Felons. Felone. Grieķu vārda etimoloģija nozīmē visu pārklājošs jeb apklājošs. Felons ir bizantiešu rita priestera virsējais tērps bez piedurknēm, ko velk virs sutanas un stihara. Priekšpusē felons ir īstāks, lai atvieglotu pārvietošanos pa baznīcu. Audums rotāts ar daudziem krustiem un citiem bibliskas simbolikas izšuvumiem. Felona ekvivalents latīņu ritā ir ornāts, ko uzvelk uz euharistiskajiem dievkalpojumiem. Felons (tāpat kā ornāts) simbolizē tērpu, kurā romiešu karavīri ietērpa Jēzu Kristu, ar to atgādinot, ka priesterim jābūt līdzīgam Kristum, kas sevi ziedojis cilvēkiem, un tādēļ priesterim jātērpjas taisnībā.

Kamelavka. Kamilavka. Grieķu vārda "kamēlos" etimoloģija norāda uz kamieli, no kura vilnas darināja audumu galvassegas izgatavošanai Tuvajos Austrumos. Tuksnešainā vidē pirmkārt aizsargāja no tiešas saules staru iedarbības, tāpēc sākotnēji varēja būt dažādas formas līdzīgi beduīnu galvassegām, bet laika gaitā pārvērtās par klēra tērpa sastāvdaļu. Bizantiešu rita mūki valkā melnas kamelavkas, bet precētā garīdzniecība saņem kamelavku kā goda zīmi pārsvarā violetā krāsā. Simbolizē miesas mērdēšanu (Gal 6;14).

Ikonostass. Svētbilžu siena, kas bizantiešu rita baznīcās nošķir altāri - nedaudz paaugstināto un uz Austrumiem vērsto dievnama daļu no dievlūdzējiem paredzētās vidusdaļas un katehumeniem rezervētā priekšnama. Altārdaļa simbolizē debesis, kurās Dievs mājo, vai arī apsolīto zemi, kurā Jēzus sludināja, tāpēc aiz svētbilžu sienas normālos apstākļos uzturas tikai svētkalpotāji. Ikonostasu noteiktā secībā rotā svētbildes, kas nav reliģiska satura gleznas, bet neredzamās pasaules redzams attēls, kas līdzīgi Kristus cilvēciskajai dabai dod iespēju cilvēkiem "pieskarties" citādi netveramajai garīgajai pasaulei. Ikonostasa dažādas formas sastopamas visos ritos, latīņu ritā no ikonostasa atteicās pēc Tridentas koncila, tāpēc Rietumos altāra daļu norobežojošā siena biežāk sastopama tajās katoļu baznīcās, ko pārmantoja anglikāņu vai luterāņu draudzes. Kā sava veida kuriozs minama šī siena Siksta kapelā Vatikānā.
Protoprebiteris. Protopresviters. Bizantiešu rita precētās garīdzniecības augstākā pakāpe, var būt apveltīts ar mitras nēsāšanas tiesībām. Latīņu rita ekvivalents ir prelāts infulāts.

Jaunā Roma. Lai optimizētu Romas impērijas pārvaldi, imperators Konstantīns Lielais (306 - 337) pārcēla imperatora rezidenci no Romas uz blīvāk apdzīvotajiem Austrumiem, kur pie Bosfora jūras šauruma uz senās grieķu kolonijas Bizantijas bāzes savā vārdā nodibināja jaunu galvaspilsētu Konstantinopoli. Tā kā jaunā galvaspilsēta ar savu senātu kopēja veco Romu Itālijā, tad otrs oficiālais nosaukums ir "Nea Romē" - Jaunā Roma, ko līdz šai dienai lieto Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs, neraugoties, ka kopš 1453. gada pilsētas nosaukums tulkots turku valodā kā Konstantinopole.
Liturģiskā reforma. Jebkura rita Baznīcas regulāri pārskata savus liturģiskos tekstus, lai pārbaudītu, vai tur nav laika gaitā ieviesušās drukas kļūdas, un lai tulkojumus salīdzinātu ar oriģināliem. Krievijas Pareizticīgās Baznīcas radikālākā liturģiskā reforma saistāma ar patriarha Nikona laika mērķtiecīgu tendenci atjaunot vai no jauna ieviest grieķu dievkalpojuma kārtību, ko sankcionēja Maskavas koncils 1666. gadā, atsakoties no daudzām lokālajām liturģiskajām un devocionālajām tradīcijām. Piemēram, krusta zīmei ar diviem pirkstiem, krusta gājiena virzienam vai Jēzus vārda rakstībai ar vienu "I". Pretestība administratīvā veidā ieviestajām reformām radīja vecticību, kas sazarojās daudzos novirzienos, no kuriem radikālākie jauno kārtību identificēja ar Antikrista valdīšanu. Latvijā pazīstamākā ir Pomoras "bezpopovcu" vecticība.

