Jau vairāk nekā divus mēnešus Latvijas kinoteātros varam skatīt režisora Normunda Puča veidotu dokumentālu filmu, kura stāsta par patiesiem notikumiem Līvānu apkaimē pēc padomju okupācijas atgriešanās 1944. gadā. Filmā nav lielu masu skatu un kauju ainu, bet ar skopiem, labi izvēlētiem izteiksmes līdzekļiem režisors pratis atklāt toreizējā Vanagu Romas katoļu draudzes priestera Antona Juhņeviča cīņu pret totalitāro padomju režīmu, kā arī prasmīgi sakausējot aktieru spēlētās epizodes ar dokumentu kadriem, ko komentē teicējs, radīt ticamu un dramatisku vēstījumu ne tikai par maz aplūkotiem notikumiem mūsu tautas vēsturē, bet arī par cilvēku, viņa attiecībām ar Dievu, pastāvošo varu, sirdsapziņu, cilvēka izvēli un viņa vientuļo ceļu.

Par filmas aktieru veikumu un tās mākslinieciskajām kvalitātēm jau sprieduši kompetenti cilvēki un, domājams, spriedīs vēl, taču ne mazāk svarīgs ir šī kinodarba garīgais vēstījums, kurš skar katru skatītāju, neatkarīgi no tā, vai viņš to apzinās vai ne. Skatītāju atsaucība skarbajai, melnbaltajai filmai liecina par to, ka mūsu tautā nav zudušas slāpes pēc vēsturiskās patiesības un arī sevis izzināšanas caur režisora atvērto vēsturisko notikumu logu.

Zīmīgs jau ir pats filmas nosaukums „Segvārds „Vientulis”” – tas ir mūsu katra segvārds, jo jau Vecajā Derībā lasām: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu,”1 – un teksta dziļākā nozīme ļauj šo kailumu izprast arī kā vientulību, kādā gan ienākam šajā pasaulē, gan aizejam no tās. Vientuļais galvenā varoņa gājums filmas sākumā atgādina, ka neviens nevar mūsu vietā ne piedzimt, ne nomirt. Neviens cits nevar izdarīt mūsu vietā pašas svarīgākās izvēles mūsu sirds visdziļākajā vietā, kurā satiekamies vai nu ar Dievu, vai ar tukšumu un Dieva pretmetu, kas arī nosaka mūsu izvēles un to augļus.

Lasīt tālāk: Segvārds „Vientulis” - kinostāsts par tautas vēsturi un cilvēka izvēli

Vikipēdijas angliskajā versijā ikviens var atrast kristīgo filmu sarakstu. Saraksta jaunāko - 2014. gada - sadaļu noslēdz 12. decembrī pirmizrādi piedzīvojusī britu režisora Ridlija Skota lielfilma „Exodus: Dievi un cilvēki”. Paviršības vai kādu citu iemeslu dēļ sarakstā nav jau 11. aprīlī pirmizrādi piedzīvojušās Džona Maikla Makdonas filmas „Golgāta”, un, protams, velti tur meklēt Normunda Puča režisēto „Segvārds Vientulis”, kas ceļu pie skatītājiem sāka 4. novembrī tepat Rīgā, kinoteātrī „Splendid Palace”.

Skaidrs, ka aiz nosaukuma „kristīga filma” var „pabāzt” diezgan daudz ko, un kino vēstures gaitā tā nereti arī darīts. Tikpat skaidrs, ka kino skatītāji, ja vien nav profesionāli kritiķi vai fanātiķi, no redzēto filmu izraisītajām izjūtām un pārdomām nekādu paliekošu kopainu neveido un pat netaisās veidot.

Arī man, noskatoties sākumā minētās trīs filmas, nav nedz iespēju, nedz prasmes, nedz, atzīšos, vēlēšanās kaut ko vispārināt, kur nu vēl konceptuāli analizēt. Turpmākais būs tikai nejaušības pēc uz kinoteātri aizgājuša cilvēka īsas piezīmes.

„Exodus: Dievi un cilvēki” (filmas tapšanas budžets ir 140 miljoni dolāru) ir filma par Mozu, galvenokārt par Izceļošanas grāmatas pirmajām četrpadsmit grāmatām, kurās Vecās Derības Dieva iedvesmotie autori stāsta par to, kā Mozus, klausot Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievam, atbrīvoja Israēla dēlus no Ēģiptes verdzības. Kinodarbam par šiem monoteistiskai reliģijai izšķiroši svarīgajiem bibliskās vēstures notikumiem neapšaubāmi varētu būt vieta kristīgo filmu sarakstā, jo, kā to no norāda „Katoļu Baznīcas katehisms”, „kristieši Veco Derību lasa Kristus, kas miris un augšāmcēlies, gaismā. Šī tipoloģiskā lasīšana pauž Vecās Derības neizsmeļamo saturu. Pielietojot šo lasīšanas veidu, nedrīkst aizmirst, ka Vecā Derība joprojām saglabā savu īpato Atklāsmes vērtību, ko pats Kungs no jauna ir apstiprinājis. Un savukārt Jaunā Derība ir jālasa Vecās Derības gaismā. Uz Veco Derību pastāvīgi atsaucās pirmkristiešu katehēze. /../ Tipoloģija – tas ir dinamisms, kas vērsts uz dievišķās ieceres piepildījumu, kad „Dievs visā” būs „viss” (1 Kor 15, 28).Tāpēc arī patriarhu aicinājums un izceļošana no Ēģiptes, piemēram, nezaudē savu īpato nozīmi Dieva iecerē, jo tie vienlaikus ir arī Dieva nodoma īstenošanas starpposmi” (KBK 129-130).

Lasīt tālāk: Trīs kinofilmas, trīs pasaules