Adam und Eva 1513

Mūsdienu sadzīves kultūrā bieži saskaramies ar kailumu, kas tiek atklāts lielākā vai mazākā mērā. Vienlaikus no personīgās pieredzes zinām, ka gan citu personu atkailinātība, gan pašu kailums, pat daļējs, ļoti bieži vai gandrīz vienmēr izraisa kauna sajūtu, un tās pārkāpšana parasti nozīmē kaut kā salaušanu sevī. Tikmēr sabiedrībā bieži sastopamies ar pamudinājumu rīkoties, pamatojoties uz kailumu kā dabisku lietu. Nereti pat atsaucas uz Bībeli un cilvēku sākotnējo kailumu kā Dieva paredzētu un līdz ar to kaut ko labu. Par kādu kailumu runā Svētie Raksti un ko darīt ar kauna sajūtu?
Radīšanas grāmata mums stāsta, ka pirmsākumos vīrietis un sieviete bija kaili, bet nekaunējās viens no otra (Rad 2,25). Bībeles teksts sākotnēji bija rakstīts vienlaidus un tikai daudz vēlāk tika sadalīts nodaļās un pantos, tādēļ ne vienmēr nodaļas vai pat panta sākums sakrīt ar stāsta sākumu. Minētais pants nevis beidz otro radīšanas aprakstu, bet gan iesāk tam sekojošo stāstu par pirmo cilvēku krišanu grēkā. Te nav runa par kauna trūkumu vai to, ka tas vēl nav attīstījies, bet gan par patiesu tā klātneesamību. Šie vārdi atspoguļo patiesību par to, ka pirmajiem cilvēkiem bija īpaša sava ķermeņa nozīmes apziņa un pieredze. Tieši šis sākotnējais abu kailums, bet tātad jel kādu norobežojumu un šķēršļu trūkums, ļāva viņiem pilnībā izjust savu vienotību un to, ka ir viens otram „kauls no mana kaula un miesa no manas miesas” (2,23). Šī vienotība attiecās ne tikai uz ķermenisko pieredzi, bet, pirmām kārtām, uz iekšējo, garīgo savstarpējo vienotību, pilnīgu personu savienību, kurai pat ķermenis nav šķērslis. Šajā pilnībā ķermenis ārēji izpauda cilvēka iekšējo būtību un savā ziņā bija abu personu savienotājs, bet tātad veidoja šo cilvēku vidū Dieva ieplānoto kopienu. Tas nozīmē, ka, pieminot pirmo cilvēku pārsteidzošo kailumu, autors to nesaprot naturālā nozīmē, bet gan kā īpašas personiskas attiecības, kuras ir ārpus kauna izjūtām tādēļ, ka attiecas uz cilvēka personas visdziļāko būtību, nevis apstājas tikai pie viņa „ārējām” īpašībām.

Lasīt tālāk: Kailums

Daudzi, izlasot šo virsrakstu, varbūt padomās: „Kādēļ gan mums, katoļiem, ir jāinteresējas par islāmu?” Pirmkārt, islāms ir viena no lielākajām monoteiskajām reliģijām, kas šobrīd strauji attīstās, īpaši Eiropā, un pakāpeniski arī Latvijā mums nākas un nāksies saskarties ar šīs reliģijas sekotājiem. Otrkārt, ir nepieciešams labāk pazīt islāma teoloģisko koncepciju, kas skar kristietību, lai saprastu, kā musulmaņi redz kristiešus un kā mums veidot dialogu ar viņiem. Treškārt, ir jānodala islāms un tā sekotāji no fundamentālistiskiem un radikāliem strāvojumiem, kuri reliģijas vārdā veic vardarbību un terorismu.

Šajā rakstā neskaidrošu islāma izcelšanos un pamatpostulātus, jo šo informāciju var viegli atrast internetā vai citā populārā un skaidrojošā literatūrā. Musulmaņi tic, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči un noslēdz vairākkārtēju atklāsmju sēriju, ko Dievs uzsāka ar Ādamu. Islāms, ja tā var teikt, sevī „iekļauj” visas iepriekšējās monoteiskās reliģijas – jūdaismu un kristietību. Tiek uzskatīts, ka islāms radās 610. gadā, kad pravietis Muhameds saņēma pirmās atklāsmes no Allāha (vārds „Dievs” arābu valodā). Musulmaņi tic, ka Ādams bija pirmais musulmanis un arī jūdos un kristiešus mīt „apslēpts” islāms, tikai viņi paši to neapzinās. Musulmanis uz kristiešiem un jūdiem raugās citādi nekā uz pārējiem „neticīgajiem”, jo kristieši un jūdi ir Grāmatas reliģijas sekotāji. Musulmaņi tic, ka Dieva – Allāha – priekšā atrodas mūžīga Grāmata, kura vēstures gaitā pakāpeniski ir „atklājusies” – sākumā kā Tora – Vecā Derība, vēlāk kā Evaņģēlijs –Jaunā Derība. Vienīgi musulmaņi uzskata, ka gan jūdi, gan kristieši ir sakropļojuši un izmainījuši Dieva sākotnējo vēsti, tāpēc Dievs – Allāhs – sūtīja atklāsmi pravietim Muhamedam. Šī „patiesā” vēsts ir atrodama svētajā grāmatā – Korānā –, kas, viņuprāt, vispilnīgāk atspoguļo to Grāmatu, kura atrodas Allāha priekšā. Tātad islāms nenoliedz un nenosoda iepriekšējās atklāsmes un to praviešus Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā, bet uzskata tās par nepilnīgām.