Vienticība. Kopš XVII gs. beigām Krievijas cara valdība un Maskavas patriarhāts konstatēja, ka vecticības morālā autoritāte un liturģiskā pievilcība nav izravējama no sabiedrības apziņas tikai ar administratīvajiem līdzekļiem - izsūtīšanu, spaidu darbiem vai protopopa Avakuma un bajārienes Morozovas gadījumā ar nāves sodiem. Tāpēc sākotnēji Krievijas impērijas nomalēs vai pievienotajās teritorijās sāka īstenot faktisku vecticības toleranci (apmaiņā pret augstākiem nodokļiem), bet XIX gs. piedāvāja iespēju saglabāt uzticību pirmsnikona liturģiskajām un sadzīves formām, vienlaikus pieņemot oficiālās pareizticības klēra pakalpojumus un iekļaujot lūgšanas par caru. Latvijā vienticībniekiem uz valsts rēķina būvēja baznīcas blakus vecticībnnieku lūgšanu namiem, lai veicinātu ticības vienību.

Monofizīti. Vārda etimolģija grieķu valodā - "viena daba", respektīvi, Austrumu Baznīcas, kas nepieņem Halkēdonas koncila (451) lēmumu par Kristu - vienu personu un divām dabām.

V/VI gs. gaitā monofizītu doktrīnu izvēlējās lielākā daļa Aleksandrijas un Antiohijas patriarhātu ticīgo, kā arī etiopiešu un armēņu baznīcas. Bizantijas imperatori izvērsa gan sistemātiskas monofizītu vajāšanas, gan izdarīja diplomātisku spiedienu uz lokālo klēru, mēģinot atjaunot ticības vienību blīvi apdzīvotajās Austrumu provincēs, taču bez vērā ņemamiem panākumiem. Pēc arābu invāzijas VII gs. vidū lielākā daļa monofizītu sākotnēji sveica musulmaņus kā savus atbrīvotājus. Dialogs ar monofizītu baznīcām atjaunojās XV gs. ar Florences koncila ticības vienības aktiem, kas lika pamatus koptu, sīriešu, armēņu un etiopiešu ritu katoļu baznīcām.

Melkīti. Vārda etimoloģija saistāma ar semītu vārdu "melek" - valdnieks. Par melkītiem pēc Halkēdonas koncila 451. gadā sāka saukt duofizītus jeb doktrīnas par Kristus divām dabām piekritējus pārsvarā monofizītu apdzīvotajās teritorijās Ēģiptē un Sīrijā, jo viņi saņēma valdnieka, Bizantijas imperatora atbalstu un vajadzības gadījumā - militāru aizstāvību. Pēc arābu okupācijas VII gs. melkīti bieži vien nonāca vajāto pozīcijās, savukārt Krusta karu periodā pakāpeniski atteicās no vietējā rita par labu bizantiešu ritam.

Sagatavoja: pr. Andris Priede, diak. Kārlis Miķelsons, kā arī no Lijas Ivaskas bakalaura darba Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, 1996

Nr.10 (490) 2014. gada 24. maijs