przemysl moje miasto

Pšemisļa vilināja mani jau sen. Vairākkārt biju dzirdējusi, ka tā esot ļoti jauka un apmeklējuma vērta pilsētiņa. Karte rādīja Karpatu kalnus, kā arī Ukrainas un Slovākijas robežas. Tāpat atmiņā nāca sensenos laikos lasītais Jaroslava Hašeka darbs par krietno Austroungārijas kareivi. Šveiks Pšemisļas cietoksnī pieredzēja atrašanos sava paša armijas gūstā, kara tribunālu, nāves soda neizpildīšanu un atgriešanos konvoja pavadībā savā karaspēka daļā. Kā raksta Hašeks: „Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zināmā mērā protests pret to, ka viņam 24 stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.” Tā nu Pšemisļā vajadzētu būt kādām šī literārā varoņa pēdām.

Pirms dažiem gadiem nelielā grupā, kas ietilpa vienā automašīnā, pat uzsākām šo ceļojumu. Izvēlējāmies mazliet garāku trasi, lai pirms Pšemisļas apskatītu vēl Ležajsku, kuru manā apziņā ierakstījaarī kāda čehu autora darbs. Prāgas ebrejs Jiži Langers savā grāmatā „Deviņi vārti. Hasīdu noslēpumi”, kas, manuprāt, ir gaišākais un aizraujošākais stāsts par hasīdu dzīvi1, jo uzrakstīts vēl pirms Otrā pasaules kara genocīda šausmām, pieminēja rebiElimelehu jeb Majlehu no Ležajskas (Lipmanns; Rabbi Ližensker; 1717-1787). Lielo mīlestību un cieņu pret savu skolotāju varam atklāt kāda Ležajskas tirgotāja vēstules no Vīnes pārstāstā: „Raksta, kāda tai Vīnē dārdzība, par cik iet dūnas, par cik olas, cik brīnišķīga ir Vīne un ka viņš, Ārons Šija, bija pat pašā ķeizara pilī, bet, ka viņš, Ārons Šija, neatdotu pat salauztu kāju no rebes Majleha – lai Dievs dod viņam garu dzīvi un veselību – istabas ķeblīša par visu pili Vīnē.” Tāpat mūsdienās viņa sekotāji, parasti ap 11. martu – rebes Elimeleha nāves dienu –, piepilda Ležajskas ielas, lai dotos uz sava cadika (ebr. gudrais, taisnīgais) kapavietu. Mūsdienu hasīdu vidū valda pārliecība, ka tas, kurš ir veicis svētceļojumu uz rebes Elimeleha kapu, nenomirs grēkos. Tāpat lūdz aizbildniecību dziedināšanai, paturot tomēr prātā, ka „cadiks uzklausa to lūgumus, kuri negrib pārāk daudz”. Tādu faktu zināšana vēl vairāk pastiprināja interesi par šo mazo pilsētiņu.

Taču izrādījās, ka Dievs te mums ir sagatavojis vēl citus pārsteigumus, par kuriem nebija ne mazākās jausmas. Iebraucot Ležajskā, pirmais pārsteigums bija bernardīņu klostera un baznīcas skaistais komplekss. Izrādījās, ka Bezvainīgās Jaunavas Marijas Pasludināšanas bazilika ir slavena svētvieta. Tās goda vietā atrodas brīnumiem slavena Dievmātes svētbilde. 1590. gadā tuvējās alus darītavas strādnieks Tomašs Mihalka vietējās varas un garīdzniecības priekšā paziņoja, ka tagadējās bazilikas vietā mežā, jāpiezīmē, ka tolaik šī vieta bija ļoti mežonīga un attālināta no dažādiem centriem, uz nocirsta koka celma viņam esot parādījusies Dievmāte un teikusi: „Nebīsties, Mihalka, šeit iepazīsiet sava Dieva un mana Dēla godību un manu palīdzību. Šo vietu esmu sev izvēlējusies, lai te cilvēkus glābtu un Dēla priekšā stādītu. Ej tad nu pie vecākā, kas pārvalda šo pilsētiņu, saki viņam, ka tā ir mana Dēla griba: lai manā vārdā te uzbūvētu baznīcu, kurā cilvēki lūdzoties varētu caur mani saņemt to, kas tiem nepieciešams.” Slavenas ir arī Ležajskas bazilikas ērģeles. Kopā ar sānu altāru mazajiem instrumentiem tās veido neparastu ērģeļu kompleksu, vienīgo visā pasaulē, uz kura vienlaicīgi var spēlēt trīs ērģelnieki.