Lasīt tālāk: Jēzus islāmā

2015 10 10Autores foto.

Aprīļa beigās man bija iespēja piedalīties „Bībele nedēļa” noslēguma simpozijā Polijā Pšemisļas diecēzē. „Bībeles nedēļa” ir plaša mēroga pasākums, kurš notiek Lieldienu trešajā nedēļā visās Polijas diecēzēs. Šogad tā bija jau septītā reize, kad visā valstī tika organizētas bibliskās rekolekcijas, Svēto Rakstu lasīšanas maratoni savienojumā ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju, Bībeles konkursi dažāda vecuma skolēniem, bibliskām tēmām veltīti simpoziji un, protams, tikšanās mazās grupās, lai kopīgi lasītu Svētos Rakstus. Visu šo un arī citu ar Bībeli saistītu pasākumu galvenais uzdevums ir mobilizēt katoļus iepazīt un iemīlēt Svētos Rakstus kā Atklāsmes avotu saskaņā ar Baznīcas mācību, kā arī veidot padziļinātu biblisko garīgumu un kultūru pastorālajā darbā, jo īpaši sprediķošanā, katehēzē un ticīgo individuālajā formācijā.

Kungs, kurš visu esi radījis ar savu vārdu (Gdr 9,1)

„Bībeles nedēļas”iniciatori un galvenie organizatori ir Polijas bīskapu konferences 2005. gadā nodibinātā organizācija „Bībeles lieta”. Tā tika nosaukta pāvesta Jāņa Pāvila II vārdā, lai īstenotu viņa mācību par Dieva Vārda lomu Baznīcas dzīvē un kļūtu par savdabīgu šī svētā pieminekli. Tās struktūras pastāv visās diecēzēs. Par „Bībeles lietas” priekšsēdētāju un arī veidotāju tika nozīmēts Ļubļinas Katoļu universitātes Bībeles zinātņu profesors pr. Henriks Vitčiks. Patiesībā viņš bija arī šīs idejas galvenais autors. Vienā no intervijām priesteris stāsta, ka poļu biblistu vidū visu laiku aktuāla bija pārliecība par nepieciešamību sekot Otrā Vatikāna koncila postulātiem un veidot Bībeles apustulātu.

Lasīt tālāk: „Bībeles lieta”

Vārdi "kalps" un "kalpošana" latviešu valodā nereti tiek izprasti ar negatīvu nozīmi - apziņā ir iesakņojies vācu vai kādas citas tautības aristokrāta paverdzināta kalpa tēls, kas no saules līdz saulei vergo kunga tīrumā. Vēstures gaitā ir pastāvējis un joprojām pastāv šis kalpošanas veids - piespiedu darbošanās, lai nodrošinātu sev kaut minimālu iztikšanu. Tam parasti līdzi nāk bailes - senos laikos no dzimtkunga, mūsdienās to nomainījis darba devējs un dažādie tirgus ekonomikas biedējošie faktori. Savukārt vara parasti tiek saprasta kā iespēja valdīt pār citiem, noteikt viņu dzīvi, cilvēciskā izpratnē tā nes sev līdzi arī pagodinājumus, cienījamu stāvokli sabiedrībā, apkārtējo apbrīnu, bieži arī materiālus labumus. Tādēļ cilvēki ļoti bieži pieliek milzīgas pūles, lai tiktu pie pilnā galda un nogrieztu pēc iespējas lielāku gabalu no "valdīšanas pīrāga", un ir pilnīgā neizpratnē, sastopoties ar cilvēkiem, kas kādu darbu veic brīvprātīgi, bez atlīdzības, lai palīdzētu citam cilvēkam, rūpētos par viņa vajadzībām vai pat atdotu dzīvību par kādu, kā, piemēram, sv. Maksimilians Kolbe.

Lasīt tālāk: Brīvprātīgo kalpošana kā dalība  Kristus Ķēniņa varā