Pirms vairākām nedēļām es sev pagatavoju kafiju, paņēmu rīta avīzi un atlaidos paklausīties radio. Es grozīju uztveršanas pogu, līdz manu uzmanību piesaistīja kāda samtaina, veca vīra balss. Viņš kaut ko runāja par „tūkstoš bumbiņām”. Ieinteresēts pagriezu skaļāk un atlaidos krēslā...

Lasīt tālāk: Tūkstoš bumbiņas 

Reiz dzīvoja meitene, kurai bija četri draugi. Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko. Šī meitene mīlēja arī trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest. Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas, viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības. Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja. 

Lasīt tālāk: Četri draugi

Četras mātes ietur kopīgas pusdienas.

1.māte: Mans dēls ir priesteris. Kad viņš ienāk baznīcā, visi viņu sveicina: „Labrīt, tēvs!”

2.māte: Mans dēls ir bīskaps. Kad viņš ienāk baznīcā, visi viņu sveicina: „Labrīt, jūsu ekselence!”

3.māte: Mans dēls ir kardināls. Kad viņš ienāk baznīcā, visi viņu sveicina: „Labrīt, jūsu eminence!”

Visas trīs skatās uz ceturto un gaida, ko viņa teiks.

4.māte: Mans dēls nav priesteris. Viņš ir tikai lajs, kas ir 2 metrus garš un 150 kg smags, un, kad viņš ienāk baznīcā, visi izbrīnā saka: „Ak, mans Dievs!”

Radīšanas sestā diena ritēja pilnā plaukumā un pirmais cilvēks līksmi sauca radību vārdus, kuras Tēvs veda pie viņa, lai viņš tām dotu vārdu. Tēva stādītais dārzs jau zēla un plauka, upes apūdeņoja dārza kokus, krūmus un puķes, putni, kuri jau vārdus bija dabūjuši, iekārtojās koku zaros un sāka vīt ligzdas, lai pildītu Tēva uzdevumu piepildīt pasauli lieliem pulkiem.

Lasīt tālāk: Kā kaķis dabūja savu vārdu un neatkarīgo dabu