Pēc iepazīšanās ar baziliku meklējam tālāk slavenā hasīdu cadika ohelu (ebr. val. – kaps). Vecie ebreju kapi atrodas otrā pilsētas malā. Žogs ierobežo piekļūšanu mūsu ceļojuma mērķim, bet labi redzama virs kapa uzbūvētā ēka ar trīs durvīm: vidū vārti, kas ved tieši pie kapa, sānos ieeja atsevišķi sievietēm un atsevišķi vīriešiem. Pārējo jāiepazīst no fotogrāfijām, jo apmeklējums iepriekš ir jāsaskaņo.

No Ležajskas turpinājām ceļu uz Pšemisļu. Palikuši bija nepilni 80 km. Ceļazīmes ziņoja, ka vispirms – apmēram pusceļā – ir Jaroslava, tad Pšemisļa. Nebijām plānojuši apstāties Jaroslavā, jo šī pilsēta mums ne ar ko nesaistījās. Taču izrādījās, ka arī šeit darbojas Jēzus lietotais salīdzinājums, kuru Viņš attiecināja uz kristiešiem – nevar paslēpties pilsēta, kas celta kalnā. Šo gadrīz tūkstoš gadus veco Sana upes krastā esošo pilsētu, kura nes Kijevas kņaza Jaroslava Gudrā vārdu, no tālienes varējām apbrīnot ilgstoši, jo uz ceļa notika remontdarbi. Tādēļ, kad beidzot tai pietuvojāmies, vēlme apstāties un mazliet ar to iepazīties bija nepārvarama. Šī neziņas un pārsteiguma atmosfēra bija kā putukrējums, kas liek desertam īpaši garšot. Brīnišķīga vecpilsēta ar rātslaukumu, rātsnamu, romatiskām ieliņām, namiem un dziļām pazemes ejām, kādreizējām noliktavām. Maza maizes ceptuve, kur smaržīgā maizīte uzreiz no krāsns nonāk plauktā un tūlīt pat pazūd pircēju tīkliņos. Varenas, skaistas Romas un grieķu katoļu baznīcas ar slavenām svētvietām, piemēram, sv. Sāpju Dievmātes vai sv. Teofila kulta vietām. Viss šis krāšņums saistāms ar to, ka līdz pat XIX gs. Jaroslava bija privāta pilsēta, bet jau no senatnes slavena gadatirgu vieta. Nevarēja arī nepamanīt milzīgo māsu benediktīņu klostera kompleksu. Tas Austroungārijas valdīšanas laikā bija zaudējis savu sakrālo raksturu un kļuvis par militārā cietokšņa fragmentu, taču tagad te atkal mājo māsas un norit ļoti intensīva reliģiskā dzīve Annas Jenkas vārdā nodēvētā Kristīgās kultūras un formācijas centra ietvaros.

Atkal it kā nejauši atklājam kaut ko neparastu – Dieva kalponi Annu Jenki (1915-1976). Viņa visu mūžu pavadīja Jaroslavā. Jaunības gadi iekrita Otrā pasaules kara laikā, kad sieviete aktīvi iesaistījās pagrīdes darbā, sniedza palīdzību apcietinātajiem un ievainotajiem, organizēja iniciatīvu „Maizes rika bērniem”. Bērni un jaunieši bija īpaša Annas dzīves sastāvdaļa. Tūlīt pēc kara viņa pabeidza Krakovas Jageloņu universitāti un ieguva poļu valodas filologa izglītību. Maģistra darba tēma bija „Ielas bērni poļu literatūrā”. Līdzās šai izglītībai viņa pabeidza vēl ticības mācības skolotāju kursus. Strādāja dažādās skolās, pāris gadus arī bibliotēkā, taču lielāko mūža daļa - Jaroslavas mākslas vidusskolā.

Baznīcai un ticībai tik grūtajos komunisma gados viņa drosmīgi jauniešiem liecināja par Dievu. No viņas audzēkņu vidus nākuši 25 priesteri. Skolotāja īpaši rūpējās par grūti audzināmiem un problemātiskiem bērniem un jauniešiem. Tāpat viņa regulāri apmeklēja slimniekus un vientuļus cilvēkus, atbalstot tos ne tikai garīgi, bet arī materiāli. Viņa turpināja pedagoga darbu gandrīz līdz pašai nāvei 1976. gadā, neskatoties uz to, ka pati bija smagi slima ar vēzi un pamazām arī zaudēja redzi. Annas Jenkes bēres kļuva par neparastu manifestāciju, bet 1993. gadā tika uzsākts viņas beatifikācijas process. Saglabājusies ir Annas Jenkas dienasgrāmata, kur citu starp viņa rakstīja: „Jaunatne mums tikai iziet caur rokām. Jāmāk ir to padot Augstāk (...) un Tālāk (...).”

Jaroslavas apmeklējums pilnībā izmanīja mūsu brauciena plānu – uz netālo Pšemisļu vairs netikām. Tā nu šo pārtraukto ceļojumu Dievs ļāva turpināt tikai tagad, pēc vairākiem gadiem. Brauciena īstais mērķis nebija Pšemisļa, taču ziņa, ka pavadīšu tur gandrīz veselu dienu, ļoti iepriecināja un lika domāt par to, ka dzīvē bieži ir jāpabeidz kādreiz aizsāktas lietas, pat tik šķietami nenozīmīgas kā ceļojums.

Pšemisļa atrodas Karpatu piekājē. Tās plašā vecpilsēta ir novietota slīpi uz nogāzes, bet pārējā pilsētas daļa izkārtojusies uz pakalniem, starp kuriem vijas Sana upe. Pastaigas te prasa pamatīgu fizisko piepūli, jo jākāpj diezgan stāvā kalnā. Pšemisļa – karaļu pilsēta ar tūkstošgadīgu vēsturi – Polijā bieži tiek saukta par daudzo baznīcu pilsētu. Turklāt tā ir divu arhidiecēžu – Romas un grieķu katoļu – galvaspilsēta. Austroungārijas laikā tā ir trešais lielākais cietoksnis Eiropā. Turklāt šodien vairs nevajadzīgās fortifikācijas paliekas ir labi redzamas. Tās aptver visu pilsētu 45 km garumā, bet daži forti atrodas pat aiz robežas – Ukrainā. Visaugstākais pilsētas punkts ir senais pils cietoksnis, kas lepni skatās uz sev pie kājām guļošo pilsētu. Reti arī gadās sastapt pilsētu, kurā var redzēt pāri ielām ievilktu trošu ceļu kalnu slēpošanas mīļotājiem.

Mana iepazīšanās ar pilsētu sākas ar skaistās, atjaunotās un ļoti lielās dzelzceļa stacijas apskati, kura gan vairs neuzņem tik daudz vilcienu un ceļotāju kā jau minētā Šveika dzīves laikā, toties lieliski rotā pilsētu. Netālu no tās ir mana naktsmītnes vieta, viesnīca „Hotel Europejski”. Diezgan vienkāršā jūgendstila piecstāvu namā, kurš atzīts par arhitektūras pieminekli, esmu vienīgais viesis. Viesnīcas saimniece saka, ka iedevusi man labāko istabu, jo no tās ir skats uz ielu. Ienākot jūtos mazliet vīlusies, jo nekāda īpašā skata nav. Tomēr nākošā rītā atklāju, kāpēc šo skatu var atzīt par interesantu: uz pretējās mājas fasādes redzams izbalējis uzraksts „Hotel Europejski”. Tātad senāk viesnīca ar šādu nosaukumu ir atradusies šajā necilajā namā.

Dodos uz vecpilsētas pusi. Pirmā lieta, kas pievērš uzmanību, ir franciskāņu reformātu baznīca un klosteris. Augstie, biezie mūri liek aizdomāties par to uzdevumu. Tik tiešām klosterim, kas celts XVII gs., bija vēl cits, sabiedrisks uzdevums. Tas bija barbakāns – tāds īpašs priekšcietoksnis, kas tika celts pilsētas vārtu aizsardzībai.

Par to, ka tāda papildus aizsardzība bija nepieciešama, liecina klosterim blakus uzceltais piemineklis tēvam Kristinam Šikovskim. 1672. gadā, kad Polija iekšēji bija ļoti novājināta un karu ar to uzsāka Turcija, austrumu pierobežā siroja turku sabiedrotie – tatāru hordas. Zinādami, ka Pšemisļa ir stiprs cietoksnis, tie netuvojās pilsētai un siroja tās apkārtnē, laupot un ņemot gūstekņus. Savukārt pilsoņi lieliski apzinājās savu nespēju pretoties ienaidniekam, kad tas nolems beidzot uzbrukt. Pilsētā nebija pat vismazākā karaspēka. Tādēļ iestājās panika. Izdzīvotāji lūdza tēvu Kristinu Šikovski, kurš pirms iestāšanās franciskāņu ordenī bija bruņinieks, noorganizēt aizsardzību. Viņa zināšanas, kā arī drosme un patriotisms mobilizēja kara mākslai nesagatavotos pilsoņus tik tālu, ka bez īpašiem zaudējumiem viņiem izdevās pievarēt pamatīgu hordu un apstādināt šo sērgu visā tuvākajā apkārtnē. Tiek stāstīts, ka pēc uzvaras pār tatāriem, hetmans un vēlākais Polijas karalis Jans Sobieskis personīgi esot ieradies Pšemisļā, lai iepazītos ar drosmīgo bruņinieku-mūku. Taču sagadījās, ka tieši šajā laikā tēvs Kristins lūdzās altāra priekšā un brālim, kas atnāca viņu pasaukt, atbildēja: „Es tagad kalpoju lielākam kungam nekā hetmans.” Tad nākamais Polijas karalis pats devās pie mūka, kas, nometies ceļos, lūdzās, un mazliet nepacietīgs teica: „Labāk tev būtu bijis palikt bruņās nevis kapucē.” Uz to tēvs Kristins atbildējis: „Vai kapucē, vai bruņās laimīgs vienmēr tas, kurš Dievu bīstas.”

Ienākot vecpilsētā, pirmo ievēroju ļoti augstu, pamatīgu torni. Uz sienas plāksnēm lasu, ka tas ir pulksteņa tornis, kur šodien atrodas zvanu un pīpju muzejs. Taču īsti negribas ticēt, ka pilsētnieki ir uzbūvējuši kaut ko tik lielu tikai tādēļ, lai uzstādītu pulksteni. Iepazīstoties ar pilsētas vēsturi, atklājas, ka tik tiešām tornis nav celts pulksteņa vajadzībai. Te bija paredzēts būvēt grieķu-katoļu katedrāli. Nopirkta zeme, savākti būvmateriāli un jau uzbūvēts tornis, kad Austrijas ķeizars, īstenojot savu valsts Baznīcas politiku, to arestēja un atdeva citiem mērķiem.

Ejot pa stāvajām ieliņām, tik tiešām pārsteidz daudzo baznīcu lielums un krāšņums. Pa šīm ielām apmēram pirms simts gadiem staigāja svētais Pšemisļas arhibīskaps, kā arī Miletopoles titulārais bīskaps Juzefs Sebastjans Pelčars (1842-1924)3. Baznīcas pakāpjas viena aiz otras stāvajā kalnā – franciskāņi, karmelīti, kādreizējā jezuītu baznīca, bet tagad grieķu-katoļu katedrāle, vēl augstāk Romas-katoļu katedrāle un bīskapa pils, garīgais seminārs. Tā līdz pat pilij. No stāvuma paveras lielisks skats uz zemāk guļošo rātslaukumu un apkārt tam esošajiem senajiem pilsoņu namiem. Rātslaukuma skvēriņā piesēdis atpūšas Šveiks.

Rebe Majlehs un svētbijīgais cilvēks4

Kādu reizi dievbijīgais rebe reb Majlehs satikās ar cilvēku, kurš daudz laika pavadīja, gavējot, lūdzoties un studējot Dieva Vārdu, bet vienmēr darīja to slepus, lai neviens par to nezinātu. Šis cilvēks bija pārliecināts, ka ir svēts. Kad viņš ienāca rebes reb Majleha istabā, dievbijīgais rebe reb Majlehs, nepaskatoties uz viņu, citēja pazīstamu pantu no Svētajiem Rakstiem: „Pat ja cilvēks paslēptos slēptuvē – vai Es viņu neredzēšu?!” Tomēr dievbijīgais rebe reb Majlehs nepateica šo pantu tādā veidā. Neuzsvēra tā kā parasti to lasām Svētajos Rakstos, bet mazliet citādi, kas tam piešķīra pilnīgi citu nozīmi: „Lai cilvēks paslēpjas slēpnī – un es to lai neieraugu.” Tas nozīmē, kādi tik noslēpumaini nopelni nebūtu cilvēkam, ja viņš vienlaikus ir pārliecināts par ieguvumu vai ja tikai iztēlojas, ka ir svēts, tad visi viņa gavēņi un lūgšanas nav nekā vērti. Ir iedomīgs ģeķis, bet Dievs uz tādiem neskatās labvēlīgi. Ciemiņš saprata mājienu. Sajutās nelaimīgs, ka visu savu dzīvi ir izniekojis savam es un viņa gavēņiem nebija jēgas, un lūdza rebe reb Majlehu, lai viņš pasaka, kā to visu izlabot. Un dievbijīgais rebe reb Majlejhs parādīja viņam izeju – taču tādu izeju, kādu tikai tāds svētbijīgais, garīgais un dievbijīgais var piedāvāt. Tā viņam teica: „No šodienas tev vispār nedrīkst lūgties, nedrīkst izrunāt pat vismazāko svētību, kamēr pilnībā neaizmirsīsi par savu „es”, pat ja tas nozīmētu, ka būs tev jāiztur pat vesels gads bez lūgšanas.” Patiesi svētbijīgais neapzinās savu es. Viņa dvēsele nepārtraukti saplūst ar bezgalīgo, ir visu laiku ar viņu vienota.

Nr. 12 (516) 2015. gada 20. jūnijs

_____________________

[1]Pats autors grāmatas sākumā uzrakstīja šādi: „Ja izlasīsiet manu grāmatu septiņas reizes, droši vien pateiksiet, iespējams, pamatoti: „Tā ir slikta grāmata; tomēr man tajā patīk viens notikums.” Kurš? Katrs minēs citu... Katrs saskaņā ar savas dvēseles saknēm un pasauļu mirgošanu, caur kurām viņa Zeme plūda tieši šajā naktī.”

[2]No ebr. val. – mans skolotāj, pieklājīga uzruna. Hasīdi (jūdaisma atzars) tā vēršas pie sava cadika (ebr. val. – gudrais, taisnīgais).

[3]Izcilais teologs, kurš Romā vienlaikus studēja divās augstskolās un vēlāk bija pasniedzējs Pšemisļas Garīgajā seminārā, kā arī vadīja Krakovas Universitāti. Bieži vizitēja draudzes, uzturēja augstu morālo un izglītības līmeni priesteru vidū, būvēja un atjaunoja baznīcas un kapelas. Visu dzīvi aktīvi darbojās tautas izglītības jomā. Viņa īpašo rūpju lokā bija amatnieki, nabagi, bāreņi, kalpi (it īpaši slimie un bez darba palikušie). Viņš dibināja patversmes bērniem un bezpajumtniekiem, palīdzības virtuves, profesionālās mājsaimniecības skolas meitenēm, gādāja par bezmaksas izglītību garīgajā seminārā zēniem no nabadzīgām ģimenēm. 1894. gadā Krakovā viņš nodibināja Vissvētākās Jēzus Sirds kalpoņu ordeni, kur māsām ir jābūt par „šīs mīlestības zīmi un instrumentu meitenēm, slimajiem un visiem cilvēkiem, kam nepieciešama ir palīdzība”.

[4]Fragments no Jiži Langera grāmatas „Deviņi vārti. Hasīdu noslēpumi” nodaļas, kas veltīta Ležajskas rebem Majleham.

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt