Briselē, pastaigājoties pa vēsturisko centru un veroties plašajā pilsētas panorāmā, acis pašas, neviļus „pieķeras” lielajiem, apaļajiem, zaļajiem torņiem tālumā. Kas tur ir? Laikam kāda baznīca. Kādēļ tik liela?

Lai to apskatītu tuvāk, ir jādodas speciālā ekskursijā uz attālu pilsētas rajonu Kukelberhu. Pārsteidz īpaši plašās, taisnās ielas, kuru krustojumam tuvojoties arvien lielāka slejas milzīga baznīcas ēka. Pārsteidzošā lieluma sajūta pastiprinās ieejot iekšā, bet pilnu apmēru izjūtam, kad nolemjam uzkāpt tornī, kur no plašas terases paveras elpu aizraujošs Briseles kopskats.

Svētās Sirds bazilika ir piektā lieluma ziņā pēc Ziloņkaula krasta Jamussukro Miera Dievmātes bazilikas, Romas Sv. Pētera bazilikas, Londonas Sv. Pāvila katedrāles un Florences Santa Maria Dei Fiori baznīcas. Bazilikas augstums ir 93 metri, turklāt tā atrodas pakalnā taisnā līnijā tieši pretī Tiesu pilij Briseles tā saucamajā augšējā pilsētā, vēsturiskajā centrā. Neparasta ir šīs celtnes arhitektūra – tas ir  šedevrs un kā tāds ieskaitīts UNESCO mantojumā. Tās projekts 1925. gadā Parīzes Vispasaules izstādē ieguva lielo arhitektūras balvu. Tā ir katoļu baznīca ar savu draudzi, te īpašā veidā tiek aizlūgts par mieru, notiek valsts mēroga reliģiskās svinības.

Bazilikas celtniecība ilga gandrīz gadsimtu, un tās tapšanas gaita pilnībā atspoguļo Beļģijas tikai ārēji šķietami mierīgo vēsturi. Var teikt, ka Svētās Sirds bazilika nes sevī savas tautas vistraģiskākās un kaunpilnās brūces, kā arī svētuma meklējumus. Pirmās baznīcas celtniecības ieceres radās jau 19. gadsimta beigās. No karaļa Leopolda I valdīšanas laika beigām ir saglabājušās skices ar plāniem. Viņa pēctecis bēdīgi slavenais Leopolds II vēlējās pielīdzināt savu galvaspilsētu Parīzei un plānoja par godu Beļģijas pastāvēšanas 50. gadadienai 1880. gadā šeit izveidot varenu tautas Panteonu. Taču plāns netika īstenots. Katoliskajai buržuāzijai, kas tolaik bija pie varas, tas šķita pārāk laicīgi. Par šo ieceri liecina tikai plašās avēnijas. Nākamais plāns bija saistīts ar valsts neatkarības 75. gadskārtu. Šoreiz tika paredzēts uzcelt baznīcu par godu Svētajai Sirdij līdzīgu Parīzes Monmartras bazilikai. Karalis Briselē gribēja vēl varenāku nacionālo svētvietu. Bija domāta ēka neogotikas stilā – grandioza celtne, „ideāla katedrāle” ar vismaz septiņiem torņiem, no kuriem visaugstākajam bija jābūt 146 m augstam.

Rīkojums uzsākt dievnama celtniecību tika izdots tikai 1904. gadā, bet gadu vēlāk tika ielikts pamatakmens. Savu kalpošanu te uzsāka arī Marijas oblati – ordeņa brāļu kopiena no Parīzes Monmartras. 1909. gadā Leopolds II nomira. Šim Beļģijas karalim un ar viņu saistītiem mecenātiem bija pieejami lieli līdzekļi, kas nāca no kolonijām Kongo. Par tiem ir uzceltas daudzas Briseles greznās ēkas. Taču būve „negāja” uz priekšu. Nemeklējot, kādi tam bija tiešie iemesli, izskaidrojumu varam rast Svētajos Rakstos, stāstā par ķēniņu Dāvidu. Kad Dāvids nolemj uzbūvēt Dieva templi, Kungs neļauj viņam to darīt, un nevis tādēļ, ka nodoms ir slikts, bet gan tādēļ, ka šis ķēniņš ir izlējis daudzu cilvēku asinis. Beļģijas karalim Leopoldam II ir ļoti asiņaina valdnieka slava. Pilnu patiesību par viņa valdīšanu „savā” kolonijā un Kongo iedzīvotāju traģēdiju tikai pēdējos laikos pamazām ceļ gaismā.

Nākamais šķērslis, kas neļāva turpināt uzsākto būvi, bija Pirmais pasaules karš. Taču Baznīcas hierarhi, kuri agrākās megalomāniskās Leopolda idejas neatbalstīja, tieši kara laikā sāka redzēt nepieciešamību veidot votu un pateicības pieminekli Dievam. Ieceri atsāka godprātīgais karalis Alberts I 1919. gadā. Taču finansiālu apsvērumu dēļ projekts bija jāmaina. 1926. gadā uz vecajiem pamatiem sāka celt jaunu ēku, kuras pirmā daļa, kas jau varēja kalpot kulta vajadzībām, tika pabeigta 1935. gadā. Tas sakrita ar liturģisko atdzimšanu un arvien lielāku ticīgo skaitu, kas pulcējās uz dievkalpojumiem. Celtniecību pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc kara darbi tika turpināti. 1951. gadā vēl nepabeigto baznīcu konsekrēja, bet gadu vēlāk tai mazākās bazilikas titulu piešķīra pāvests Pijs XII. Pilnībā bazilikas celtniecība tika pabeigta 1970. gadā. Bazilikas celtniecības pabeigšana sakrita ar karaļa Boduēna I (Bauduin) valdīšanu, kas izcēlās ar neparastu dievbijību un guva lielu pavalstnieku mīlestību.

Lēmuma par jaunas baznīcas celtniecību galvenais iemesls bija strauji pieaugošais katoļu iedzīvotāju skaits pilsētā. Beļģijas Baznīca to bija iecerējusi kā tautas svētceļnieku svētvietu. Šo seno kristiešu tradīciju atjaunoja pāvests Leons XIII. Savukārt Svētajā Jēzus Sirdī redzēja skaistu simbolu Kristus bezgalīgajai mīlestībai pret cilvēku, kas liek mums mīlēt vienam otru. Lielās grūtībās tapusī bazilika ir mainījusi savu pastāvēšanas uzdevumu no pompozās cilvēciskās megalomānijas uz sūtību aizlūgt par mieru. Tā joprojām slejas kā Dieva pravietojums, kas vēl gaida savu pilno piepildījumu, par svētceļnieku straumēm, kas plūdīs uz šo vietu. Tā gaida savas tautas atgriešanos un svētumu. Varbūt kāda nākotnes nozīme te ir arī latviešu tautai. Tieši Beļģijā pastāvīgu patvērumu līdz ar citiem tautiešiem atrada Dieva kalps moceklis bīskaps Boļeslavs Sloskāns.

 KBV 3(483)

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt