115 Jezus zemniekiem 1

Pirms kāda laika man tika uzdoti trīs ārēji pavisam nesaistīti jautājumi. Taču drīz vien izrādījās, ka tiem ir ļoti cieša saikne. Vispirms kāds priesteris pēc Bībelei veltīta semināra, kur tika pārrunāta līdzība par sējēju, retoriski pajautāja: „Ko lai dara ar evaņģēliskajām līdzībām? Mūsdienu cilvēki, pat laucinieki taču no tām nekā vairs nesaprot!” Jautājums man iekrita dziļi sirdī. Domāju: „Vai tiešām Dievs savā gudrībā ir „palaidis kaut ko garām”? Vai tiešām, kā tas bija 20. gadsimta pirmajā pusē ekseģēzē populāri, ir kaut kas jāmaina Bībeles tekstā, lai to aktualizētu?” Pavisam noteikti nē. Tas būtu pretrunā ar Baznīcas tradicionālo mācību par Svēto Rakstu iedvesmotību. Tieši šis un nevis cits teksts visos savos formulējumos un literārajos līdzekļos nes sevī pestījošo Dieva Atklāsmi. 

Dažas dienas vēlāk jau Rīgā kāds cilvēks diezgan emocionāli man pajautāja: „Ko darīt ar evaņģēlijos esošajām kļūdām?” Biju pārsteigta par šādu lietas nostādījumu, jo īpaši tāpēc, ka šis cilvēks nav „jauniņais” kristīgās ticības pamatpatiesībās. Sākotnēji iedomājos, ka runa ir par seno kopistu kļūdām, kuriem, neskatoties uz milzīgo rūpību un pietāti pret savu darbu, tomēr gadījās tekstā pieļaut kādas izmaiņas. Taču šiem misēkļiem ir gadījuma raksturs, un, pat ja apzināti tika veikti kādi labojumi, lai labāk saprastu tekstu, tomēr tie neiespaidoja tā saturu. Ar šādu kļūdu izpēti nodarbojas vesela Bībeles zinātņu nozare – teksta kritika. Taču mans sarunu biedrs uzsvēra: „Nē, kļūdas saturā, kļūdas, ko pieļāvuši evaņģēliju autori.” Jautāju, kur viņš ir ieguvis tādu informāciju, vai gadījumā problēma neslēpjas kādā slikti izvēlētā izziņas avotā. Taču man par pārsteigumu paziņa teica, ka runa ir par vācu autora, kurš ir katolis, grāmatas izdevumu latviešu valodā, tikai neatceroties, kā to sauc. Mani ļoti samulsināja šī atbilde. Teicu, ka runa droši vien ir par kaut kādu pārpratumu, tomēr sirdī palika jautājums – par ko īsti ir runa?

Īsu laiku pēc šīs sarunas kāda sieviete, skriedama garām, pajautāja: „Jūs zināt kaut ko par grāmatu „Jēzus zemniekiem” vai kaut kā tamlīdzīgi? Ko par to domājat?” Mazliet pat apmulsu, jo nevarēju iedomāties, kas var slēpties zem šāda nosaukuma, bet nākamajā dienā man to jau uzdāvināja. Ar lielu interesi pāršķirstīju un ar prieku secināju, ka tā ir veltīta Svētajiem Rakstiem, turklāt lielā mērā sv. Marka evaņģēlijam, kas man ir īpaši tuvs, un līdzībai par sējēju. Latvijā taču tik ļoti trūkst nopietnas literatūras, kas mums pietuvinātu Bībelē ietverto Dieva Vārdu. Taču pirmās šīs (citādi ļoti interesantās un vērtīgās) grāmatas lappuses mani pārsteidza: „Bībelē ir sastopamas visai dīvainas aplamības...”; Evaņģēlijā ir iezagušās dažas neprecizitātes” (9. lpp); „Tad jau mēs atkārtotu Marka kļūdu” (14. lpp); „Es neticēju savām ausīm. Šis cilvēks bija pamanījis kļūdu, kuru savā laikā pieļāva Marks” (15. lpp). Šoreiz es neticēju savām acīm. Marks pielaidis kļūdu? Sāku apjaust, par ko runāja un kas tik ļoti bija samulsinājis manu neseno sarunu biedru. Tādēļ vēl jo uzmanīgāk turpināju lasīšanu.

Izlasot visu darbu, sapratu, ka tiešām runa ir par pārpratumu. Autors Reinhards Kērners, kas ir vācu katoļu priesteris un karmelītu mūks, pavisam noteikti nav gribējis paust uzskatu, ka Jaunās Derības autori ir izkropļojuši Jēzus mācību, nesaprazdami to, un ir ielaiduši savos darbos kļūdas, kuras tagad vajadzētu atrast un labot. Manuprāt, izvēloties savu stāstījuma stilu, konkrētu retoriku un izvirzot mērķi aktualizēt (pareizā šī vārda izpratnē – nevis mainīt Bībeles stāstus, to vietā ieliekot citus, mūsuprāt, labākus, bet gan saprotot tos un to gaismā skatot mūsu dzīves notikumus) Svēto Rakstu saturu, viņš mazāku uzmanību ir pievērsis pats par sevi saprotamām ticības pamatpatiesībām. Tomēr iepriekš citētos izteikumus būtu jāatzīst par neveikliem un tie var radīt pārpratumus, it īpaši, ja lasītājs neorientējas labi Bībeles jautājumos.

Kērnera darbs atklāj labu autora sagatavotību biblistikas jomā. Viņa vienkāršajā stāstījumā veikli ir iepīta ar vēsturiski-kritiskās metodes palīdzību iegūtā informācija. Norādīts uz Jaunās Derības tapšanas sarežģīto procesu un mutvārdu tradīcijas posmu (48.lpp). Tāpat pielietota naratīvā metode, kas palīdz precīzāk analizēt Svēto Rakstu teksta vēstījumu. Viņš saprot, cik svarīgi ir skaidrot grieķisko vārdu nozīmi, piemēram: Jāzeps galdnieks vai, precīzāk sakot, namdaris (10. lpp, sal. 50., 51. lpp). Viņš skaidro skaitļu simbolikas nozīmi (73. lpp un tālāk). Rūpējas par precīzu Jēzus laika vides paražu izpratni. Taču vai tik tiešām Jēzus ir runājis tieši par kviešiem un nevis sēklu, kā to pieraksta Marks (22. lpp)? Autors norāda uz nepieciešamību ņemt vērā kontekstu, nevis skatīt līdzību atrautībā no visa darba (21. lpp). Pat tādā populāra formāta grāmatiņā viņš min nopietnus izziņas avotus, kas var kalpot par izejas punktu tiem, kas vēlas uzzināt ko vairāk: „Bībeles augu pasaule” (34. lpp); Valters Bīlmans, „Kā dzīvoja Jēzus – Palestīna pirms 2000 gadiem” (45.lpp); „Jēzus līdzību kopsavilkums” (50.lpp). Tāpat viņš parāda vissvarīgāko katram kristietim Bībeles lasīšanas veidu, kad saturs tiek attiecināts uz mani personīgi: „Un es, Reinhards no Birkenverderas, cilvēks ar zemniecisku izcelsmi, vienkārši iejaucos starp viņiem. [Jēzus klausītājiem]” (19.lpp)

Aiz grāmatas vienkāršā teksta varam saskatīt daudzu nopietnu ekseģēzes speciālistu darbu studijas. Tomēr latviešu lasītājam, kuram nav pieejas tik plašiem materiāliem, garām var paslīdēt fakts, ka atsevišķu zinātnieku pētījumiem var būt atšķirīgi secinājumi un ka viens uzskats var neizslēgt citu. Piemēram, nevaram dot vienkāršu atbildi uz jautājumu, kāda ir „Līdzības par sējēju” interpretācijas (Mk 4,13-20) izcelsme. Grāmatas autors raksta, ka Marka vai pirmo kristiešu „skaidrojums noteikti nebija Jēzus garā” (16.-17.lpp). Vairums ekseģētu tik tiešām atzīst, ka šis teksts visticamāk ir pirmējās kristiešu kopienas veikums. Taču tas vienlaikus neizslēdz arī tādas mācības nākšanu tieši no Jēzus mutes, varbūt vienkāršākā formā, jo Viņš taču pats sūtīja savus mācekļus evaņģelizēt un tā varēja viņus mierināt un skaidrot, kādēļ vārds bieži tiek atmests. Tāpat mūsdienu pētījumi Bībeles retorikas jomā vairs neļauj tik strikti uzskatīt, ka alegorijas pielietojums ir saistāms tikai un vienīgi ar grieķu kultūru. Rodas arī jautājums, vai te ir runa par alegoriju vai par kādiem citiem līdzīgiem literārajiem paņēmieniem, vairāk raksturīgiem tieši jūdu videi. Nevaram arī līdzības skaidrojumu par nepareizām un pareizām nostājām pret Labo Vēsti (ceļš, klinšaina zeme; auglīga, bet nezālēm aizaugusi zeme; laba zeme) attiecināt tikai uz viena cilvēka dažādām attieksmēm pret Dieva Vārda sēklu, kā uz to norāda autors (14.lpp.), un atmest evaņģēlijā sniegto interpretāciju par atšķirīgām cilvēku grupām, kur vieni ir kā klints, bet citi kā nezālēm aizaudzis lauks, savukārt tie, kas pieņem sludināto Vārdu – skaista un laba zeme. Abas izpratnes ir pareizas, jo, kad cilvēks pieņem vai atmet Labās Vēsts vārdu, viņš nostājas konkrētas pārliecības pusē, bet tātad pieder kādai konkrētai grupai (piemēram, izvēlas „nezāles” vai „kviešu” dzīves nostāju, sal. 43.lpp) – vai nu seko Kristum un kļūst par kristieti, vai arī neseko. Taču viņš var arī mainīt savus uzskatus, uz ko tieši aicina gan līdzība, gan tās skaidrojums, tad arī pievienojas citai cilvēku grupai jeb tipam. Citā gadījumā mēs atmetam patiesību par cilvēka brīvo gribu. Zinot XX gs. populāro, it īpaši vācu ekseģētu vidū, uzskatu par sātana nepastāvēšanu, kas ir pretrunā ar kristīgās ticības pamatpatiesībām, saprotam, kāpēc autors, pārrunājot līdzību par sējēju (Mk4,1-13) un tās interpretāciju (4,14-20) Marka versijā un arī Mateja līdzību par nezāli (13,24-30), ne reizi nepiemin šo naidīgo būtni, lai gan abos šajos stāstos uz viņu tiek norādīts vairāk vai mazāk tiešā veidā.

Ekseģētiska rakstura pētījumos nereti varam sastapt skaidrojumu, ka pat Marija sākotnēji nepieņēma Jēzus sludināto mācību, par ko liecinot viņas klātbūtne Jēzus radinieku pulkā, kuri ieradās Kafarnaumā, lai Viņu apcietinātu, jo esot pazaudējis prātu (Mk 3,20-21.31-33). Šādu interpretāciju dod arī Kērners, norādot uz mātes rūpēm par saviem bērniem un sakot: „Tādas ir mātes.” (21.lpp) Taču šāda izpratne ir pretrunā ar Svēto Rakstu kopības pricipu. Jaunajā Derībā Marija konsekventi tiek parādīta kā tā, kas klausās Dieva Vārdu un glabā to savā sirdī. Arī Marks jau minētajā trešajā nodaļā saka: „Kas pilda Dieva gribu (bet tātad pieņem Viņa mācību), tas ir mans brālis un mana māsa, un māte.” Jēzus šeit nenorobežojas no savas mātes. Te varam saskatīt pat norādi uz viņu kā paraugu kristietim, bet visā situācijā ar radiniekiem ieraudzīt līdzību ar situāciju pie krusta, kur arī Marija piedalās sava Dēla ciešanās un atmešanas pieredzē.

Tāpat varam nepiekrist apgalvojumiem, ka „Marks bija grieķis” (17.lpp) un „Jēzu Viņa zemes dzīves laikā nepazina” (11.lpp), jo ir arī cits uzskats, kuru mums nodod Baznīcas Tradīcija un kam apstiprinājumu varam rast Apustuļu darbos un arī Marka evaņģēlijā, proti, ka Marks jeb otrā vārdā Jānis ir ticies ar Jēzu kā bērns. Viņa bērnībā dzimtajā mātes mājā ir pulcējušies pirmie kristieši un notikušas Pēdējās vakariņas. Tas padara viņa liecību par ļoti autentisku, lai gan tik tiešām, visticamāk, viņš pats personīgi nav klausījies Jēzus mācību Galilejā, bet, iespējams, tas noticis jau Jeruzalemē. Aiz konsekventas Jēzus – zemnieka – un Jaunās Derības autoru – pilsētnieku – nošķiršanas, kā arī Marka kā rakstošā autora devuma un Jēzus mutiskās mācības nošķiršanas (piemēram, 34.lpp) varam saskatīt 20. gadsimtā populāro vēsturiski-kritiskās metodes pieeju, kad ekseģēti mēģināja atšķirt Jēzus vārdus no Baznīcas katehēzes, kurā tie parādās un kura ir fiksēta Jaunajā Derībā. Šiem pētījumiem pavisam noteikti ir liela nozīme, jo tie ļauj mums savdabīgā veidā „pieskarties” Jēzum kā vēsturiskam cilvēkam un precizēt Viņa mācības skanējumu. Taču šādai analīzei ir arī lieli ierobežojumi, kas liek domāt, ka „vēsturiskais Jēzus” ir kaut kas atšķirīgs no Baznīcas „ticības Kristus” un vedina uz domu par „kļūdām”, „deformācijām” vai Jēzus mācības „izkropļojumiem” Jaunajā Derībā, ko it kā veikušas pirmās kristiešu kopienas. Jēzus nav tikai vēsturisks cilvēks, bet arī Dievišķa Persona, ar kuru veidojam attiecības ticībā, un Evaņģēlijs ir Baznīcas sludinātā vēsts par Viņu un Viņa mācību, kas nes mums pestīšanu. Bez Jēzus Kristus, Dieva Dēla, ziņas Jaunajā Derībā nav ienācis nekas, kas varētu būt pretrunā ar Viņa doto Atklāsmi. Nedrīkstam aizmirst par šo ticības patiesību, par Svēto Rakstu iedvesmotību, par Svētā Gara līdzdalību šī īpašā teksta tapšanā. Tādēļ nevaram kā objektīvu patiesību pieņemt tādu grāmatas autora subjektīvu uzskatu: „Ir ārkārtīgi žēl, ka evaņģēlisti, pilsētas cilvēki būdami, ne reizi nav aprakstījuši, cik sirsnīgi Jēzus smējās un kā Viņš atkausēja cilvēkus smiekliem. Un Viņa jokus tie ir izbojājuši. Tik ļoti izbojājuši, ka tie cilvēkus burtiski biedē.” (56.lpp) Grūti vienīgi par „jautru stāstu” atzīt līdzību par gudrajām un negudrajām jaunavām (Mt 25,1-13), ja tas ievietots gaidāmo vajāšanu, ticības krīzes un pastarās tiesas kontekstā (58.lpp).

Ja Kērnera darbā var atrast literāras interpretācijas attaisnojumus striktam norobežojumam starp Jēzu kā zemnieku un pārējiem pilsētniekiem, tad, skatoties vienīgi uz pašu Jaunās Derības saturu, nevaram tik viennozīmīgi apgalvot, ka Jēzus bija viszemnieciskākais zemnieks, bet evaņģēlisti vispilsētnieciskākie pilsētnieki, „kuri vienkārši nevarēja saprast to visu, ko Jēzus bija sacījis!” (9.lpp.), vai arī to, ka apustulim Pāvilam „par lauku darbiem un zemnieku dzīvi nebija ne mazākās saprašanas” (10.lpp). Visiem tā laika un arī vēlāk dzīvojošiem cilvēkiem bija izpratne par lauku darbos notiekošo. Arī tiem, kas dzīvoja pilsētās. Tie nebija lielpilsētu iedzīvotāji mūsdienu izpratnē. Pats autors to piemin, sakot, ka Jēzus bija kļuvis par zemnieku, pirms sāka iet kopā ar Jāzepu peļņas darbos kā namdaris (bet tātad uz pilsētu un pilsētas darbos). Ja varam pieskaitīt Marku pilsētniekiem – ir dzimis un uzaudzis Jeruzalemē, kā arī kādu laiku dzīvojis un darbojies Romā –, tad nevaram droši apgalvot, ka viņam tāpat „kā pārējiem Bībeles autoriem” zemnieku dzīve Galilejā bija sveša (11.lpp). Uzmanīgi izlasot visu darbu, kļūst skaidrs, ka Kērnera interpretācijā zemnieks ir kristieša, atjaunotā cilvēka simbols, jo „Dieva Dēls nav kļuvis vienkārši cilvēks. Viņš ir kļuvis tieši zemnieks” (10.lpp.); „skaidrs, ka zemnieks – tas ir Viņš pats!” (29.lpp), bet pilsētnieks nozīmē pagānu, kurš ir izdzirdējis Jēzus mācību un sācis Viņam sekot, ļaujoties pestījošai pārmaiņai. Skaista metafora! Ieraugot sevi starp Kērnera minētajiem pilsētniekiem, kas grib saprast Jēzus mācību, ar prieku varam pieņemt vārdus: „Tevī jau ir paslēpts zemnieks, kāds reiz bija Jēzus, un tu arvien vairāk kļūsti par tādu,” (55.lpp) – arī to, ko autors saka par tuvākmīlestības bausli: „Visdziļākā mīlestība starp diviem cilvēkiem pastāv tad, ja viņi kopā pieņem un saprot Jēzus zemnieku valodu. Un ja abām sirdīm, abām kā vienai, Jēzus ir draugs.” (144.lpp) Un evaņģēlista Jāņa vārdu no divpadsmitās nodaļas („Kad es no zemes tikšu pacelts, Es visus vilkšu pie sevis.”) skaidrojumu: „tad Viņš visus padarīs par zemniekiem.” (174.lpp)

Lasot šo darbu, nevaram nenovērtēt personīgo Reinharda Kērnera ticības un dzīves liecību, kas ir brīnišķīga dāvana lasītājiem, jo nekas tā nestiprina ticību kā cita kristieša liecība par Dievu. Tieši personīgā Dieva pieredze ir atslēga autora veiktajai Svēto Rakstu aktualizācijai, un diviem teikumiem no pirmās nodaļas šeit ir īpaša nozīme: „Viņš mani vienkārši fascinēja – šis Jēzus ...” un „... arī Jēzus nāk no zemnieku ģimenes”.

Nr. 14 (518) 2015. gada 25. jūlijs

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt