Mirstošais priesteris

Kāds vecs austrāliešu priesteris, juzdams tuvojošos nāvi, nosūtīja ziņu savam Austrālijas Nodokļu iekasēšanas biroja aģentam un juristam, lūdzot viņus atnākt uz slimnīcu.

Kad viņi ieradās, viņus ieveda priestera istabā. Priesteris izstiepa viņiem pretī rokas un ar mājienu aicināja apsēsties katram savā gultas pusē.

Satvēra viņu rokas, viņš apmierināti nopūtās, smaidīja un lūkojās griestos. Kādu brīdi neviens neko neteica. Gan Nodokļu iekasēšanas biroja aģents, gan jurists bija ļoti aizkustināti un iepriecināti, ka vecais vīrs tieši viņiem lūdza būt līdzās šajos savas dzīves pēdējos brīžos.

Tomēr viņi bija arī nedaudz apmulsuši, jo priesteris nekad iepriekš nebija izrādījis, ka viņam kāds no viņiem īpaši patīk.

Visbeidzot jurists jautāja: „Tēvs, kāpēc jūs lūdzāt tieši mums atnākt šurp?”

Vecais priesteris sakopoja pēdējos spēkus un vārgā balsī teica: „Jēzus nomira starp diviem zagļiem, un arī es tā vēlos aiziet.”

Anekdote no dzīves

Uz baznīcu atnāk meitene – zeķes cauras, mugurā mini svārki, ādas jaka, pīrsingi degunā, lūpā, mati koši sarkani, uz sejas liels kosmētikas slānis. Ne viņa pietupstas sakramenta priekšā, ne pieceļas lasījumu laikā, turklāt vēl apsēžas nepareizajā pusē. Ātri vien draudzes sievietes viņu pamana, nolamā un izdzen laukā nepiedienīgā izskatu un uzvedības dēļ. Bet naktī pie viņām atnāk eņģelis un saka: „Ziniet, es viņu trīs gadus gatavoju, lai atnāk uz baznīcu, bet jūs viņu izdzināt minūtes laikā.”

Nr. 5 (509) 2015. gada 14. marts

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt