przemysl moje miasto

Pšemisļa vilināja mani jau sen. Vairākkārt biju dzirdējusi, ka tā esot ļoti jauka un apmeklējuma vērta pilsētiņa. Karte rādīja Karpatu kalnus, kā arī Ukrainas un Slovākijas robežas. Tāpat atmiņā nāca sensenos laikos lasītais Jaroslava Hašeka darbs par krietno Austroungārijas kareivi. Šveiks Pšemisļas cietoksnī pieredzēja atrašanos sava paša armijas gūstā, kara tribunālu, nāves soda neizpildīšanu un atgriešanos konvoja pavadībā savā karaspēka daļā. Kā raksta Hašeks: „Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zināmā mērā protests pret to, ka viņam 24 stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.” Tā nu Pšemisļā vajadzētu būt kādām šī literārā varoņa pēdām.

Pirms dažiem gadiem nelielā grupā, kas ietilpa vienā automašīnā, pat uzsākām šo ceļojumu. Izvēlējāmies mazliet garāku trasi, lai pirms Pšemisļas apskatītu vēl Ležajsku, kuru manā apziņā ierakstījaarī kāda čehu autora darbs. Prāgas ebrejs Jiži Langers savā grāmatā „Deviņi vārti. Hasīdu noslēpumi”, kas, manuprāt, ir gaišākais un aizraujošākais stāsts par hasīdu dzīvi1, jo uzrakstīts vēl pirms Otrā pasaules kara genocīda šausmām, pieminēja rebiElimelehu jeb Majlehu no Ležajskas (Lipmanns; Rabbi Ližensker; 1717-1787). Lielo mīlestību un cieņu pret savu skolotāju varam atklāt kāda Ležajskas tirgotāja vēstules no Vīnes pārstāstā: „Raksta, kāda tai Vīnē dārdzība, par cik iet dūnas, par cik olas, cik brīnišķīga ir Vīne un ka viņš, Ārons Šija, bija pat pašā ķeizara pilī, bet, ka viņš, Ārons Šija, neatdotu pat salauztu kāju no rebes Majleha – lai Dievs dod viņam garu dzīvi un veselību – istabas ķeblīša par visu pili Vīnē.” Tāpat mūsdienās viņa sekotāji, parasti ap 11. martu – rebes Elimeleha nāves dienu –, piepilda Ležajskas ielas, lai dotos uz sava cadika (ebr. gudrais, taisnīgais) kapavietu. Mūsdienu hasīdu vidū valda pārliecība, ka tas, kurš ir veicis svētceļojumu uz rebes Elimeleha kapu, nenomirs grēkos. Tāpat lūdz aizbildniecību dziedināšanai, paturot tomēr prātā, ka „cadiks uzklausa to lūgumus, kuri negrib pārāk daudz”. Tādu faktu zināšana vēl vairāk pastiprināja interesi par šo mazo pilsētiņu.

Lasīt tālāk: Pšemisļa - pilsēta pie robežas

Ziemassvētkos ģimenes vai draugu lokā piedāvājam izspēlēt Ziemassvētku viktorīnu. Dalībniekam, kurš atbild pareizi uz visvairāk viktorīnas jautājumiem, sarūpējiet kādu dāvaniņu. Pareizās atbildes uz jautājumiem atradīsiet 17. lpp.

1) Nosauciet četrus galvenos cilvēciskos tikumus!

2) Kas ir eņģeļu galvenais uzdevums?

3) Uz kurieni aizbēga Jāzeps ar Mariju un bērnu Jēzu drīz pēc viņa piedzimšanas Betlēmē?

4) Kas ieviesa Betlēmes ainiņu atveidošanas tradīciju baznīcā?

5) Kas tagad atrodas vietā, kas saskaņā ar tradīciju tiek uzskatīta par Jēzus dzimšanas vietu?

6) Kāda ir zemākā Izraēlā reģistrētā temperatūra?

7) Katru gadu kāda Eiropas valsts dāvina pāvestam egli, kas tiek uzstādīta Vatikānā, Sv. Pētera laukumā.
No kurienes to atveda šogad?

8) Kā Latgales pusē sauc oblātes?

9) Kurā Latvijas pilsētā ir Svētās ģimenes vārdā nodēvēta katoļu baznīca?

Lasīt tālāk: Ziemassvētku viktorīna

Briselē, pastaigājoties pa vēsturisko centru un veroties plašajā pilsētas panorāmā, acis pašas, neviļus „pieķeras” lielajiem, apaļajiem, zaļajiem torņiem tālumā. Kas tur ir? Laikam kāda baznīca. Kādēļ tik liela?

Lai to apskatītu tuvāk, ir jādodas speciālā ekskursijā uz attālu pilsētas rajonu Kukelberhu. Pārsteidz īpaši plašās, taisnās ielas, kuru krustojumam tuvojoties arvien lielāka slejas milzīga baznīcas ēka. Pārsteidzošā lieluma sajūta pastiprinās ieejot iekšā, bet pilnu apmēru izjūtam, kad nolemjam uzkāpt tornī, kur no plašas terases paveras elpu aizraujošs Briseles kopskats.

Lasīt tālāk: Svētās Sirds bazilika Briselē