaisti akmeņi!

Mašīnā bija ļoti karsts, likās, ka nemaz nav gaisa, tāpēc vērām vaļā logus un ilgojāmies ātrāk nokļūt pludmalē.

Pirmais, ko ieraudzījām, piebraucot pie jūras, bija neredzēti augsti viļņi! Tie gāzās viens pēc otra, sakuļot tumšo ūdeni baltās putās. Aiz sajūsmas noelsāmies vien! Tāda varenība! Gribējās ātrāk tikt ārā no mašīnas!

Izkāpjot mūs pārsteidza vēl kas. Mēs pat nebijām tikuši līdz jūrai, kad jau bijām sasaluši ragā! Izrādījās, ka ārā ir briesmīgi stiprs vējš. Ļoti ilgojos pēc savas jaciņas, kuru pēdēja mirklī biju izlēmusi atstāt mājās. Visi, čokurā sarāvušies, vērojām pasakainos, putojošos viļņus, šad tad uzmetot skatienu arī zosādai, kas kā eža adatas rotāja mūsu rokas un kājas. 

Un tad mēs visi sākām smieties! Tik ilgi un gardi, kā sen nebijām smējušies. Aiz aukstuma, aiz sajūsmas, aiz prieka! Mēs smējāmies un smējāmies, it kā kāds mūs kutinātu! Bet neviena jau nebija – tikai neredzamais vējš, kas locīja kokus, plūkāja mūsu matus un mētāja viļņus kā mazas nieka lietiņas.

Bet varbūt tomēr? Varbūt tomēr kāds mūs kutināja, lai mēs smietos un kaut nedauz sasildītos?

Es neviļus iedomājos par Svēto Garu. Viņš taču nāk kā varens vējš! Viņš nāk un ienes prieku tur, kur tā nav! Viņš ir neredzams kā vējš, bet viņa darbi ir lieli un vareni! Viņš nāk un lej pār cilvēkiem mīlestību, cerību, mieru un gudrību. Viņš lej bagātīgi! Tik bagātīgi, cik milzīgi ir šie viļņi bangainajā jūrā! Un varbūt, ka tieši Viņš steidzās pie mums šai aukstajā brīdī ar prieka dāvanu un lēja un lēja, un lēja! Un varbūt arī kutināja! Kas to lai zina! Jo Viņš gribēja, lai mums kļūst silti. Sirsniņā silti. Un Viņam izdevās, jo mēs smējāmies visi! Gan mazā Grēta, kurai vēl nemaz nav divi gadi, gan viņas māsiņa, lēkādama uz vienas kājas aiz aukstuma, gan klibais vīrs ar spieķi pie rokas.

Lasīt tālāk: Ak, vētra!

Caur priežu galotnēm izspraucās

Saules stariņš mazs

Uz meža taciņas

Un iesaucās:

„Kas tad tas?

Kāpēc te ir tik tumši un baisi?

Te vajag gaismu, vajag gaismu!”

Mazais stariņš čiekuru pagrozīja,

Melnai skudriņai galvu noglāstīja

Un domāja:

Ko viņš te viens!

Mežs ir tik liels!

Un tumsas tik daudz!

Draugi būs talkā jāpasauc!

Un skrēja mazais saulstariņš

Uz debesīm aši,

Draugus kopā sasauca knaši,

Caur priežu galotnēm izspraucās paši

Un sildīja, glāstīja, gaismiņu lēja,

Par darbiņu labo aiz prieka smēja!

Pa taciņu cilvēks kāds gāja

Un dzīvi pārdomāja,

Par tumsu savā ceļā

Lasīt tālāk: Patiesa pasaka par saules stariņu

-Ilzīt, uzvelc, lūdzu, balto, skaisto kleitiņu, drīz iesim ciemos! – atgādināja māmiņa.

-Mammīt, bet tad es neko  nevarēšu darīt!  Es nevarēšu spēlēties! Man būs jāuztraucas tikai par kleitu!

-Neuztraucies! Kleitiņu varēs izmazgāt! Bet pasākums ir tik svinīgs, ka baltais tērps šoreiz ir nepieciešams.

Ilzīte nedaudz sapīka, bet kleitiņu tomēr uzvilka.

-Cik es esmu skaista! – meitene grozījās pie spoguļa un priecājās.

Drīz vien ģimene ieradās smalkās viesībās. Tur bija daudz skaistu dāmu, daudz smalku kungu un arī ļoti daudz bērnu.

Sākumā Ilzīte bija uzmanīga un sargājās, lai kleitiņu nesasmērētu. Taču tad bērni, pagalmā spēlēdamies, kaut ko nesadalīja savā starpā. Ilzīte dusmās paķēra smiltis un iemeta kādam zēnam acīs. Mazais puika raudādams skrēja pie mammas, bet zēna māsa paķēra dubļus no tuvākās peļķes un iemeta Ilzītei. Baltā kleita nu bija sasmērēta! Tagad skaļi raudāja arī Ilzīte.

-Mammīt, mammīt, es tā sargāju savu kleitiņu, bet tā nejaukā meitene iemeta man ar dubļiem!

-Bet viņa iemeta manam brālītim smiltis acīs! – taisnojās meitene.

-Nāc, aprunāsimies! – mamma aicināja Ilzīti iziet ārā.

-Mana kleita, mana skaistā kleita! – vaimanāja Ilzīte. - Es tai riebīgajai meitenei arī iemetīšu ar dubļiem! Nē, es viņai dubļus aiz apkakles aizbāzīšu!

-Meitiņ, paklausies! – ierunājās māmiņa, - es saprotu, ka tu esi bēdīga par savu sasmērēto kleitiņu. Bet es esmu bēdīga par to, ka tu esi sasmērējusi kaut ko vairāk! 

Lasīt tālāk: Baltā kleitiņa

Katram bērnam patīk pieneņpūkas, vai ne? Tas ir tik skaisti – noplūkt tādu baltu, pūkainu galviņu, piepūst pilnus vaigus ar gaisu un – aiziet! Pasaule apkārt kļūst pavisam balta.

Vai jūs esat mēģinājuši noķert lidojošu pieneņpūku? Īpaši tad, ja ārā ir vējš! Varat patrenēties, bet domāju, ka tas jums tik viegli neizdosies.

Reiz, kad es tā bezrūpīgi gāju pa ceļu un vēroju visapkārt lidojošās pieneņpūkas, es iedomājos, ka tās ir līdzīgas vārdiem. Jo pateikti vārdi, tieši tāpat kā pieneņpūkas, izlido pasaulē un nav vairs noķerami.

Kā jums šķiet, kad pieneņpūkas ir aizlidojušas un nav vairs redzamas, vai tās ir izgaisušas? Pavisam mazs bērniņš varētu gan iedomāties, ka tās tiešām ir izgaisušas, bet mēs saprotam, ka tās ir tikai citā vietā, ka tās ir kaut kur nolaidušās un iesējušās, lai izaugtu jauni, skaisti ziedi saules krāsā.

Tāpat ir ar vārdiem. Tie neizgaist. Ne labie, ne sliktie. Tie iesējas cilvēku sirsniņās, lai izaugtu – vai nu par skaistiem ziediem, vai arī par dzelošiem ērkšķu krūmiem.

Lasīt tālāk: Kad pienenes zied!